vakar paguvu uz 'buru' koncertu - laime pilnīga un mute smaida, tikai ķermenis bišku pretojas manai nostājai, ka, redz, no kaut kā bija jāatsakās, lai spēka būtu vairāk kaut ko saradīt (turklāt tas nestrādā). es gribu dejot!! visu laiku. un skaisti, he. nekas vispār nevar būt skaistāks par kustību.
sienas drusku smacē nost. uz galda stāv dzeltenas tulpes - forši! manas mīļākās puķes, bet tās sasodītās sienas smacē nost. kur palikusi bērnībpārliecība, ka 18 gadu vecumā iestājas 'lielā dzīve'? jūtos iesprūdusi laikā. kāds precas un gaida mazuli, kāds izlemjas braukt prom (pie), kāds gaida atgriežamies, kāds sāk dzīvot kopā.. kāds vēl visk-ko. palasot vecās dienasgrāmatas, varu nonākt pie secinājuma, ka esmu atgriezusies laikā, esmu atpakaļ savos 16. činkstēšanas maratons.
maijs. priekšā bezplānu vasara. braukšu uz liepāju, pazudīšu tur.
ras.
3 komentāri:
pazušana savā miera ostā izklausās debešķīgi kārdinoša. liekas es arī kko līdzīgu mēģināšu pasākt kādā no vasaras mēnešiem.
un jā, tā rindkopa par sienām, kas smacē nost, un vissviss par domām, kāda ir "lielā dzīve" un par to, ka tu saproti, ka visiem citiem irr kkas uz to pusi, bet sev pašam nu - nē, tā nav.. un tā mīļā neliete čīkstēšana - tu tur raksti par mani? ;D
re, cik man universāli viss ir izdevies :]
Ierakstīt komentāru