un, deux, trois, quatre!

biļete piesprausta pie dēļa, un cilvēkiem labs prāts!! hell, yeah.

vismaz par to, kas notiks 20.01.2011. man ir skaidrība, atšķirībā no rītvakara, taču, ja nu gadījumā kas, ir plāns mest pa logu ārā brīnumsvecītes un priecāties par visu šā kā tā. kāpēc? tāpēc, ka reizēm uznāk tāds kaut kāds satraucoši mierīgs saviļņojums par to, ka tu vispār esi, ka ar to pietiek, lai viss būtu labi. lūk.

vakar tiku pie absolūti negaidītas skype sarunas. sapriecājos kā mazs bērns un dauzīju ar dūrēm pa galdu, kad man uznāca dusmas par to, ka tas prieks ir tik īss un tik pastarpināts. i-komunikācijas laikmets, viss baigi skaisti, bet tajā pašā laikā, kad tu vari apķert un piespiest sev klāt to silto, labi smaržojošo cilvēku, ir daudz, daudz.. dzīvāk. o! izspēru baigo jaunumu, he. lai nu kā - arī balss ir labi. man vispār patīk uztvert lietas ar ausīm, kaut gan atmiņa man viennozīmīgi ir redzes, nevis dzirdes. mūzikas skola no manis šito izsist nespēja, un arī spēlējamo es iemācījos no galvas pēc bildes, ne skaņas.

aizmuldējos beztēmā, lai gan tāds vispār bija šī ieraksta mērķis (kurš patiesībā uzpeldēja tikai tagad, jo sākumā nebija pat mērķa). 2010. bija sasodīti labs gads. kaut kādas pārmaiņas, kaut kāda attīstība, kaut kāda nestabila stabilitāte, kaut kāda sajēga par to, kas lācītim vēderā ('pašatklāsmes' skan kaut kā pārāk pompozi).. un, runājot par 2010., nupat iekš t-vīterojamā portāla piespiedu pogu, lai man izmestu vārdus, kas vislabāk raksturojot manu 2010., un manā acu priekšā izbira burtu mākonītis, starp kuriem izceltākie vārdi bija 'tagad', 'man' un 'gribu' :] ne ko pielikt, ne atņemt. tā, lūk, darbojas mans 'tagad un tūlīt' princips. kaut gan, nē, tas nav princips, jo principu man nav jau labi sen.

aizmuldējos beztēmā. pirms pāris naktīm sanāca pabūt pie jūras. ārprātīgi skaisti!! viss sastindzis, sasnidzis, sasalis, sablīdis. īstais vārds negrib atrasties. lai nu kā - sajūta kā nekurienes vidū, uz horizonta malas. starp baltu un melnu. un sniga, sniga, sniga!

nu, ja! lai rīt jauki viss pavadās, sagaidās un miesiņas izkustās.

ras.

p.s. ārprātīgi svarīgs fakts - tagad šajās sienās mājo vēl divi roboti, ja neskaita mani. bīsties!

apgrieztais pirmreizīgums.

viss sākās pagājušajā trešdienā. rīts, kā jau parasts trešdienas rīts - es esmu aizgulējusies, analīzes par 'ļauno garu' un 'the next three days' nav uzrakstītas, auksti. ieveļos trolejbusā, kas ir pārbāzts, taču - bingo loto! - vieta atbrīvojas, un es esmu gana aša, lai to aizsistu sev. sēžu un drebelīgā rokrakstā rakstu savas pārdomas par blaumani un filmu. lekciju nokavēju tikai mazliet, pasniedzēja dala 'prozit' končas. es, neuzdodot sev liekus jautājumus, lādēju konfekti māgā un priecājos, cik viss ir skaisti! pīppauzē izlemjos pajautāt pasniedzējai, kas jāanalizē uz nākamo reizi, UN TAD .. kā tāda pļauka pār manu saprātu nāk apziņa, ka nekad vairs nebūs nākamās reizes, nākamās lekcijas, nākamās analīzes. this is it!! beigta balle. rīt būs pēdējā lekcija pie kursa vadītāja, tāpēc, pārmaiņas pēc, pintera lugu gribas izlasīt rūpīgi. gan jau, ka viņš tāpat kliegs, gan jau, ka visus par stulbiem sauks, gan jau, ka liks kaunēties, GAN JAU, ka es rīt pēc lekcijas tāpat nespēšu aptvert, ka viss - this is it! beigta balle.

bet, ko tur daudz. viss kustas uz priekšu, trīsarpus (!) gadi ir paskrējuši garām knapi spējot samirkšķināt acis, kaut kur iekšā tas mazliet graužas, un gribas laiku pieturēt aiz astes - lūk, cik jauki te patiesībā viss ir. jocīgi - man ir uzmākusies nostaļģija par to, kas vēl pat līdz galam nav beidzies! jauki, he.

viss turpināsies šajā trešdienā. uzvilksim spīdīgas parpaliņas un laidīsim uz balli. ienirsim miglainā burbulī, ļaujot naktij no kauliņiem noskrubināt miesu. vismaz ballē, kas bija pirms 4 gadiem, mums tas izdevās :] this is it!! būs balle.

mūžīgi mūžos 'uz ceļiem, bļe'*!

ras.

*kursa vadītāja mīļteicieni ir tik labi, ka tos būtu vērts iegrāmatot vēl un vēlreiz.

shit happens.

pēdējo dienu laikā šitā dziesma skan pa rinķi vien. tik dikti tīk! un klips tik sasodīti vienkāršs, bet.. ek, kā sit pa iekšām! kaut kas tur ir. kaut kas tur baigi ir. varbūt tāpēc, ka cilvēki šķiras, un tas nav pārdabiski! pārdabiski ir tas, ka ģimene gadus padsmit turas uz savstarpējiem kašķiem, tračiem, neuzticību, pārmetumiem, vēlmi otram ieriebt un, ak, jā, pāris tīri materiālām vērtībām. let it go!

patiesībā es gribēju rakstīt par to, ka tikko uzrakstīju vēstuli. vēstuli vienam no saviem pašiem mīļākajiem cilvēkiem pasaulē. viņš tagad ir, he, varētu teikt 'aiz trejdeviņām jūrām, aiz trejdeviņiem kalniem'! pusgada laikā pirmā vēstule no manis. nekādi nevarēju saņemties, nezināju, ko un kā teikt, bet tagad kaut kā.. atplīsa vīle vaļā un burti sabira uz papīra. garamatiski nepareizi, bet par to es atvainojos jau 2. vēstules teikumā. viņam tiks veltīts ļoti daudz kas no tā, kas manī ir. un tam otram, tam mazajam arī. es runāju par brālēniem. man nekad nav bijis brālis vai māsa, bet man ir viņi abi divi, un, pie velna! es viņus ellīgi mīlu, es ar viņiem lepojos, es ar viņiem jūtos droši, es.. viss pārējais man, maigi sakot, pie kājas. lūk.

sakāmais visu laiku apstājas kaut kur te. značit - jārok ir TE! lai jums jauka diena!

ras.

p.s. vakarvakarā es dzēru karstvīnu, sēdēju uz grīdas, klausījos 'daft punk' un zīmēju bildi ar robotu. viņam ir zaļas plastmaskristālu acis un īpaši atvēlēta vieta pie sienas. viņš ir mans draugs.