19.02.13

Пора-пора-порадуемся.

Lielpilsētas steiga ar visu spēku manu vaigu piespiedusi stiklam. Tā spiež, žmiedz un gaida, kad stikls plīsīs, bet tas, maita, neplīst. Es kliedzu pasaulei, lai tā mani ieliek rāmī, bet, kad liek, tad spirinos pretī. Situ, kožu, skrāpējos un rauju aiz matiem, ja labi vajag, varu arī spļaut. Lielpilsētas steiga, es tev no visas sirds apsolu, ka mēs reiz šķirsimies, un man samērā ļoti vienalga, ar labu vai ne. Tāda man še drāma.

Ir otrdiena, rit otrā nedēļa mājās, otršķirīgais, protams, šķiet būtiskāks par primāro. Kaut kā tā iet! Nav jau slikti, tikai reizēm gribas skaidri zināt, ka mēs katrs dzīvojam pa deviņām dzīvēm, lai tad iemainītu kādas trīs dzīves pret trīskāršu sparu un saprašanu šai vienai. Normāls barteris būtu!

Draugi, agri rīti, multfilmas, plāni, darbi, aizgulēšanās, balles, smiekli, apjukumi, ilgas telefonsarunas.. Vēl man laikam vajag tikai kādu, kurš stāv blakus un konskeventi baksta sānos, sakot: "Dari, dari, dari.." Un tad darītu es, un tad darītu mēs.

Nu, re. Neuzrakstīju nevienu pašu teikumu par to, kas patiesībā kurbulē un maļ putrā iekšas. Nekas, nākamreiz.

Nedusmojies pārāk stipri, ielūzusī sirds!
ras.