playwright's survival guide:
keep the drama in your work and out of your life, bi*ch!
man vienmēr ir bijis žēl, ka es neesmu no tiem, kas par savu 'lietu' slīgst fanātismā. man vienmēr ir licies, ka ar 'nu, jā, man patīk darīt TO' ir par maz. es pārāk maz lasu, pārāk reti eju uz izrādēm, nepārzinu pietiekami daudz visa kā no kino lietām, pārāk skeptiski skatos uz to, kas manā jomā notiek. respektīvi, es vienmēr esmu domājusi, ka man pietrūkst tās vajprāta kaisles, lai sasniegtu KAUT KO. šodien man beidzot iestājās apskaidrība - ar mani viss ir baigi labi. es nespētu izturēt hiperkaislības uzlikto slogu, kas liktu pēc katras neveiksmes skriet uz virtuvi pēc naža, lai grieztu sev vēnas! esmu pārāk slinka. jā, es varu pačinkstēt par to, ka nesanāk, par to, ka stikla kalnā uzjāt ir fucking grūti, bet.. come on, ja kāds, kuru sauc par antiņu, to spēja izdarīt, es arī varu! :] ak, joki, joki.. katrā gadījumā, tāds, maigi sakot, dīvains periods. nevaru saprast, kurš kuru iespaido spēcīgāk - es bakalaura darbu, vai tas mani. rokās krīt labas grāmatas un vadi saslēdzas. tas gan nenozīmē, ka baigi čakli rakstu, taču .. esence ir tajā, ko spēj no procesa un mirkļa izžmiegt sev. lūk, tā.
gribētos papļāpāt. un vīnu iedzert. kaut kur ārā. lai iekšās miers. kaut ko no sevis izgāzt, kaut ko ielejot tā vietā, kaut kur tur, lai labi būtu te. tas laikam saucas līdzsvars.
lai laba nakts.
ras.
