un, deux, trois, quatre!

biļete piesprausta pie dēļa, un cilvēkiem labs prāts!! hell, yeah.

vismaz par to, kas notiks 20.01.2011. man ir skaidrība, atšķirībā no rītvakara, taču, ja nu gadījumā kas, ir plāns mest pa logu ārā brīnumsvecītes un priecāties par visu šā kā tā. kāpēc? tāpēc, ka reizēm uznāk tāds kaut kāds satraucoši mierīgs saviļņojums par to, ka tu vispār esi, ka ar to pietiek, lai viss būtu labi. lūk.

vakar tiku pie absolūti negaidītas skype sarunas. sapriecājos kā mazs bērns un dauzīju ar dūrēm pa galdu, kad man uznāca dusmas par to, ka tas prieks ir tik īss un tik pastarpināts. i-komunikācijas laikmets, viss baigi skaisti, bet tajā pašā laikā, kad tu vari apķert un piespiest sev klāt to silto, labi smaržojošo cilvēku, ir daudz, daudz.. dzīvāk. o! izspēru baigo jaunumu, he. lai nu kā - arī balss ir labi. man vispār patīk uztvert lietas ar ausīm, kaut gan atmiņa man viennozīmīgi ir redzes, nevis dzirdes. mūzikas skola no manis šito izsist nespēja, un arī spēlējamo es iemācījos no galvas pēc bildes, ne skaņas.

aizmuldējos beztēmā, lai gan tāds vispār bija šī ieraksta mērķis (kurš patiesībā uzpeldēja tikai tagad, jo sākumā nebija pat mērķa). 2010. bija sasodīti labs gads. kaut kādas pārmaiņas, kaut kāda attīstība, kaut kāda nestabila stabilitāte, kaut kāda sajēga par to, kas lācītim vēderā ('pašatklāsmes' skan kaut kā pārāk pompozi).. un, runājot par 2010., nupat iekš t-vīterojamā portāla piespiedu pogu, lai man izmestu vārdus, kas vislabāk raksturojot manu 2010., un manā acu priekšā izbira burtu mākonītis, starp kuriem izceltākie vārdi bija 'tagad', 'man' un 'gribu' :] ne ko pielikt, ne atņemt. tā, lūk, darbojas mans 'tagad un tūlīt' princips. kaut gan, nē, tas nav princips, jo principu man nav jau labi sen.

aizmuldējos beztēmā. pirms pāris naktīm sanāca pabūt pie jūras. ārprātīgi skaisti!! viss sastindzis, sasnidzis, sasalis, sablīdis. īstais vārds negrib atrasties. lai nu kā - sajūta kā nekurienes vidū, uz horizonta malas. starp baltu un melnu. un sniga, sniga, sniga!

nu, ja! lai rīt jauki viss pavadās, sagaidās un miesiņas izkustās.

ras.

p.s. ārprātīgi svarīgs fakts - tagad šajās sienās mājo vēl divi roboti, ja neskaita mani. bīsties!

apgrieztais pirmreizīgums.

viss sākās pagājušajā trešdienā. rīts, kā jau parasts trešdienas rīts - es esmu aizgulējusies, analīzes par 'ļauno garu' un 'the next three days' nav uzrakstītas, auksti. ieveļos trolejbusā, kas ir pārbāzts, taču - bingo loto! - vieta atbrīvojas, un es esmu gana aša, lai to aizsistu sev. sēžu un drebelīgā rokrakstā rakstu savas pārdomas par blaumani un filmu. lekciju nokavēju tikai mazliet, pasniedzēja dala 'prozit' končas. es, neuzdodot sev liekus jautājumus, lādēju konfekti māgā un priecājos, cik viss ir skaisti! pīppauzē izlemjos pajautāt pasniedzējai, kas jāanalizē uz nākamo reizi, UN TAD .. kā tāda pļauka pār manu saprātu nāk apziņa, ka nekad vairs nebūs nākamās reizes, nākamās lekcijas, nākamās analīzes. this is it!! beigta balle. rīt būs pēdējā lekcija pie kursa vadītāja, tāpēc, pārmaiņas pēc, pintera lugu gribas izlasīt rūpīgi. gan jau, ka viņš tāpat kliegs, gan jau, ka visus par stulbiem sauks, gan jau, ka liks kaunēties, GAN JAU, ka es rīt pēc lekcijas tāpat nespēšu aptvert, ka viss - this is it! beigta balle.

bet, ko tur daudz. viss kustas uz priekšu, trīsarpus (!) gadi ir paskrējuši garām knapi spējot samirkšķināt acis, kaut kur iekšā tas mazliet graužas, un gribas laiku pieturēt aiz astes - lūk, cik jauki te patiesībā viss ir. jocīgi - man ir uzmākusies nostaļģija par to, kas vēl pat līdz galam nav beidzies! jauki, he.

viss turpināsies šajā trešdienā. uzvilksim spīdīgas parpaliņas un laidīsim uz balli. ienirsim miglainā burbulī, ļaujot naktij no kauliņiem noskrubināt miesu. vismaz ballē, kas bija pirms 4 gadiem, mums tas izdevās :] this is it!! būs balle.

mūžīgi mūžos 'uz ceļiem, bļe'*!

ras.

*kursa vadītāja mīļteicieni ir tik labi, ka tos būtu vērts iegrāmatot vēl un vēlreiz.

shit happens.

pēdējo dienu laikā šitā dziesma skan pa rinķi vien. tik dikti tīk! un klips tik sasodīti vienkāršs, bet.. ek, kā sit pa iekšām! kaut kas tur ir. kaut kas tur baigi ir. varbūt tāpēc, ka cilvēki šķiras, un tas nav pārdabiski! pārdabiski ir tas, ka ģimene gadus padsmit turas uz savstarpējiem kašķiem, tračiem, neuzticību, pārmetumiem, vēlmi otram ieriebt un, ak, jā, pāris tīri materiālām vērtībām. let it go!

patiesībā es gribēju rakstīt par to, ka tikko uzrakstīju vēstuli. vēstuli vienam no saviem pašiem mīļākajiem cilvēkiem pasaulē. viņš tagad ir, he, varētu teikt 'aiz trejdeviņām jūrām, aiz trejdeviņiem kalniem'! pusgada laikā pirmā vēstule no manis. nekādi nevarēju saņemties, nezināju, ko un kā teikt, bet tagad kaut kā.. atplīsa vīle vaļā un burti sabira uz papīra. garamatiski nepareizi, bet par to es atvainojos jau 2. vēstules teikumā. viņam tiks veltīts ļoti daudz kas no tā, kas manī ir. un tam otram, tam mazajam arī. es runāju par brālēniem. man nekad nav bijis brālis vai māsa, bet man ir viņi abi divi, un, pie velna! es viņus ellīgi mīlu, es ar viņiem lepojos, es ar viņiem jūtos droši, es.. viss pārējais man, maigi sakot, pie kājas. lūk.

sakāmais visu laiku apstājas kaut kur te. značit - jārok ir TE! lai jums jauka diena!

ras.

p.s. vakarvakarā es dzēru karstvīnu, sēdēju uz grīdas, klausījos 'daft punk' un zīmēju bildi ar robotu. viņam ir zaļas plastmaskristālu acis un īpaši atvēlēta vieta pie sienas. viņš ir mans draugs.

par puiku.

mēs parasti satiekamies krustojumos. es eju pa ielu, iegrimusi savās domās un bardakā, apstājos pie kādas no visām tām miljonsmiljards sarkanajām gaismiņām, paceļu skatu un redzu, ka pretējā krustojuma pusē stāv viņš. skatās, pasmaida, izņem mūzikaustiņu, tad iedegas zaļā gaisma, un pusceļā mēs viens otram novēlam jauku dienu / sarunājam sazvanīties / pastāstam, ka no kokosrieksta vajag uztaisīt pīpīti u.c. svarīgas lietas.

reiz mēs bijām ballē. visi skaisti un svinīgi, spīdošām acīm, un tad ienāk telpā viņš, paķer mani aiz rokas un saka, ka variantu nav - man jāseko. mēs izejam no zāles un kāpjam uz augšējo stāvu, apstājamies pie mansarda loga, kuru viņš atver vaļā, tad viņš jau atrodas uz jumta un uzceļ mani uz tā. mēs sēžam tur augšā, stipri virs pārējiem, vēl virs mums ir miljonsmiljards zvaigznes, viņš man iedod mūzikaustiņu, skan moby un ir pilnīgi svarīgs miers.

šovakar viņš runāja par to, ka visums radīja cilvēku, lai tas aizietu nebūtībā, tad mazliet par savu mūzikaustiņu atkarību, tad mēs izlēmām, ka mums ir forši vārdi, kas vien jau ir vareni, tad viņš pačinkstēja par savām sirdssāpēm, es viņu mazliet sarāju un mazliet nomierināju, tad viņš man pateica, ka es esmu pastāvīgi garāmejoša, un pēkšņi no visiem miljonsmiljards pasaules cilvēkiem man salikās, ka viņš ir mans mazais, neizskaidrojami svarīgais draugs.

saldus sapņus, pīrādziņi!

ras.

make a wish.

a, ja nu?

reiz, parunājoties ar pāris prātīgiem cilvēkiem, nonācām pie secinājuma, ka dzīve ir tieši precīzi tāda pati, kā cilvēks, dzīvei ir iespējams paspiest uz jūtām, lai viņu pierunātu, redz, izvilkt tev no kastes tieši to rozā pantēru, kuru TEV visvairāk kārojas. un izvelk! izvelk.

īstie cilvēki nāk īstajā brīdī, īstās kļūdas tiek pieļautas īstajā vietā, īstie vārdi pateikti īstajā laikā, īstie sapņi nonāk īstajās rokās. visa pamatā ir darbības vārds, draudziņ.

ka-būm!

ras.

p.s. šīsdiennakts prieks - uzskriet virsū grāmatai, kuru gribas izlasīt vienā rāvienā.

paper romance.

kā jau k-kad iepriekš teicu - darbā smuki viss slīkst, tāpēc ieraksts būs pilnīgā nesakarā ar..

izlasīju tikko rakstu teritorija.lv par latviešu oriģināldramaturģiju. uz sarunu bija aicināts Gauja, Šņore un Grīnvalds. pēdējais konsekventi uz visiem jautājumiem atbildēja krievu valodā. neviļus manī rodas uzreiz visādas sazvērestības teorijas variācijas par to, kāpēc tā utt., nu, kas tā par pozu? nē, patiesi, mani sāk pārņemt pārliecība, ka daži ir ieņēmuši tādu pozu, ka - re! ne visi var būt dramaturgi, ne visi spēj dramaturgus saprast! kas gribēst, tie burtos un tulkos, un iebrauks, un nāks uz dramaturgu ģildes izrādēm, ununun.. aj, nu, bet, lūk, kur arī ir problēma! es varbūt lietas pārprotu, nesaprotu, uztveru nepareizi utt., bet, ja tu uztaisi tādu apbižoto skatu uz dzīvi, tad pārējie to tieši tā arī uztver un pieņem! subjektīvs viedoklis, protams. stulbākais, ka arī apbižotajiem ir sekotāji.

visādi citādi - Einšteins reiz sensenos laikos teica: "ja vēlies nodzīvot laimīgu mūžu, tev jāpieķeras mērķim, nevis cilvēkiem vai lietām."

un patiesībā man ļoti patīk krievu valoda, un patīk, ka es to protu. Vampilovs šovakar būs mans labākais draugs.

par dramaturģijas lietām vēl runājot, tā jokaini.. šķiet, ka katrs, kurš ir apsēdies pie dramas deķīša, to cenšas pa visām varītēm vilkt uz savu pusi, kliedzot skaļā balsī: "āā!! māāns!" tev palaimējas, ja palien zem tā deķa, klausies, ko pārējie klaigā, savāc to, kas tev ir vajadzīgs, darbojoties tālāk bez liekas brēkas.

viss turpina notikt.

ras.

p.s. tikko nospīdēja iespēja tikt uz ĢIT "kāpēc es mīlu krievus" ģenerālmēģinājumu. skaisti! jāatvelk elpa, jāpskatās, ko Kaugers satapinājis, jāatliek darāmais uz vēlāku laiku, jāuzvelk mugurā kāda kleita. jā.

filmas ar pēcgaršu ūcē dzīvnieki.

man citreiz ļoti patīk, ka līst, notek, aiztek, prom. galvā tik liela putra, kā laikam nekad īsti dzīvē nav bijis, mazi, divdimensionāli rūķīši cenšas sakārtot bardaku, kas radies manās smadzenēs. yo!

pirms pāris dienām sanāca noskatīties 'scott pilgrim vs the world' - jā! šajā filmā spēlē michael cera. filma kosmiska, bet kārtējo reizi ar pēcgaršu par gribēšanu bučoties (tas, kāpēc 'kārtējo reizi', tas nosaidrosies biš vēlāk). nopietni! viņš viņu kāro, viņa tā kā jā, tā kā nē.. m! turklāt, cik es vispār saprotu no filmu režijas, tad šitā filma, manā uztverē, bija inčīga. kadri forši salipināti kopā, attaisno ne pārāk reālistisko sižetu un, jā. sēdēju, skatījos, priecājos un jutos kā komiksā. reizēm aizšauties prom no realitātes ir skaisti.

scott pilgrim vs the world

eu, bet, davai, parunāsim vēl par filmām, kurās ir michael cera? nu, piemēram, 'juno' - komentāri patiesībā lieki. ja tā filma ir redzēta, visi uzreiz sapratīs, par ko un kāpēc ir runa! atkal bučoties gribēšanas pēcgarša. galvenais āķis, manuprāt, tajā, ka tēma ir + - izrunāta, skatītājiem tipa šķiet, ka viņi zina visu, kas filmā notiks, bet (!!) ņihujāā (sorry, gribējās lietot tieši šito vārdu), viss tiek salauzts un viss notiek NE tā, kā skatītājs gaida, ka notiks. nekādu klišeju! iesaku!

juno

kas vēl? 'youth in revolt'!! bom-ba! pēc noskatīšanās šausmīgi gribējās bučoties! turklāt ar visādām naivām tīneidžeru problēmām, sajūtām par to, cik lietas svarīgas, cik ļoti būs jānomirst, ja zudīs TAS cilvēks utt. ārprātīgi skaisti! filma man pat drusciņ atgādināja par to, ka franču valodā tomēr ir k-kas .. garšīgs, sauksim to tā. turklāt, kurš gan spētu, roku uz sirds liekot, teikt, ka viņā nav ne kritpatas ļaunuma? nemaz nemelo! filma attaisno manu fobiju par to, ka es esmu divdabis. vārdu sakot - oga.

youth in revolt

es varu vēl! 'nick and norah's infinite playlist' - bingo loto! skaisti. jājājā - noskatījos un gribējās bučoties. tā laikam ir viena no manas filmvērtēšanas skalas svarīgākajām iezīmēm. ja filma man liek k-ko gribēt, kad tā ir tikko noskatīta - ir labi. stāstiņš it kā nekāds pārlieku spēcīgais - meitene, kura ir baigā, pazīstamā džeka beibe, čalītis, kurš saķēries vienā riebīgā skuķī, geju draugi, kuri pa visām varītēm cenšas puikam palīdzēt, kas finālā arī izdodas! no otras puses - es vienmēr esmu bijusi PAR nesamudrītām lietām. patika!

nick and norah's infinite playlist

nu, un visam finālā es vēl noskatījos arī 'paper heart', jo apraksts viltīgs - filma ir it kā doķene, k-gan patiesībā no doķenes laikam tur diezgan tāls ceļš aizgājis prom. jebkurā gadījumā stāsts par meiteni, kura netic lovei, iekams nesatiek, jā, tieši tā - michael cera. gribēju redzēt, kāds tad viņš ir it kā ikdienā ar it kā meiteni, kas ir viņa. rezumē, kas nevienu īpaši nepārsteigs - man viņš patīk. viss.

paper heart

un vispār - es plānoju noskatīties visas filmas, kurās viņš ir. lūk, tā. ta-dā!

ras.

p.s.

vakar biju 'buru' 13. sezonas koncertā - ir maz lietu, kas tik dikti trūkst. kas vēl? prieks satikt savas mazpilsētas draugus, ar kuriem reizi pāris mēnešos pārmīts vārds garšo pēc šokolādes konfektes ar karamelizētu mandeli iekšā. ārprāts, cik daiļrunīgi! skrienu pie saviem burtiem, iekams daiļrunība nav aizgājusi atkal pačučēt.

sweet 18 .. uh!

patiesībā stāsts ir par to, ka es, pēc labi ilgas pīp-pauzes, vakar tiku pie 18. dzimšanas dienas svinību apmeklēšanas. ou, māāāi!! gigamegaultrakapitālkultūršoks, he, kā dēļ man nācās atcerēties pāris labi aizmirstas patiesības..

• 18. dzimšanas diena ir svinīgs pasākums, kurā visi, kam virs 30, grib runāt viegli nostaļģiskā intonācijā par to, kas gan ir noticis šo garo 18 gadu laikā, uzsaucot ik pa brīdim pa tostam, kamēr visi, kam ir zem 20, grib ātrāk noballēt šito lietu;
• dzimšanas dienas jubilārs par visu visvairāk vēlas, lai dzimšanas dienā neatrastos vecāki (ja atrodas, lai nerunā un nekustas);
• vecāki par visu visvairāk vēlas iekļauties viesu vidū (tāpēc iet dejot plača centrā, pilnā balsī aicinot pievienoties visus, kas sēž malā);
• piedzērušās 30 gadus vecas sievietes ir biedējošas, it īpaši, kad viņas sāk lamāties skaļi un necenzēti par to, ka mūzika, kas skan 18. dzimšanas dienas svinībās, nekur neder, piebilstos: 'nē, pagaidi, es neparsu nekādu 80. gadu mūziku, es prasu tādu dziesmu kā 'alors on dance', kas ir hīts, kas skan visos jauniešu klubos!' dooooh;
• paņemot cd no iepriekš raksturotās sievietes, lai to mīļā miera labad uzliktu spēlēt, ir jārēķinās, ka pirmās 4 cd dziesmas būs lv šlāgeri, kamēr visas pārējās - rus klubu grāvēji;
• 18 gadus veci puikas nežēlīgi lamājas, it īpaši 6:00 no rīta, kad beidzot ir iestājies klusums un visi grib gulēt;
• 18 gadus veciem puikiem nežēlīgi lamāties 6:00 no rīta šķiet vājprātīgi smieklīgi;
• no rīta, kad daži ir +- pamodušies, kā 18 gadus vecajiem, tā 30 gadus vecajām nav skaidrs, kāpēc tev nav sūdīgi, bet viņiem ir;
• i loooove my 22 :]

viss cits vairs neattiecas uz spriedelējumiem par saldajiem astoņpadsmit, tāpēc.. uzzvani, ja paliek garlaicīgi!

ras.

dream on.

skropstās aizpūstās vēlēšanās piepildās. tā runā, tā gribas ticēt. jāattīsta iztēle pareizajā virzienā, un tad jau viss notiek. kas nenotiek, to var piepušķot.

pie dēļa, vistuvāk man, piesprausta bilde, kurā esmu es un brālēns. pie zupas šķīvjiem. maziņi, sasodīti līdzīgi - apaļiem vaigiem, rokām, acīm, deguniem. solidāri apķērušies skatāmies vienā virzienā. blakus bildei piespraudu pasta adresi. nav pirmā reize, kad uzrakstīt vēstuli ir kaut kā bailīgi. stulbi it kā sanāk, bet tā notiek, kad ir bezgala daudz, ko teikt, tik nevar īsti atrast vārdus..

mīlestība. baigā štelle. to var noslīcināt tikai darbā. un tad pēkšņi sāk rasties pārliecība, ka darbs, maksimāla strādāšana, vēlme sasniegt rezultātu, ir kaut kāda sava veida komunikācija. jā, redz, cik ļoti attīstās informācijas nodošana.

ek, ko tur daudz.. atbrauciet kāds ar mani te iedzert alu!

ras.

p.s. pret savu rūpju bērnu - bakalauru atkal esmu reanimējusi kaut kāda veida mīlestību. ja kāds manu sajūtu pamanīsies notrulināt, sašaušu viņam ceļus. un vēl ļoti gribu uz Franciju.

never say no to panda.

konteksts? man patīk reklāmas dramaturģijas lekcijas.

lai jums jauka diena :]

ras.

dūmakainie spīguļi.

lūdzu piedošanu par pārkāptajām autortiesībām.

diskobumba mirguļo uz palodzes, es ēdu lillā jogurtu no zaļas bļodiņas. jāsaved kārtībā mana mazā grāmatvedība, jāpameklē varbūt vēl kāds darbs. jāparaksta.

patiesībā es gribēju parunāties mazliet par to, cik ļoti man reizēm patīk pazust. nu, kaut vai gluži vienkāršā ikdienas situācijā. man patīk būt blakus, iesaistīties, piedalīties, runāt un brīdī, kad sarunu beidrs ir nedaudz novērsies, aiziet, lai pabūtu vienratā ar sevi un krāsām, kas apkārt. man patīk aiziet no ballītes, neatvadoties no visiem pēc kārtas, lai aizbēgtu no tirgošanās par palikšanu un kopīgu mājās iešanu, jo naktis reizēm vienratā šķiet tīrākas, kontrastainākas. kāds noteikti teiks - tu nerēķinies ar citiem. nu, jā, fakts. toties es rēķinos ar sevi. no otras puses varbūt tas viss ir kaut kāda fiktīva misticisma uzpūšana. nu, un, lai arī tā būtu! īstajā brīdī aizejot, var nodrošināt to, ka tevi atcerēsies.. telepātija! aiziet gulēt, iedomājoties par cilvēku, un nākamajā dienā saņemt no viņa vēstuli. tādās reizēs man skudriņas pārskrien pār muguru, tāpat kā tad, ja mans tikko, tepat blakus bijušais sarunbiedrs pēkšņi ir nozudis. nozudis, paliekot pavisam tuvu. njājā, kaut kas tur ir ar to misticismu, ar nesaprašanu, kur sākas un beidzas iztēle, ar dūmaku un pāris spīguļiem gaisā. dzirkstelēm? varbūt arī.

tāda sajūta, ka galva ir piebāzta ar vati, un tai cauri nevar redzēt necik tālu.. 'vien, kālab strūklakas arvien sitas uz augšu un sasniedz iespēju robežu?' man gribas nopīkstēt.

kurš un kad, pie joda, manī ir ieslēdzis šito velna cinismu?! nē, es nerunāju par 'rfl' snobismu, kas man nu jau ir kļuvis mīļš, he, es runāju par cinismu. par sava veida pašpietiekamību, kas patiesībā ir kaut kas ļoti nepastāvīgs. ai, velns! ārā pūš baigs vējš, un man ļoti gribas šobrīd uz Liepāju. nezinu, kā jums, bet man ir viela pārdomām.

ras.

sabiedriskais transports un brīvības gatve.

patīk suņi!

bet, ja par lietu, tad -

vakarvakarā, gaidot autobusu uz jaunajām mājām, noklausījos 3 puišu sarunu. vispirms viņi runāja par 11. 'dubsoli', kurš beidzās samērā interesanti - ar policijas reidu, personu datu pierakstīšanu, alkohola un datortehniku atsavināšanu ūcē (es arī tur biju, es arī to redzēju). un tad viņi sāka runāt par meitenēm. 'no viņas strāvo tāds maigums, ka viņa vienkārši piedod citu atmosfēru jebkurai situācijai' un 'tas viņas superskaidrais skatiens' mani kaut kā aizķēra. laikam bija teikts ot duši.. beigās, kad viens no viņiem pamanīja, ka klausos cītīgi viņos, viens cits pacēla galvu un iekliedzās: 'mums patīk meitenēēs!'

no rītiem te pamosties ir forši. sienas ir dzeltenzaļas, aiz loga saulaini zilas debesis un ozols ar dzeltenzaļām lapām. kā bildē!

šodien tramvajā noklausījos citu sarunu. runāja vidusskolēni (vismaz tā man šķita) - puika un meitene. viņš sūdzējās par to, ka atzīmes sliktas, jo visu laiku sanāk aizdzerties. viņa teica, lai tak viņš labāk iet tā vietā uz sporta zāli (puika bija tāds paapaļīgs). 'par reizi tur jāmaksā 2ls! ja iet divas reizes nedēļā, tad mēnesī sanāk 16ls! padomā, cik divlitrenes tās ir?' bija atbilde uz meitenes priekšlikumu. pēc brītiņa vēl viņš nopūtās: 'es nezinu, ko darīt.'

vakarvakarā skatījāmies 'how to train your dragon'. mīļo ziemassvētku vecīti, ziemassvētkos zem egles gribu sev šitādu! paldies :]

patiesībā, man tāda sajūta, ka pēdējo 3-4 gadu laikā, kopš rfl pabeigšanas, es biju biš sailgojusies pēc sabiedriskajiem transportiem (starppilsētu sabiedriskie braucamie ne-skai-tās). šodien skrēju uz 6./11. tramvaja galapunktu un atcerējos, ka 12 gadus es visu laiku lamājos par to, ka 6.tramvaji kursē 2x biežāk kā 11.tramvaji. atcerējos par vietu, kurā jāapsēžas, lai nebūtu savā sēdvietā jāpalaiž omes (cik ļauni). atcerējos par peldēšanas stundām 'daugavas' baseinā. atcerējos par ciemošanos pie zanes golovanovas. atcerējos par iepazīšanos ar asnati tramvajā / trolejbusā (viedokļi dalās, he). atcerējos par dziedāšanu korī 'rīga'.. un tad nora twitter'ī sāka rakstīt par mūsu sen atpakaļ safilmētajiem 'savādi gan' parodijbrīnumiem, kas lika atcerēties arī par fotoseriāliem un sacerētajām sāpjvēstulēm 'sīrupam'.

secinājums - viss bija forši, viss ir forši! un, ja vēl ziemassvētku vecītis man atnesīs uz ziemassvētkiem to, ko man kārojas, tad.. :]

ras.

p.s. iepriekš šeit dzīvoja leļļu teātra aktrise, vēl šai mājā dzīvo margarita perveņecka, 2 stāvus zemāk - dārta, pēc kāda brītiņa stāvu zemāk dzīvos asnate, un uz palodzes tagad mums te ir puķe. dzeltenzaļa! nopirku puķu bodītē, kas atrodas 1.stāvā. ta-dā! un diskžokejs mums te arī lielisks. un tikko šķita, ka radiatoros kāds sāk laist ūdeni!! skaisti. pievēršos mācībām.

šaurā lenķa ieraksts.

šodien tiku parunāt ar vienu no saviem guru. ko es saprotu ar vārdu 'guru'? nu, tas ir tāds cilvēks, kurā var klausīties ilgi un dikti, no kura gribas sagrābties maksimāli daudz visādu gudrību, bet kurš nevienu pašu mirkli pats tev nebāž savu viedokli virsū. gatavā medusmaize! :] kur nu vēl tad, kad viņš divos vārdos raksturo mūsdienu pseidoārtistu centienus iekļauties pārējo pseidoārtistu barā (kas mani ik pa brīdim tik dikti sakaitina). postmodernisma nekādība! skaisti.

patiesībā sarunā bija vēl visādu absolūti lielisku vārdu par to, ka slepkavas taču arī mīl, ka izvēles ir bijušas pareizas, ka šķelšanās un pārdzīvošana ir dabiski procesi, ka jāskatās, jādara un jādalās viedokļos, ka saldumi ir ģeniāls izgudrojums, ka dredi pusmūžā ir gribēšana sagrābt jaunību aiz astes, jo 'tas jau ir laiks, kad nevis plāni slīd no rokām ārā, bet gan dzīve! dzīve slīd no rokām ārā'..

no kinostudijas izgāju smaidīga un mierīga, un pārliecinājusies par pāris iepriekš līdz galam neskaidrām lietām. viss tikai tagad sākas, mazulīt! :]

ras.

zvaigznīštrieka.

brīdinu - rāšos!

atveru 'izklaidi'. to, kas 4dienās pastkastītē tiek iemesta līdz ar 'dienu'. patīk man palasīt citreiz, ko lv kritiķi domā par šādām tādām filmām, izrādēm.. nu, mazliet tas lauciņš tomēr jāapjauš ir! lūk. tātad - atveru 'izklaidi', atšķiru 17.lpp., un no otra gala sāku pētīt, kādas zvaigznītes Rietuma un Naumanis ir salikuši šobrīd kinoteātros redzamajām filmām. skats, attiecīgi, šāds:

'nezūdošais ļaunums. dzīve pēc nāves' ** / **

'mīlestības attālumā' ** / **

'karatē puika' ** / **

'mačete' *** / ***

šajā mirklī es kārtējo reizi atsvaidzinu atmiņā, kā konkrētais zvaigznīšu skaits ir definēts. tātad:

***** izcili, tas jāredz!

**** labi, mudinām skatīties!

*** apmierinoši, pieklājīgi un profesionāli.

** vārgulīgi, draud vilšanās.

* traģiski, esam jūs brīdinājuši!

pētu, kas sarakstīts tālāk:

'iluzionists' **** / -

'volstrīta. nauda nekad neguļ' *** / ***

'amaya' **** / ***

'ģimenes lietas' - / *****

pagpag, WHAT?! 'AMAYA' **** / *** ?! lieki laikam piebilst, ka vakar vakarā es uz šo filmu biju.. ČETRAS un TRĪS zvaigznītes?! mudinām skatīties?! pieklājīgi un profesionāli?! piedodiet, man nesanāk valdīties. iespējas ir divas - vai nu nedz Naumanis, nedz Rietuma šo filmu nav noskatījušies, vai arī viņi ir pamatīgi uzpirkti. manas sausās pārdomas par to, ko es vakar tiku redzējusi uz lielā ekrāna varētu palikt zem vārdiem 'par ko?!', kamēr mūsu profesionālie kritiķi, redz, uzskata, ka filma ir 'netradicionāla, art house manierē uzņemta, ar teicamu operatora darbu, turklāt ar perfektu Kaori Momoi tēlojumu'. nu, tad man ir pāris jautājumi.

par ko vispār bija šī filma? ko izsaka kadri ar lietus līšanu, ventilatora griešanos, vējdzirnaviņu pūšanu, nūdeļu ēšanu? kur pazuda mazā meitene, kura filmas sākumā parādījās vienā kadrā kā Kitija? kā Nevarauskas un Mamontova atveidotie varoņi tik nejauši satikās Ķīnā? kas, pie velna, kaiš galvenā (?!) varoņa mātei? vai viņš tiešām cer iemācīties visas pasaules masāžas un izārstēt viņu? nafig man ir jāzina, kur kaut kādai ķīniešu meitenei ir tetovējums? ar ko galvenais (?!) varonis sev pelna iztiku, ka tik brīvi var braukāties pa pasauli? kas tas par vīrieti Nevarauskas atveidotajai varonei? ja viens kadrs ir ar dialogu viesnīcas vestibilā, nākamais kadrs ir tas pats dialogs, tikai redzams no ielas, cauri stiklam, tad atkal atgriežoties pie dialoga viesnīcas vestibilā (un tā vēl pāris reizes), tas ir kaut kā īpaši baudāmi? vai tagad man būtu jāmirst nost aiz laimes par lepnumu, ka latvieši ir uzņēmuši filmu, sadarbībā ar japāņiem (ņemot vērā galarezultātu)? kāpēc ik pa brīdim mani pārņēma sajūta, ka skatos kaut kādu 1,5h garu, neizdevušos mūzikas video klipu? vai kadrs, kurā redzams aktrises torss, 'nogriežot' nost galvu, kaut gan tieši šobrīd viņa runā, kaut ko izsaka? vai tiešām filmas kvalitātes zīme ir vienas, par pārējiem starptautiski pazīstamākas aktrises parādīšanās kadrā? kādā veidā ikviens filmas tēls, kas iepriekš runāja tikai 'savā' valodā, izrādās, māk runāt arī otra cilvēka valodā?

konklūžens - man ir PIEGRIEZIES, ka lv kritiķi ir cilvēki, kas NAV mācījušies nedz aktiermeistarības pamatus, nedz režijas pamatus (attiecīgi, atkarībā no specifikas - kino vai teātra), nedz dramaturģijas pamatus, nedz operatormeistarības pamatus, nedz scenogrāfijas pamatus, nedznedznedz.., bet gan filoloģiju. un es sevi negribu tagad uztaisīt par kaut kādu ūber profesionāli, bet atveriet, b*ac, acis! tas būtu tas pats, kā kad es pabeigtu dramaturgus un aizšautos strādāt par anesteziologu.

dienas gaišā puse - 'RIGA VIRUS', manuprāt, ir ļoti labs pasākums, kas - cerams!! - notiks arī nākamā 'arsenāla' ietvaros!

ras.

p.s. iespējams, ka daļa manas žults gulstas uz Martinsona pleciem, kurš kārtējo reizi ir uztaisījis sevi par misteru Emulatoru, jo ir režisors, scenārists, producents, turklāt atradis sev līdzvērtīgu Emulatordraugu - Mamontovu, kurš ir gan filmas galvenais (?!) varonis, gan arī tās mūzikas autors. kas der visam, tas neder NEKAM, mīlīši!

hello, mani sauc balodis!

un tagad pavisam nedaudz par mani un baložiem:

• ir ziema. 3. - 4. klase, kad 'rfl' nācās mācīties otrajā maiņā. braucu mājās - tumšs, auksts, man mugurā ir mētelis, kas man absolūti nepatīk. tumši brūns, ar zeltainām pogām. nu, bet silts, jā, tas gan. izkāpju no autobusa, eju mājās. kājas salst, cilvēki blenž virsū - nepatīk. zinu vēl, ka tad, kad aiziešu mājās, būs jāspēlē klavieres, jāpilda mājas darbi.. un no rīt jāiet uz mūzikas skolu. kur nu vēl negodīgāk viss var tikt iekārtots pasaulē? bet var. aizeju mājās, mamma gluži vienkārši par mani smejas, teju līdz asarām. izrādās - uz pleca man uzkaksējis balodis. tā normāli, pa glīto, ka 'broša' notecējusi gandrīz līdz elkonim. es nesmejos. stulbie baloži.

• ir vasara. 10. - 11. klase. skaista, saulaina diena. es, tikko izlīdusi no dušas, sapucējusies, priecīgi jožu uz 'būdu'. jā, tie bija vēl tie laiki, kad k/n 'rīgava' vecajā gaismotājbūcenītī taisījām nekārtības. zinu, ka draugi mani gaida, plānojas superforša diena! man kaut kas uzkrīt uz galvas. pataustu. mhm, bingo loto - balodis piekaksējis manus svaigi mazgātos matus. mājās skrēju kā sadegusi, lai to šmuci dabūtu no sevis nost. ir mazliet smieklīgi, bet tik un tā - stulbie baloži!

• ir rudens. 3. kurss. skrienu uz autobusu, nemanot, cik ļoti man patīk vai nepatīk attiecīgā diena. zinu tikai to, ka es skrienu uz autobusu, man nav laika! ja nokavēšu, būs jāgaida 20 minūtes, negribu gaidīt 20 minūtes. skrienu! piedodiet, atvainojiet. okēj, izlaužos cauri stacijai, atlicis vairs tikai pēdējais posms līdz pieturai - eju taisni gar soliņiem, uz kuriem parasti spieto bomžiki, un pēkšņi - hau! - man gluži vienkārši galvā ielido balodis. nezinu, kurš no mums abiem apjuka vairāk, kurš no mums abiem neveiklāks, bet es joprojām pieturos pie teorijas, ka viņš bija piedzēries. uz autobusu paguvu, autobusā smējos. stulbie baloži..

• ir šodiena. 4. kurss. starp lekcijām brīvs brīdis, ar jāni izdomājam aizšaut līdz 'maķītim'. kad friškas nopirktas, ejam pie operas piesēst. tur dāāudz baložu. ik pa brīdim kādam iedodam pa fri kartupelim. viss mierīgi. pēkšņi manu, ka man blakus vairs nesēž tikai jānis. pie kreisā sāna pieglaudies viens balodis! ar izpūrušu kaklu, tāds .. smieklīgs. es iedodu viņam kartupeli, viss mierīgi. pēc mirkļa viņš vēcina spārnus un lien man tuvāk. es iedodu viņam kartupeli, viss mierīgi. pēc mirkļa viņš sēž man uz pleca un skatās man acīs tik dikti pa čomisko, cik vien var! es spiedzu, garāmgājēji mani un balodi bildē, jānis smejas, es smejos, tantīte uz blakus soliņa smejas. stulbie baloži?! nu, nez gan..

p.s. starpcitu! uzminiet, kāds jānim ir uzvārds? he.

p.s.2 'bikts' tiks rādīta iekš 'dirty drama'! forši.

http://dirtydeal.lv/teatro/teatro-jaunumi/1167-dirtydrama2

p.s.3 tā runā, ka baloži kaksē virsū tikai laimīgiem cilvēkiem.. :]

ras.

didaktiskās atklāsmes.

if you want to be happy, be.

[reiz skaidrā krievu valodā teica Ļevs Tolstojs]

tieši precīzi tik ļoti vienkārši. ja tu gribi - dari. ja dari - izdari. ja izdari - priecājies. ja priecājies - atceries, kā pie tā prieka tiki, un sāc gribēt k-ko pa jaunam.

visa cilvēka dzīve ir pakārtota citu cilvēku meklēšanai. meklēts tiek kāds, ar kuru aiziet uz veikalu, kāds, ar kuru sadarboties, kāds, ar kuru apprecēties, kāds, kuru piečakarēt, kāds, kuram uztaisīt bērnu, kāds, kuru uzskatīt par īpašāku kā citi, ūtētē. cik interesanti!

un vēl - pārgudrībā gudrību pazaudēt ir visvienkāršāk pasaulē.

life goes on! es gribu krāsot sienas un horizontāli garu spoguli. skapis ir sakārtots un cilvēkiem labs prāts.

ras.

b**olivuda.

sēžu gallery park hotel recepšenā jau no deviņiem. ticiet man, tas vēl nav daudz. reizēm gribētos, lai tie aktieri tiešām arī uzvestos kā bolivudas filmās pienākas - sastātos cits aiz cita, sinhroni kustētos un dziedātu salkanas mīlas dziesmiņas griezīgās balsīs. bet, nē.. viņi priekšroku dod mūsu, eiropiešu priekšstata nostiprināšanai par kastu mūžīgo pastāvēšanu. katram pasaulē ir sava vieta, un, ja viņi ir indiešu zvaigznes, tad tas nozīmē, ka visi citi ir kaut kur, vismaz desmit stāvus zemāk.

• 197 Ls iekš 'zelta zivtiņas' ir par maz;
• dzert var tikai 'narvesen' negāzēto ūdeni;
• garšo tikai 'rasas' vājpiena zemeņu jogurts;
• šoferim, kas zina, kur dabūt kokaīnu, par to iedod 100 Ls;
• ja tu esi hospitality manager, tev ir jāprot aptiekās sarunāt recepšzāles arī tad, ja recepšu nav;
• pumpu maskēšanai nepieciešamas speciālas, halucogēnas zāles (recepšu, protams);
• ja no viesnīcas jāizbrauc, piemēram 8:30, tad izbraukšana parasti notiek ap 11:00, neskatoties uz to, ka uz viņiem gaida +- 150 cilvēki;
• galvenais bāra kritērijs - viskijs un terase;
• ēst var tikai svaigi grauzdētu pelēko maizīti no franču porcelāna šķīvja;
• ja šoferim nav līdzi nauda, par kuru zvaigznītes varētu nopirkt sev dvd, tad viņš ir idiots;
• burkāni, popkorns, diētiskā kola, pieteikt, atteikt, iedzert, action, ūdenim jābūt karstākam par vienkārši karstu, noslaucīsim visi kopīgi princesītei un princītim mutītes..

un šitādi radījumi domā, ka ir līdzvērtīgi džeimsam bondam, he :]

šodien līst, tāpēc no Doma laukuma pārcelsimies uz 'dominu'. mazliet apskaužu krustapu un armandu, lai gan mājās viņi ir tāpēc, ka ir slimi. man ir slapjas kājas. kas vēl tāds labs?

• pirmo reizi redzēju, kā gejs (indiešu) kantē čali (latviešu);
• pirmo reizi man mācīja krāsoties vīrietis (tas pats gejs.. viņu sauc pompy);
• pigmejs paramediķis ir lieliskākais šī darba ieguvums;
• kaut kad tuvāko dienu laikā tikšu pie lt trītmenta izlasīšanas;
• vob-vob-vob;
• man ir zili ceļi, jo es superčakli māku pienest burkānus.

darbs dara darītāju.. nogurušu. tāpēc es ieriktēšos uz sava mīļā recepšena dīvāniņa un sapņošu par sienu krāsošanu. tas nomierina!

ras.

самоанализ.

• es leju sev iekšā trešo šīsdienas kafiju. cenšos sevi pieradināt pie bezcukura. sanāk negaršīgi, bet sanāk.
• no to-do list es esmu nonākusi līdz to-do notebook. joprojām ceru nesajukt prātā, bet.. skat, kas te :]
• kur ir, tur rodas. turklāt nevis vienkārši rodas, bet aug kā sēnes pēc lietus! nē, slikts salīdzinājums - tur vairojas kā mazās mušiņas! jē, šitas strādā.
• kur ir, tur rodas, un arī zūd. veselais saprāts.
• kad biju maza un slimoju, bieži murgoju stabiņu sapni. vispirms parādās viens, kas rinķo pa apli lēnām, lēnām. tad parādās divi, rinķo pa apli, tikai nu jau mazliet ātrāk. un tā tik ilgi, līdz visa bilde ir pilna ar miljards stabiņiem, kas virpuļo pa apli, līdz viss norimst.. un sākas no gala. šobrīd tāda sajūta, ka naktī mani varētu piemeklēt šis sapnis.
• kāpēc otram prātīgu vēstuli uzrakstīt ir daudz vieglāk, kā izdarīt k-ko prātīgu pašam?
• kafija iet uz galu, attaisnojums 'atpūsties' arīdzan. aiziiet, ras! gribētos jau nu baigi painformēt tos, kas te netīšām iemaldās, par darāmajām lietām, bet.. aprobežošos ar atslēgas vārdiem - ĢIT (x2), KIT survival, creativelatvia.com, NoMadI, LKA, bakalaurs, hospitality manager..

bišku par patriotismu.

vispirms skaņa - http://www.youtube.com/watch?v=UJynBkr3OHk

tagad ievads. eju pie cilvēka, kas ir sava darba patriots, tamdēļ ir reanimējis 'dauku'. šobrīd studija atrodas ēkā, kurā reiz valdīja 'parex' banka. es noslinkoju un izlemju braukt uz 4.stāvu ar liftu. tajā uzraksts: 'господа! лифты старые, застревают. не садитесь по 5 человек, так как если застрянете - задохнетесь.' manuprāt, pat ļoti atbilstoši kirilicam, piederībai un spītībai par to, kuras tautas pārstāvis rakstītājs ir.

es jūtos piederīga valstij, kurā dzīvoju. man patīk valoda, cilvēki, vide, viss.. [komats] bet..

piemēram, ārzemēs satiekot vēl kādu latviski runājošu cilvēku, viss apstājas ar secinājumu 'o, dzirdi - runā latviski'. basta. kautrīga sasmaidīšanās (labākajā gadījumā), un ejam, kur bija jāiet.

turpretī, piemēram, kaut kur patālāk no Latvijas / Lietuvas satiekot vēl kādu lietuviski runājošu cilvēku, viss sākas ar skaidru pārliecību par to, ka tūlīt, bez ierunām, būs jādzer citam uz cita veselību (pēc labākajām lt tradīcijām), ka tirgū, ja pārdevējs būs lietuvietis, tev tūlīt jebkurai precei tiks piedāvāta atlaide (bez dinģēšanās), ka darbā, ja boss būs lietuvietis, tev pie algas kāds lats tiks pielikts klāt (bez lūgšanas).

ko es ar šito gribēju teikt? varbūt tas viss ir mans priekšstats, kas radies iepriekšējā / subjektīvā pieredzē, bet mans lietuviskais patriotisms man patīk labāk par manu latvisko patriotismu. kāpēc? droši vien tāpēc, ka ir skaidrs, ko vienā vai otrā gadījumā var saņemt pretī. un, ja tu saņem to, kas tev patīk, tad arī gribas dot. apburtais loks, par kuru man tiešām reizēm patīk padomāt.

kaut kā tā.

ras.

p.s. man ir Latvijas pilsoņa pase - es ar to nežēlīgi lepojos. tajā ir rakstīts, ka es esmu lietuviete - es ar to nežēlīgi lepojos. diez no kuras puses tā lepošanās kāre? :]

are you smart enough to be stupid?

omfg, bicycle.

runājot par manām attiecībām ar 2riteņiem, tās varētu raksturot šādi -

если следовать логике, что противоположности притягиваются, я должно быть очень хорошая.

un es 2riteņus tiešām mīlu! kaut arī satiekam mēs ļoti savdabīgi.

• ar 2riteni man iemācīja braukt Zane. vienkārši man brutāli melojot, ka joprojām to agregātu pietur un nāk man līdzi, kaut arī es braucu viena pati, nelabā balsī kliegdama. tas viss notika Upeslejās - vasarnīcu ielenkumā, kur cilvēkus var sastapt retāk par maziem zalktīšiem.
• reiz es ar 2riteni braucu pa Ķekavu. ar Noru. atceros, ka toreiz man mati bija sataisīti divās copēs. iepriekšējā dienā mēs (es, Nora un vēl pāris klasesbiedrenes) pirmo reizi mūžā mēģinājām pīpēt. lai nu kā - Norai sanāca čē pē ar riteni, es apstājos, lai paskatītos, vai viņai viss kārtībā. aizmirsu noņemt no pedāļiem kājas. iekritu grāvī.
• tajā pašā Ķekavas braukšanas reizē es kaut kā pamanījos braukt lejā pa kalniņu, kas izbeidzas ar Daugavu. nezinu, kāpēc, bet aizmirsu bremzēt, kā rezultātā man bija jāizvēlas - braukt upē, vai krūmos. es izvēlējos krūmus.
• pirms pāris gadiem aizbraucām uz Ikšķili pie Emīla. izdomājām, ka jāaizbrauc līdz dambim. ar 2riteņiem, loģiski! man tika visvecākais, za to ar zvaniņu. nu, tad nu es arī braucu visiem astē, pa pļavu, kas aizaugusi ar zālēm tā, ka uz priekšu pakustēt nevar. labi, ka zvaniņa šķindināšanai tas netraucēja. finālā gan es tomēr kaut kā dabūju gatavu asiņainu kāju. kā man tas izdevās - īsti neatceros.
• reiz ar 2riteņiem braukājos pa Liepāju. ar brālēniem. viņi, protams, izrāvušies 100km uz priekšu, es čunčinos pa aizmuguri. braucu smuki, nekādu problēmu, līdz - atkal kalniņš, pa kuru jātraucas lejā. kalniņš izbeidzas vaai nu normāli nogriežoties uz ielas, vai arī ietriecoties betona apmalē, aiz kuras ir mežrozīšu krūmi. es izvēlējos 2. variantu (nejautājiet, kāpēc), ievēlos krūmos, un pēc tam mēģināju iestāstīt brālēniem, ka nekas, ibio, man nav noticis! lieki pieminēt, ka visa biju no vienas vietas saskrāpēta un netīra.
• pagājšgad braucu ar 2riteni pa Liepāju, pa jūrmalu (samērā tālu no mājām). smuki! un tad kaut kas sametās viņam ar ķēdi, tā aizgāja pa pieskari, es nojaucos gar zemi, pēc tam labu brīdi čakarējos gar to fakin' ķēdi, man garām pagāja divi puiši (joprojām nespēju viņiem to piedot), kas pat nepacentās man palīdzēt, līdz viss beidzās ar to, ka mājupceļu es mēroju ejot ar kājām, 2riteni stumjot sev līdzās.
• tad bija gadījums, kad es viena pati braukājos pa Salaspili ar 2riteni. tas bija laiks, kad es sevi biju pieradinājusi pie braukšanas ar riteni tik tālu, ka varēju braukt gan 'bez rokām', gan normāli, gan ar dibenu gaisā (stāvot kājās). nezinu, kas man smadzenēs toreiz sagriezās, bet es aizmirsu, ka braucu ar dibenu gaisā, un atlaidu vaļā stūri, gribēdama braukt 'bez rokām'. nokritu. pamatīgi.

es varētu turpināt vēl labu brīdi, jo, kad mani noliek uz 2riteņa, es no tā varu nokrist uz līdzenas vietas. patiesībā man ļoti patīk braukt ar to aparātu, tikai, nez kāpēc, man tādas aizdomas, ka patikšanas iemesls ir adrenalīna izdalīšanās pamatīgos daudzumos. lielākais murgs - cilvēki, pagriešanās un fakin' apmales! nu, jā, un vakar, kad es biju kleitā, mani uzlika uz 2riteņi pašā lielpilsētas centrā, uz ietves, kas pilna ar cilvēkiem, un lika braukt ar to aparātu tā, lai mani varētu vēl glīti nobildēt! kājas man ir zilumos un rokas joprojām viegli trīc. bēēt.. es neatmetīšu cerību, ka varbūt tomēr kaut kad, kaut kā nebūt es būšu spējīga sevi pie 2riteņa pieradināt. šīs vasaras laikā ir izskanējis variants, ka manas 2riteņneveiklības pamatā ir pārāk biežā aizmiršanās ar visu, ko var pamanīt visrinķī. iespējams, pat ļoti iespējams, ka tā.

paldies par uzmanību!

ras.

p.s. man ir tiesības.

labadaba.

labadaba. kauņā pagājušajā naktī bijusi tāda vētra, ka koki lūzuši, autobusu pieturas pa gaisu lidojušas, jumti norauti, zibeņojis vienā laidā. un, vai tad teiksi, ka daba slikta? nē, tikai parotaļājās mazliet - šitā.

labadaba. ir tomēr forši pamosties, izlīst ārā no telts un sajēgt, ka tu esi ābeļdārzā, brokastīs iegraužoties viegli zaļā ābolā. turklāt pamosties un aizmigt grūvīgas mūzikas pavadījumā. mans viennozīmīgi lielākais šo divu dienu atklājums - šitas. est'i puikas, nu! klausījos, skatījos un priecājos par to, kā cilvēks var pazust tajā, ko viņš dara. sviedri līst aumaļām, acis ciet, kustības nekoordinētas, un nav svarīgi tobrīd spēlēt uz publiku, jo tieši šitā to var ietekmēt visspēcīgāk. labi puikas labā dabā, jā. 'pnd' nodziedāja 'vvf', pie 'suņa stundas' visaktīvāk tirinājās žurnālistikas pasniedzējs (puskails), ag & raitis joprojām spēj iekarot manu sirdi, he, vienkārši parādoties pie apvāršņa, un, jā - 'baltic balkan', lt broliuku izpildījumā, arī bija gaumīgi līdz beigām.

labadaba. mēs peldējāmies gaujā, uz kuru mūs aizveda lka kinorežmaģistrmeitene, es pasēju savu vēdekli (pieņemsim, ka iestādīju), naktī uz autostāvvietu mēs gājām pa šortkatiem, iekrītot visos grāvjos pēc kārtas, nākamajā dienā esot maigi saskrāpētas, he. mēs skatījāmies, kā cilvēki atlej ģipsī savas krūtis, mēs rēķinājām, kā nozagt stikla kubikbumbu (tā arī to nenozogot), mēs diendusu pagulējām zem klajas debess, un dabūjām saldējuma kokteiļus. mums koda spicdibenainie kukaiņi, mēs iepazināmies ar uldi, kurš savu 4gadīgo puiku uz nakti vienu pašu atstāja mašīnā. mēs naktī skrējām, mēs ēdām zaļus kartupeļus, atradām civilizētu tualeti ar izlietnēm un vardīti pie loga. mēs izkarsām un pavisam mazlietiņ, mazlietiņ salijām. mēs vārtījāmies zālē, mēs klausījāmies, mēs dejojām. kas vēl? nu, man patika, vārdsakot. miers nekur nepazuda, un tas jau vien ir rādītājs.

labadaba. aмериканец не мог понять, почему хуево - это плохо, а пиздато - это хорошо, и почему пиздец - это хуже, чем хуево, а охуенно - это лучше, чем пиздато.

ras.

p.s. kāds iedodiet man, lūdzu, mazliet labasdabas krūzītē, kuru vienmēr sev nēsāt līdzi.

kad lietus aiz loga klusiņām līst.

skaņa.

pienācis brīdis, kad man prasās krāsas sevī un sev apkārt tik ļoti, ļoti! visas, bez izņēmuma. piesātinātas līdz pēdējai pilei. tīras un patstāvīgas. arī pastāvīgas.

pēc pāris nedēļu pārdomu brīža, mans tēvs mani tomēr apstiprināja draugos. nieks, kas neko nemaina, bet patīkami tomēr.

tulkojot kriminālmateriālus, saskāros kārtējo reizi ar interesantu lietu. pie kādas sievietes atrasts bembis, ar kāda cita, zagta bmw detaļām. mašīna ir uz sievietītes vārda. viņai ir tuvu sešdesmit, atraitne, dzīvo mazā miestā, reģistrēta bezdarbniekos.. bmw x5, limuzīnvariants, tonētiem stikliem. loģiski, ka mašīnas saistība ar sievietīti ir tikai un vienīgi papīros minēta, lai gan uz papīriem mūsdienās balstās viss.. bet, nu, jā, viņai ir divi dēli, abiem vārdi sākas uz viena burta. rezultāts? nopratināšanas protokolā viņa konsekventi dēlu, kurš pircis 'viņai' mašīnu, piemin tikai ar iniciāļa palīdzību. tas nekas, ka viņai protokols būs jāpārraksta - laiks tiek ietaupīts. dēls dzīvo lielpilsētā, sievietīte saka, ka precīzu adresi nezinot. tas nekas, ka viņas dēla dzīvesvietas adresi tāpat uzies papīros - laiks tiek ietaupīts. mīlestība. lai izdodas!

"bet es ņemu un turu īkšķi. katrā rokā pa vienam tādam. pa tavam."

es vispār tā domāju, kas tas ir. nu, mīlestība. nonācu pie secinājuma pati sev, ka, jā, tā ir emocija, kuras pamatā ir kaut kāds liels un rūpīgs maigums pret otru. jāājā, šausmīgi banāli, bet tas nekas.

kokos kāpt nekad nav par vēlu. es ne reizi vēl to nebiju darījusi, vakar sanāca. man patika! pat ļoti. un, iespējams, pie divriteņiem es arī varētu pierast. un brīdī, kad lietus sāk līt visīstākajā brīdī pasaulē, brīdī, kad tu redzi, kā mākonis veļas tev pāri, kad dzirdi, kā vējš pirms vētras apklust, lai tad ar dubultu sparu sāktu pūst, tu sajūties šausmīgi maziņš, bet dabai tik ļoti piederīgs, kā nekad. lūk.

ras.

yes, please!

kamēr pie manis nāk futuramas 6.sezonas 7.sērija (jes'āā!), es te mazliet pavāvuļošu..

šitā (!) man šodien gribas. tikai manā milzu skapī būs arī plašs logs un liels spogulis, un maziņš dīvāniņš, un mazs galdiņš, un uz galda maza klade, un uz zemes maziņš rādžiņš, lai dienās, kad man meitenīgums sprauksies ārā pa visiem galiem, es varētu sēdēt (dejot?) savā skapī, un priecāties par to, ka man ir auskari ar spārēm un kaklā iekarināma ķīniešmeitenīte, par kurpēm un kleitām nemaz nerunājot. starpcitu, jā! tas viss varbūt sākās jau reiz bērnībā.. iepriekšējā dzīvoklī man nebija savas istabas, taču mums bija skapis! respektīvi, mini istaba bez logiem (pieliekamais?), kuras galā mamma ieriktēja plauktus, gar vienu sienu novietoja stangu, visu pielādēja ar drēbēm, un (!) skapis gatavs. zem mammas brunčiem un blūzēm bija manas mantu kastes. divas. viena - apvilkta ar audumu, otra ne. tā otra mazāka, pa virsu tai bija vāks (mazā galdiņa apakša), kā rezultātā manas lelles varēja dzīvot divstāvu 'mājā'. joprojām atceros savas abas mīļākās lelles. mīļākās mīkstās mantas atceros, un polly pocket koku, kuru pati sev nopirku. cena: 11Ls.. jājā, reiz es mācēju krāt! attiecīgajā vecumā visas skapja sienas nolīmēju ar plakātiem no 'manas'. 'laba' man nepatika. un brīdī, kad es sāku štukot, kā pierunāt mammu, lai mūsu skapis pārtaptu par manu istabu, mēs pārvācāmies.

konklūžens - es esmu uzaugusi skapī. man patika, un reizēm tajā gribas atgriezties.

ras.

p.s. šodien savā skapī es runātos ar viņu.

sleep on, dream on.

sākšu ar to, ka parasti ar šitādiem brīnumiem nenodarbojos, bet..

vārdsakot, runa ir par sapņiem. esmu no tiem cilvēkiem, kas sapņo, bet lielāko daļu sapņu (tas ir - gandrīz visus un vienmēr) mirklī aizmirstu. zinu, ka pa miegam kaut kādas bildes redzēju, bet, kādas?! pie joda, atcerēties nevar, lai kā arī kārotos. vispār par tādu apstākli esmu samērā apmierināta, jo liela daļa manas bērnības man saistās ar sapņiem, to tulkošanu, nostāstiem par sapņiem, kas piepildījušies, jo manā femīlijā ir daži labi samērā raganiski stāstiņi par un ap šo tēmu, kā rezultātā manai babiņai visur un mūždien pa rokai bija dažādas sapņu grāmatas, kas tika katru rītu izšķirstītas, meklējot 'pareizās atbildes' par redzēto, pat pirms aiziešanas uz tualeti! respektīvi - tāds mini fanātisms, kas mani absolūti nesaistīja un nesaista joprojām. laiki mainās, laiki iet, vērtības paliek! he. un šis te sakāmais mūs noved pie nākamās rindkopas.

pāris pēdējie notikumi ir visu sagrozījuši tā, ka es atceros ļoti skaidri un spilgti veselus četrus savus nesenā laika periodā nosapņotos sapņus. četrus! un, kā par nelaimi, tajos nav nedz krāsainu taureņu, nedz varavīksnes, nedz nebeidzamas pieneņpļavas un aveņu kalni. dēm :] aprunājoties ar edgaru, izdomāju, okēj, jāpaskatās, ko tie sasodītie sapņu tulki par šito visu brīnumu saka. nu, tīri tā - radji intjeresa! un, skat, cik interesanta aina paveras:

• brūce - aicinājums būt modram;

• adata - nesaskaņas, strīds, nepatikšanas, lielas bēdas, arī ļauns cilvēks, dažiem - slimība vai sēras;
• ar adatu sadurties - strīds, nesaskaņas, sirdssāpes mīlestībā, arī sēras;
• adatā ievērt pavedienu - esiet pacietīgs, nepatikšanas beigsies;

• kaķene - apmāns; vilšanās; slikts cilvēks;
• pelēka kaķene - tikšanās ar blēdi;
• traka kaķene - nikna sieva;
• ņaudoša kaķene - asaras, nepatīkamas ziņas;
• kaķeni glaudīt - nelaime un atriebība;
• kaķeni aizdzīt- pārvarēt šķēršļus;

• nazis - nesaskaņas un ķildas ģimenē, šķiršanās, zaudējumi, sirdssāpes, arī slimība;

• tārpi - nepatikšanas, nelaime, bēdas;
• tārpus nosist vai nomest - atsvabināties no bēdām un nepatikšanām, atmaskot kādu viltīgu draugu;

• duļķains ūdens - nepatikšanas, kavēkļi, arī slimība;
• peldēties tumšā ūdenī - nepatikšanas;
• duļķainā ūdenī iekrist - nepatikšanas, arī grūta slimība;
• dziļš ūdens - labas izredzes nākotnē;

• asaras - prieks un laime nākotnē.

ko es ar visu šito gribu teikt? mīļie sapņi, nepatikšanas, trakās sievas, ķildas 'n other shit - GO FUCK YOURSELF! :] bet palasīt bija interesanti.

lai jums šonakt salds miedziņš,

ras.