patiesībā ir tā, ka esmu iesviedusies mežonīgā darba burbulī. kursēju nemitīgi cauri visai rīgai, ļaujot krampjiem savilkt kājas, klausos, uzzinu, pārdomāju, skatos, mācos, filtrēju, funktierēju. un par spīti tam, ka mans smadzeņu operators saprot, ka es nedrīkstu šobrīt ļaut kaut kam sevi izsist no sliedēm, mans .. kaut kāds tur cits operators domā citādāk, jo reizēm vienkārši gribas zināt, ka kaut kur tev ir kāds, pie kura pieturēties, ja savajagas. un tu zini, ka viņam ir jābūt tur, kaut kur, mazliet aiz muguras, kreisajā pusē, un tu pastiep roku atpakaļ, jo tu zini - jābūt! - un tu tvarsties kā tāds tizls, tizls cilvēks, līdz saproti, ka nav, un tad tu domā, ka varbūt viņš ir labajā pusē, mazliet aiz muguras, un tad tu tizli, tizli tvarsties tur, līdz saproti, ka nav, bet tad tev bail skatīties atpakaļ, lai par to pārliecinātos, tāpēc tu vēlreiz kaut ko tur tukši paķer gaisā, un tad, neatskatoties, nolaid rokas gar sāniem, un viss, tu esi viens, bez atbalsta punkta, un vējš pēkšņi sāk pūst kaut kā stiprāk. tas ir kā mācīties braukt ar divriteni. vajag vienkārši to apziņu, ka kāds aizmugurē riteni tur, ka tad, kad tu kritīsi, tevi pieturēs, papūtīs ceļus, iedos ceļmallapu. nu, nav svarīgi. jo nav. nē, nu, ir, bet ne tur, kur tu gaidi, ka jābūt. ir kaut kur citur. un tu nezini, kur. un tad kaut kas graužas starp ribām, un tu žņaudz to grauzošo nost, jo nedrīkst, jo daudz jādara.
un tas ir tas brīdis, kad cilvēks sāk degt.
ras.
p.s. apsolu drīz atkal būt formā, lai te mazliet parakstītu par 'HomoNovus' u.c. racionālām un netulkojamām lietām.
