08.12.13

Suvenīru bodīte.


Labākais suvenīrs, ko atvest mājās no izbrauciena uz kādu citu zemi, ir raksturu vācelīte. Te tā vispārīgi un mazdrusku.

Pirmais ir treneris fitnesa klubā. Tāds, kurš sastāda visiem individuālos treniņu plānus, ēdienkartes, lasa par to visu lekcijas, kā arī pats turpina šai jomā mācīties. Nedzer alkoholu, nesmēķē, šokolādi neēd, taču smejas kā to visbiežāk dara rešņi (ļoti garšīgi, kājas sitot pret zemi un rokas mētājot pa gaisu) un uzskata, ka "Predator" ir filma, kas jāredz ikvienam. Viņam ir, ja nemaldos es un viņš pats, 21 vai 22  brāļi un māsas, no kuriem viņš ir vecākais. Ar mammu gan viņam diži labu attiecību nav, jo viņiem tā pieņemts, ka vecāki ir tavi radītāji, ne draugi.

Nākamajam ir bijis savs apsardzes firmas bizness, kas tika dalīts ar vēl diviem "draugiem". Nesaprašanās rezultātā viss pajucis. Šobrīd viņš nestrādā, jo darba laikā 2 reizes tika sašauts, tāpēc tagad tiesājas ar valsti par kompensācijas piedziņu un stāsta, kādu māju sev cels, kad pie naudas tiks. Vispār viņam jau ir bijusi tāda māja, bet to viņš atstāja sievai, kad ar to šķīrās. Vēl viņš māju ir uzcēlis saviem vecākiem, un viņa mamma ir kā apsēsta ar puķēm - piekrāmējusi puķpodiem pilnu visu mājas iekšpagalmu. Ekstrēmos musulmaņus viņš nesaprot. Nu, piemēram, kāpēc kādam pēkšņi būtu jāsāk  staigāt burkā. Bet Dievam tic. Vēl viņš zina, kādu mašīnu sev pirks, kad tiks pie kompensācijas. Jo ar esošo BMW nav gana, lai gan (īpaši nesteidzoties) tas velk uz 180 km/h. Pārbaudīts.

Trešais ir pabeidzis Kembridžas universitāti un ir veiksmīgs advokāts, kuram ir pašam savs TV šovs par to pašu likumīgi tikumisko pasauli. Viņš visiem stāsta, ka ir Bin Ladena brālēns, jo to taču pēc acīm varot redzēt! Viņa teju labākā draudzene ir latviešu meitene Ginta, kurai esot debešķīgs dibens. Vēl viņam ir rokaspulksteņu fetišs, ļoti dzīva iztēle, onkulis Maskavā, kamdēļ arī prasme runāt krieviski, kā arī dīlošanas spējas, if you know, what I mean. Un skaistas, ļoti koptas rokas, kā arī ne pārāk liela patika pret aziātēm. Vēl viņš ir menedžējis dokumentālās filmas uzņemšanu. Par bokseri.

Ceturtais ir skolotājs, kurš sēdēja un smējās par to, ko kāds cits teica vai neteica.

Piektais ir profesionāls bokseris. Viņš izskatījās tāds prātīgs. Kluss.

Nākamais ir profesionāls futbolists. Kautrīgs ļoti. Jauks.

Un beidzamais ir reliģijas pasniedzējs, kas salauzis potīti, turēja to ūdenspīpju bārā uz galda. Viņš pārsteigts skatījās uz saviem draugiem, kad tie pārliecinoši stāstīja, ka viņš salauzis potīti, mūkot no savas milzīgās nigēriešu meitenes un lecot pāri sētai. Tad viņš smējās, tā arī nepateica, kā potīti salauza un beigās skatījās ne pārāk jēdzīgus video youtube, par kuriem pats dikti priecājās.

Šādi raksturu aizmetņi atrodas, kad latviete un lietuviete aizbrauc uz pāris dienām līdz UK un tur iepazīstas ar cilvēkiem no Nigērijas, Gambijas, Irānas, Afganistānas, Pakistānas, Ēģiptes un Jamaikas, tā arī nesatiekot nevienu "tīrasiņu" britu. Atkal.

Bijām Mančesterā, bijām Birmingemā, bijām VIP tipa ūdenspīpju bārā, bijām totālā geto klubā (smaržu, kas tur valda ar citu nesajaukt), bijām vācu Ziemassvētku tirgū, bijām bodēs un burzmā, un garšīgās ēstuvēs, šausmās par trekniem donatiem, laimē par labiem draugiem un pārliecībā, ka drīz atkal kaut kur jābrauc.

Paldies,
ras.

22.11.13

--


Un tad pasaule sabruka. Sabruka, vārda vistiešākajā nozīmē. Ne mana, iespējams, arī ne tava, bet kāda pasaule sabruka tepat līdzās, aiz stūra, pavisam blakus. Piezvanīt un pateikt, ka mīli, jo viss ir bezdievīgi trausls. Apkampt un paklusēt, lai uz sekundes simtdaļu kļūst siltāk tam, kurš palicis viens. Šoreiz viņš.

Būs jau gana, Veļu māt.
r.

20.10.13

dot-to-dot


Un atkal tas šķitums, ka esi izmests no laivas, lai gan nevienu pašu brīdi laivā neesi bijis, un atkal naktī, kad spilveni mikli, gribas ķert pēc telefona un zvanīt, lai aizmigtu, un atkal radošās radības rosinājušas raudas, runājot par radībām kā par radīšanu, ne dzīvām būtnēm. Savelc punktiņus, nomierinies, elpo dziļi, viss ir labi. Kamēr visi punkti nebūs savienoti, kopbildi neieraudzīsi, to ierāmēt nevarēsi, tāpēc nav jēgas steigt pie pēdējā posma, ja pirmie vēl tikai pusratā, ja tas viss tāpat pagaidām ne pēc kā neizskatīsies.

Pēc kāda izrādes mēģinājuma apmeklēšanas pagājušajā nedēļā, iekritu totālās pārdomās par to, kas vispār ir kas, kā mēs pret to attiecamies un nafigam attiecamies. Un savu godīgumu tu vari uzspraust eglītes galotnei, ja nedraudzējies ar atbildību. Tieši tik vienkārši. Visiem mums šķiet, ka mēs zinām, kā pasaule darbojas, un, ja ne to, kā tā darbojas, tad vismaz to, kā tai vajadzētu darboties! Loģiski. Bet patiesībā tikai bērns to zina, jo tai ļaujas, nevis pūlas kaut ko iegriezt pretējā virzienā. Un, kad tu būsi pietiekami atbildīgs, tad varēsi arī īstajā brīdī nolaist rokas un padoties, jo padošanās ne vienmēr ir kaut kāda degradācijas pazīme. To es te tā ne tikai tev, bet arī sev lieku aiz auss.

"Sarkangalvīte un Vilks" palaista brīvsolī. Ir gandarījums un vēlme darīt vēl. Tas arī viss. Zai, zai, zai, zai, zai. Kādas atziņas? Profesionalitāti var just, turklāt tā apbur, domāšanu līdzi var redzēt, jā, arī no 2.balkona pēdējās rindas, formālais rada karikatūru, sirsnīgums uzvar.

Paldies, paldies, paldies par visu to, kas man ir!
ras.

01.10.13

Ūliha iela.

Gadiem ilgi, gadiem ilgi, gadiem ilgi man patīk Tev rakstīt vēstules. Un tas nav untums. Untumi pāriet.

Es griežu salātus, Tu kaut ko lodē, Tu atnāc uzvārīt tēju, es aizeju pašķirstīt grāmatu, mēs pārvietojamies telpā kā mūžam uzticīgs pensionāru pāris, zinot viens otra trajektorijas un galamērķus. Nevienas pašas neveiklas saskriešanās. Klusums ir viegls un nepiespiests, tas ir pilns, tas mums netraucē. Tu novelc ar magnētu gar TV ekrānu un skaties, kā es reaģēšu uz izmainītajām ekrāna krāsām. Es, protams, nesaprotu ne rīta, ne vakara un saku: "Smuki," Tu smaidi. Tad smaidu es - mans pārsteigums bija kā magnēts pret Tavu gaidpilno sejas izteiksmi. Izmainītas krāsas.

Atveram logu, apstājamies blakus, sildām vaigus saulē un stenam par to, cik viss gan ir sarežģīti. Pagalma kaķi iezīmējuši teritoriju - plāna vidū nolikta (jā, nolikta, ne pamesta) beigta pele. Sak' ņemiet vērā, kam pieder šis rajons. Paliek vieglāk, mazāk atbildības.

Atteikšanās ir laiks. Depresija ir progress. Nē, nē, tas Tevi neskar, Tu man esi drošs.
r.

P.S. Tā māja būs mana, tas pagalms būs mans, un pa kājām man uzticīgi pīsies suns.

10.09.13

Иногда и кит икают.




Izvākt visu ārā, noplēst tapetes, nokrāsot sienas, kamēr krāsa žūst, fiksi aizskriet un apprecēties, tad atnākt atpakaļ mājās, iemest plāna vidū matraci, iekurt krāsniņu un nākamās 17 dienas pazust. Kā tev šāds plāns? Un tu paziņo, ka noķēri līdaku.

Nezinu, nezinu, uz kuru pusi tā pasaule ripo, bet viens ir skaidrs – rudeņos man gribas Pēterburgu. Nu, vismaz otro gadu no vietas man tā ir, un tas nozīmē, ka tā tagad būs mūždien. Labi, ka Liepāja ir pietiekami pašlepna, lai par to neuzmestu lūpu. Mana pilsēta. Un man patīk, ka tu to ļoti labi saproti, jo Liepāja pastāvēja pirms tevis un pastāvēs arī pēc. Mana, ma-na pilsēta.

Vispār dzīve ir smuka un ņirdzīga, un atteikšanās ir laiks. Jo vairāk atsakies – jo vairāk iegūsti, tieši tik neloģiski un neatgriezeniski. Tāpat kā muguras pastāvīgā sāpēšana, bez kuras nu jau īsti nav iespējams iedomāties neko. Eu, iemāci man, lūdzu, apieties pienācīgi ar laiku. Citādāk šķiet, ka ķērnāju to kā nedaceptu vēršaci pa šķīvi, līdz to vairs nemaz, nemaz negribas mēģināt rīt lejā, jo tāpat raus uz augšu. Vispār, jā, gribas uz Pēterburgu. Tur viss ir tieši tik plašs, ka šķiet mierīgs. Pat tad, kad metro tev garām pastumjas bezkājains bezpajumtnieks uz skrituļdēļa.

Valoda. Lūk, tā ir štelle. Man ir skumji, ja tev ir skumji, kad man skumji nav.

ras.

P.S. Ā, un, jā. Arī politiskajā teātrī vajag dvēseli. Arī dokumentālajā kino vajag attīstību.

+

Zvana telefons, X paskatās tā displejā, redz, ka zvana Y, atbild uz zvanu.
X. (Telefonpacelšanas intonācijā.) Jā?
Y. ("Es gatavs" intonācijā.) Jā!
X. ("Es arī" intonācijā.) Jā!
Y. ("Kūl" intonācijā.) Jā.
X. ("Tad tiekās, kur norunāts" intonācijā.) Labi!
Y. ("Es varbūt nokavēšu 5 min." intonācijā.) Labi.
Saruna tiek pārtraukta.

30.08.13

Pakacini iztēli.


H. Es ieslēdzu video kameru.
D. Es dzirdu negaidītu troksni.
H. Es smaidu.
D. Es saraujos.
H. Es atveru vaļā pūdernīcu un parādu to tev.
D. Es tuvojos.
H. Es uzklāju sev pūderi.
D. Es sajūtu draudus.
H. Es dziļi ievelku elpu.
D. Es sagatavojos pārmaiņām.
H. Es saku tev, lai tu paņem tumšas acu ēnas.
D. Es izvēlos melnas mežģīnes.
H. Es nolemju uzklāt tumšās acu ēnas saviem plakstiņiem.
D. Es pārbaudu lietu kvalitāti pirms to lietošanas.
H. Es saku tev, lai tu paņem vaigu sārtumu.
D. Es koncentrējos uz apģērbu.
H. Es uzlieku vaigu sārtumu un ieberzēju to ādā.
D. Es atrodu trīs pērles, ak kungs!
H. Es sūtu tev gaisa buču!
D. Es atrodu trīs pērles, ak kungs!
H. Es paņemu acu tušu un uzkrāsoju labās acs skropstas, tad kreisās acs skropstas. Es novērtēju sevi spogulī un uzkrāsoju mazliet vairāk kreisās acs skropstas.
D. Es nezinu, kur īsti likt tās pērles – uz kājas, ap roku, uz muguras, uz galvas..
H. Es saku tev, lai tu paņem lūpu spīdumu.
D. Es improvizēju.
H. Es cenšos ar zobiem atvērt lūpu spīdumu, tad to uzklāju lūpām.
D. Es esmu gatavs, es negribu, lai mani nogalina, es ceru, ka neviens mani šodien nepamanīs.
H. Es esmu gatava, es esmu skaista, es ceru, ka visi mani šodien pamanīs.
D. Es esmu Dresser crab. Manam Youtube video ir 35.631 skatījumu.
H. Es esmu Hanna, man ir 5 gadi. Manam Youtube video ir 623.149 skatījumu.

Un skumjais izskatās smieklīgi, bet priecīgais – bēdīgi.
ras.

P.S. Dialodziņš tapis HomoNovus ietvaros notiekošajā Band:Expanded darbnīcā, sastrādājoties ar lietuviešu režisoru Tadas Montrimas.

10.08.13

Tas viss ir par cīsiņām.


Es vakar noslīcināju svešā glāzē papīra dzērvīti un priecājos, ka, puiku brēcieniem to pavadot pēdējā gaitā, tā izšķīda alkoholā, ko kāds par brangu naudu bija pircis sev. Glāzē, līdz ar papīra dzērvīti, bija arī laims, tamdēļ - laimīga dzērvītes nāvīte. Viss cits garlaicīgi.

Nopietni šobrīd domāju par Bebru, Odu, Ķirzaku, Zaķi un Tītaru, smilkstot pie sevis nemitīgi krievu dziesmas iz "Biedres Zariņas", kaut gan jāmeklē sevī ritms un spēja uzķibināt pāris vārdus tā, lai pēc gada es pati no tiem aiz laimes raudātu. Jāuzēd kāds laims moš, ne? Jaudīga fāzīte.

Ko vēl es jums tādu karalisku varētu pavēstīt? Trešdienas naktī Rīgas kanālā peldējās trīs sirsnīgi vīrieši. Samērā skaists bija tas mirklis, kad viņu baltie dupši otrpuskanālam spīdēja mēnesgaismā. Kā tādi brangi noēdušies jāņtārpiņi. Nē, kā bulciņas. Labi, nē, viss, patiesība ir tāda, ka dibenu īsti ne ar ko citu salīdzināt nevar un nevajag. Dibeni kā dibeni. Pliki un balti, un apaļi. Runājot par apaļumiem, joprojām maz kas šai pasaulē ir labāks par apaļiem matračiem. Un, ja tev žēl papīra dzērvītes, tas nenozīmē, ka esi žēlsirdīgs. Žēlošana vispār reti palīdz, jo ir pasīva, žēlsirdība - aktīva un rezultātu prasoša. Vaivaivai, ku dziļdomīgi.

Un viņai joprojām šķiet, ka viņa ir vienīgā, kas uzzināja, ka esi niris. Ak, viņas naivumu un tavu nelietību!

O! Un vēl šodien, pēc sarunas ar vienu pieredzes bagātu aktrisi gados, pamērīju savu naivumu (pārmaiņas pēc, citādāk nemitīgi aizraujos ar svešu naivumu mērīšanu, ajajaj), jo domāju, ka gadu gaitā mēs no kompleksiem atkratīsimies. Bet! Gadu gaitā mēs ar tiem tikai un vienīgi apaugam un apaugsim - lūk, kur kājas tam, ko saucam par "vecuma marasmu". Visiem draud. Arī tev. Bučas.

ras.

P.S.1 Atcerējos, kāpēc vispār sāku rakstīt - gribu sarunāt kādu, kas pilnīgā mierā būtu gatavs klausīties X stundas manās pārdomās un murgos par to, kas šobrīd mani tirda, ar norunu, ka pēcāk viņš man pasaka ko gudru un dzīvi atvieglojošu. Pazīsti kādu tādu?

P.S.2 Autortiesības uz ieraksta nosaukumu pieder Dmitrijam Petrenko.

27.07.13

Kaucējs.


Sēž naktī četri uz soliņa un iekšēji kauc. Viens pēc miera, otrs pēc stabilitātes, trešais pēc sapratnes, ceturtais pēc spēka piekto nekad vairs nesatikt.

Iet naktī divi pa ielu un iekšēji kauc. Viens pēc aizraujošā, otrs pēc spēka piekto nekad vairs nesatikt.

Iet naktī divi pa ielu un iekšēji kauc. Viens pēc threesome, otrs pēc spēka piekto nekad vairs nesatikt.

Sēž naktī četri bārā un iekšēji kauc. Viens pēc spējas ātri pierast pie jaunajiem apstākļiem, otrs pēc pieraduma, trešais pēc mierīga vakara noslēguma, ceturtais pēc spēka piekto nekad vairs nesatikt.

Dejo naktī trīs bārā un iekšēji kauc. Viens pēc klātesamības, otrs pēc vēlmes izdejot sāpīti ārā, trešais pēc spēka piekto nekad vairs nesatikt.

Iet naktī divi mājup un iekšēji kauc. Viens pēc kāda, kas to mājās sagaidītu, otrs arī.

Tik daudz smaidu vienas nakts laikā nebija redzēti sen. Tāpēc vajag vēl, vēl, vēl un vēl tādas naktis, kurās neviens nesūdzas, visi priecājas, visi dejo, smejas, apskaujas, nogāžas, dzer, pīpē un bučojas. Tādās naktīs taču ir tik labi, ka asteskauls laimē trīc! Žēl tikai, ka tas iekšējais muļķis, tas kaucējs, neko nesaprot un turpina brēkt. Lohs.

ras.

23.07.13

Cikcirik.


Jūlijs. Vējš un lietus. Neko te negribu rakstīt. Zināma līdzība tai izjūtai, kas piemeklēja, kad beidzu rakstīt dienasgrāmatas. Toreiz gan tam bija konkrēts atskaites mirklis un punkts. Kas zina, iespējams, gaidu uz ko līdzīgu šoreiz. Par to, ko gaidu, negribu rakstīt. Pietiek ar to, ka gaidu.

Tā runā, ka cilvēks var pierast pie visa. Galvenais - nepierast pie tā, kas rada bezmērķīgu nīkuļošanu un samierināšanos ar to. Vēl vēlams nepierast pie vainas izjūtas par kaut ko, pie kā vainīgs saknē neesi. Vēl vēlams nepierast pie bailēm zaudēt. Tas tā - veselīgs atgādinājums pašai un citiem.

5 teikumi uz priekšu, 3 atpakaļ. Skolas pabeigtas. Dzīve sākusies. Ha.

ras.

17.05.13

Kad dušā iemaldās skudra.


Viņa dušojas. Dušā iemaldījusies skudra. Viņa cenšas to aizskalot prom, bet ūdens negrib pieklājīgi atstāt dušas kabīni, tāpēc viņa pieliecas un pabaksta ar pirkstu notekcaurulē. Mati. Viņa saviebjas, izpūš gaisu un ar diviem pirkstiem velk no notekcaurules to, kas tajā sakrājies. Mati. Aplipuši skudru līķīšiem. Blondi. Dušošanās sapurgāta. Viņa stāv istabas vidū, satinusies baltā halātā, zvana uz recepciju un brēc klausulē par to, ka tā jau nu gan neies cauri. Pēc brīža pie viņas tiek atsūtīts santehniķis - sārtiem vaigiem, izskatās sabijies. Protams, ka pēc labi iztīrītas notekcaurules abi drūmi samīlējās. Viss smuki.

Viņa dušojas. Dušā iemaldījusies skudra. Viņa cenšas to aizskalot prom, bet ūdens negrib pieklājīgi atstāt dušas kabīni, tāpēc viņa pieliecas un pabaksta ar pirkstu notekcaurulē. Mati. Viņa saviebjas, izpūš gaisu un ar diviem pirkstiem velk no notekcaurules to, kas tajā sakrājies. Mati. Aplipuši skudru līķīšiem. Blondi. Gari. Viņa, satinusies dvielī, uz kura kaut kādi briesmīgi delfīni, stāv pretī viņam un met blondos matus šim sejā. Tā arī viņa neuzzināja, kas tā bija par kārtējo blondīni, jo daudz būtiskāk bija izdomāt, kā sadalīt tā mudaka līķi. Uz briesmīgo delfīnu dvielīša.

Viņa dušojas. Dušā iemaldījusies skudra. Viņa cenšas to aizskalot prom, bet ūdens negrib pieklājīgi atstāt dušas kabīni, tāpēc viņa pieliecas un pabaksta ar pirkstu notekcaurulē. Mati. Viņa saviebjas, izpūš gaisu un ar diviem pirkstiem velk no notekcaurules to, kas tajā sakrājies. Mati. Aplipuši skudru līķīšiem. Blondi. Viņa velk tos garā, salipušā ķeskā no notekcaurules, un pēkšņi pa matiem uz viņas rokas sāk dragāt skudras. Vispirms divas, tad neskaitāmas. Viņa iekliedzas un cenšas ar ūdens palīdzību skudras noskalot no sevis, bet tas neizdodas. Viņa izlec no dušas un cenšas nopurināties, bet skudras tikmēr jau iekaro vannasistabas grīdu. Skudras viņu apēda. Apēda arī skolnieci, kas pēc pāris stundām nāca pie viņas privāti mācīties franču valodu.

Viņa jutās kā matu kumšķis, kas tikko izvilkts no notekcaurules un aplipis skudru līķīšiem. Un kāds to sauktu par literatūru.

Šodien pat Ventspilī karsti.
ras.

P.S.
2dien bija pirmizrāde šim - http://teatris.lv/lv/izrades/aktieru-zale/meitenes - kas atnesa brīnišķīgu pēcpirmizrādes balli.
Rīt būs pirmizrāde šim - http://www.godateatris.lv/lv/jaunumi/akti-nakti-piedalisies-ari-goda-teatris - kas gan jau arī atnesīs kaut ko.
Un te - http://www.ipetitions.com/petition/100gkulturas/ - var parakstīties, cerībā, ka neģēļi liks mierā 100g kultūras.

+
Un tad pienāks tā diena, kad viņš brauks pie manis un viņa brauks pie tevis, un mēs nekādi nesapratīsim, kāpēc to pieļaujam.

10.05.13

Killing me softly with master's thesis.

Kā tumša ēna dīvainas maģistradarbaizraisītas dziesmas apņem viņas jautro prātu..

It's sad, so sad
It's a sad, sad situation
And it's getting more and more absurd..
Pie baltas lapas apsēžos
Kā pie baltas domas kapa
Un, kas pažēlos reiz tos,
Kas viens otru nesastapa.
Un, kas būs tik drosmīgs pateikt,
Ka nav vainojams neviens,
Kas būs tik drosmīgs pateikt,
Ka nav vainojams neviens?
(Starpspēle.)
Ir jau grūti, nav jau viegli
Dzīvot šajā pasaulē, pasaulē,
Ir jau grūti, nav jau viegli
Dzīvot šajā pasaulē, pasaulē.
I'm not the kind of girl, who gives up just like that,
Oh, no-o-o-o-oo!
Dzelzsgriezēj, šī pasaule mums jāsagriež, dzelzsgriezēj!
(Bundziņas.)
Dzelzsgriezēj, šī pasaule mums jāsagriež, dzelzsgriezēj!
(Bundziņas.)
Can I kick it? Yes you can!
Can I kick it? Yes you can!
Can I kick it? Yes you can!
Can I kick it? Yes you can!
Can I kick it? Yes you can!
Can I kick it? Yes you can!
Can I kick it? Yes you can!
Well, I'm gone. Go on then!
Slash Dot Dash Dot,
Slash Dot Dash Dot,
Slash Dot Dash Dot,
Slash Dot Com.
Dot Com.
Dot Com.
Dot Dot Dot Dot Com.
Work it
Make it
Do it
Makes us
Harder
Better
Faster
Stronger
More Than
Hour
Our
Never
Ever
After
Work is
Over
Work it
Make it
Do it
Makes us
Harder
Better
Faster
Stronger
More Than
Hour
Our
Never
Ever
After
Work is
Over
Work it harder, make it better,
Do it faster, makes us stronger,
More than ever, hour after
Our work is never over.

ras.

P.S. Un šo "gabalu" reāli var izdziedāt!

06.05.13

Ko Benders teiktu?


Tu man, nomierinošos nolūkos, saki: "Un, ko Benders teiktu par to, ka tu šitā čīksti? Viņš tevi nošautu! Nē, viņš tevi sagrieztu! Ko?"
Es saku: "Jā, visdrīzāk."
Tu saki: "Lūk. Futurama mums daudz ko labu ir iemācījusi."
Es saku: "Jā."
Tu saki: "Varbūt noskaties kādu sēriju!"
Es saku: "Es tieši vakar skatījos."
Tu saki: "Nopietni?"
Es saku: "Jā."
Tu saki: "Dīvaini, es kaut kā zināju!"
Es saku: "Man besī, ka tu parasti visu kaut kā zini."
Tu saki: "Tu parasti arī kaut kā visu zinu."
Es saku: "19.jūnijā sāksies 8.sezona."
Tu saki: "Ū! Man būs jāatgūst iekavētais!"
Es saku: "Jā."
Tu saki: "Un vēl būs bērni jātaisa."

ras.

23.04.13

Ciniķis biš.



Šīs skaistās, skaistās, šausminošās sāpēs savilktās, iežēlinošās sejas. Ak, nabaga cēlās, centīgās dvēseles, cik jums grūti! Gribu iesist. Bet tad savilksies tās sejas vēl lielākās sāpēs un pār vaidziņiem, iezīmējot krunciņu izrakstītās takas, sāks ritēt krokodilīšasaras. Ak, nabaga sapluinītās dvēseles! Cik žēl, cik žēl, cik ārkārtīgi sāpīgi, ka jūs esat tik sadragātas!

Un tad vēl tas klīniskais romantisms, kas pārkrāsots sintētiski rozā krāsā, deviņās kārtās, tā, ka tumīgi un pretīgi tek gar sienu. Bieza, drausmīgi spilgta rozā krāsa, kas tek lejup treknās pilēs. Eļļaini taukaina krāsa, kuru uz pirkstiem joprojām var just, lai gan rokas nomazgātas jau 19 reizes. Jā, jo mīlestība taču ir tikai, tikai un vienīgi pozitīva un skaista, cukurvates apķepusi. Pamērcēta zaptsūdenī.

Mēs esam tik dziļdomīgi un visgudri, un patiesi, un visu varoši, un tik romantiski, romantiski, romantiski, tik cēli, tik visu uzlabot griboši! Uz labu, uz labu, uz labu viss! Otra noniecināšana nav noniecināšana, nē, tā ir glbāšana! Mātīšu Terēzīšu armija. Armijiņa.

Un, kur pazūd sāpes un romantisms, un dziļdomība, un cēlums, kad tu esi dusmīgs un brutāli lamājies, jo vairs nevari izturēt? Kur viss paliek, kad tu sit pa galdu ar dūri un valdi asaras? Tās, kuras dusmīgās, ko? Viss iepriekšuzpūstais, šķebinoši pretīgais saldums izčākst gaisā. Cakainās rozes, kas kūkas galā, ir vienkārši sviests.

Man patīk dusmas. Dusmas ir patiesas. Varbūt tāpēc man patīc tu. Varbūt tāpēc man patīk par to dusmoties. Dusmojies vēl! Dusmas, dusmas, dusmiņas.

ras.

P.S. Viss forši, puķes dīgst!

18.04.13

Narkoo-Mania.



Kaut man tevis vienreiz pietiktu, kaut man tevis vienreiz pietiktu, kaut man tevis vienreiz pietiktu, man tevis nepietiks nekad. Nekad man tevis nepietiks, nekad man tevis nepietiks, nekad man tevis nepietiks, kaut man vienreiz tevis pietiktu.

Un tad tu man piezvani, un tad mēs abi pazūdam. Forši tā! Kopā ņemam un pazūdam, lai gan nepazūdam. Pazudinām? Pazudināmies?

Starpcitu interesanti, es bieži redzu sapņus, kad esam viens vesels. Nu, tas ir tā, ka esam vienā ķermenī, visbiežāk tavā, un it kā tevī mēs abi divi perinām turpmāko rīcību un attīstību. Tā mēs vienā manā sapnī, esot tavā ķermenī, kopīgi izglābām kopīgu draugu. Atsevišķi esot, mums visdrīzāk tas nebūtu izdevies. Interesanti, jā.

Pēdējā laikā vispār bieži redzu sapņus.
To see a cat in your dream symbolizes an independent spirit, femine sexuality, creativity and power. Man rokās bija balts kaķēns.
To see a dog in your dream symbolizes intuition, loyality, generosity, protection and fidelity. Tev līdzās gāja melns suns.

X. Tad.. kaut kad.
Y. Kaut kad gan, jā.

ras.

P.S.
Tulkojot no grieķu valodas: narkoo - sastingums, nejūtīgums, pārakmeņošanās; mania - ārprāts, kaisle.

01.04.13

Spirāle.

Apēd mani vēlās vakariņās, atgremo un tad apēd vēlreiz brokastīs. Ēd mani katru mīļu dienu, cīpslas rūpīgi sakošļādams, kauliņus apskrubinādams, ēd, es tev saku, tu, mans sasodītais Murgs. Parazīts nolādētais, turklāt mūžam laipni gaidītais manās vēnās, mugurkaula smadzenēs un vēdera dobumā. Aiz loga bezcerīgi snieg, mēs apmaināmies ar standarta: "Pakaries," un ejam katrs pa savu taku.

It kā.

No Pionieru pils divi riteņbraucēji izbrauc katrs savā virzienā. Viens ar 12km/h, otrs ar 17km/h. Cik kilometru attālumā viņi atradīsies viens no otra pēc trīs stundām? Kas tas vispār tāds par debilu jautājumu, ja jau pēc pirmajām piecām minūtēm viens no riteņbraucējiem ar asiņainiem ceļiem un plaukstām rīs asaras ceļmalā, otram pastāvīgi esot viņa apziņā, kamēr otrs trauksies vēja ātrumā uz priekšu, lai tikai nebūtu jāskatās atpakaļ un jāpārliecinās, ka pirmais nebrauc pakaļ, jo taču gribas, lai brauc, lai brauc pakaļ visu laiku!

Un tad mēs abi saskumsim, un tad mēs abi sabozīsimies, un tad mēs abi pārkāpsim sev pāri, un tad mēs abi sazvanīsimies, un tad mēs abi pārliecināsimies, ka nekas nav mainījies, un tad mēs abi nomierināsimies, un tad mēs abi smuki turpināsim viens otram čakarēt bobi, jo patīk taču, nu, patīk.

Mēs esam tik vienādi idiotiski, ka bail.
ras.

P.S.
http://www.youtube.com/watch?v=dynpVN25bhY&feature=endscreen

19.03.13

Patīk marts.


"Visas jūtas ir savijušās kopā, nevienas attiecības nav brīvas un norobežotas, viss šķērso visu."
/Lārss Keplers/

"Man mazliet salsts mugura un degungals, man mazliet gribas paslēpties zem segas. Man mazliet nepatīk, ka tu man nesaki to, ko es tāpat jau zinu, bet mana nepatika še neko nemainīs, jo izvēle ir tavās rokās," marta saulē Marta teic.

Tev viņš, viņa, viņš, viņa, viņai viņš, viņa, viņš, viņa, un visi klusē kā partizāni, cerot, ka noskaidrosies viss tak tāpat, bez liekas piepūles un veltas mēļu kulšanas. Un tomēr Martai nepatīk, un tomēr Martai mazliet salst, un tomēr Marta tāpēc nīgrojas un izdomā tevi ignorēt. Un tikai tad tu saproti, ka neba to tu gribēji, kaut arī tik glīti panāci.

"Par vēlu, par vēlu, par vēlu," marta saule Martai teic, un Marta iet pa marta saules stariem nodurtu galvu, jo reizēm pretīmnācējiem vieglāk acīs neskatīties.

Tas tā, vispārīgi ļoti.
ras.

11.03.13

^



Iebraukt pilsētā, tenteriski izvelties no autobusa un, papēžiem kaitinoši klaudzot pret bruģi, mesties pakaļ tramvajam, ienesties tajā, novilkt cimdus, atrast maku, izmakšķerēt no maka santīmus, nopirkt biļeti, ieķerties krēsla atzveltnē, lai nenožautos gar zemi, tikt līdz brīvai sēdvietai, atkrist tajā, noņemt kapuci, noturēt mantas, papūst malā matus, kas lien acīs, paskatīties pa tramvaja logu..

Atvadīties no draugiem, iznest no pagraba divriteni, uzsēsties uz tā, uzvilkt dūraiņus, savilkt ciešāk šalli, paskatīties pa labi, paskatīties pa kreisi, pārbraukt pāri ielai, iebraucot tuvējā bedrē, lai pārbaudītu jaunos amortizatorus, novērtēt tos atzinīgi, apstāties pie luksofora, pieturoties pie tā staba, pārbraukt pāri tiltam, ieraudzīt tālumā tramvaju, apstāties, lai ieklausītos, kā tas skan, paskatīties tramvaja logā..

Sakritību neesot.
--

Šodien LNt notika meiteņu kastings izrādei. Pāris pērles:

E. Kādu lomu tu gribētu nospēlēt?
X. Princesi!
E. Labo princesi vai slikto princesi?
X. Labo. Jo sliktās vienmēr zaudē un mirst. Es vēl esmu pārāk jauna, lai mirtu.

X. Cik tev gadu?
E. 28
X. Tikai?!
E. Jā.
X. Manai mammai ir miljons reižu vairāk gadu!
E. Ja? Cik?
X. 32
--

Ko es ar visu šo gribēju teikt? Laiki mainās, laiki iet, vērtības paliek. 10 gadi ir cauri, noticis vairāk kā saprašanas. 2003.gada 9.marts sākās ar tel.nr. samakšķerēšanu, 2013.gada 9.marts sākās ar zvanu no samakšķerētā tel.nr. Starp 28 un 32 ir 'miljons reižu vairāk', kas tāpat ir mazāk par 10, turklāt visi grib būt labie, jo negrib mirt. Ek, ka ar gribēšanu nepietiek, mazulīt! Vēl nedrīkst padoties.

ras.

01.03.13

Restless.



Vēl mazliet, vēl mazdrusciņ, vēl pāris metri, vēl pāris stundiņas, vēl tikai nedaudz, pavisam, pavisam nedaudz! Un tad jau drīkstēs, tad drīkstēs izstaipīties, pagulēt, pamosties, noskatīties kādu filmu, gulšņāt Liepājas pludmalē, ēst ķiršus, pieplakt un nelaist vaļā. Tā, lūk, visu laiku. Mazliet, tikai mazliet jāpagaida, lai tiktu pie tā kaut kā, tā dajebkā, ko uzreiz dabūt nevar. Jā, tieši tā es te sevi nemitīgi mānu un apšmaucu, lai tik neiefērētu plinti krūmos un nepakristu zem tiem visa apnikumā. Nē, nē, viss patiesībā ir labi, es tikai drusciņ brīnos, kur manī (mūsos?) tas spars visu laiku sev iestāstīt, ka "vēl tikai drusciņ", kas nereti ievelkas stundās, nedēļās, gados, sadragātās nervu šūnās un bezgalīgos papīru kalnos.. Viss atkarīgs, protams, no mērķa. Fenomenāli.

Tulpes vāzē, darbi kaudzē, haoss perimetrā, miers Liepājā. Viss kā pienākas.

ras.

P.S. Pēc nedēļas svinēšu sava mūža vērtīgāko melu desmit gadu jubileju [:

19.02.13

Пора-пора-порадуемся.

Lielpilsētas steiga ar visu spēku manu vaigu piespiedusi stiklam. Tā spiež, žmiedz un gaida, kad stikls plīsīs, bet tas, maita, neplīst. Es kliedzu pasaulei, lai tā mani ieliek rāmī, bet, kad liek, tad spirinos pretī. Situ, kožu, skrāpējos un rauju aiz matiem, ja labi vajag, varu arī spļaut. Lielpilsētas steiga, es tev no visas sirds apsolu, ka mēs reiz šķirsimies, un man samērā ļoti vienalga, ar labu vai ne. Tāda man še drāma.

Ir otrdiena, rit otrā nedēļa mājās, otršķirīgais, protams, šķiet būtiskāks par primāro. Kaut kā tā iet! Nav jau slikti, tikai reizēm gribas skaidri zināt, ka mēs katrs dzīvojam pa deviņām dzīvēm, lai tad iemainītu kādas trīs dzīves pret trīskāršu sparu un saprašanu šai vienai. Normāls barteris būtu!

Draugi, agri rīti, multfilmas, plāni, darbi, aizgulēšanās, balles, smiekli, apjukumi, ilgas telefonsarunas.. Vēl man laikam vajag tikai kādu, kurš stāv blakus un konskeventi baksta sānos, sakot: "Dari, dari, dari.." Un tad darītu es, un tad darītu mēs.

Nu, re. Neuzrakstīju nevienu pašu teikumu par to, kas patiesībā kurbulē un maļ putrā iekšas. Nekas, nākamreiz.

Nedusmojies pārāk stipri, ielūzusī sirds!
ras.

30.01.13

liftmeupliftmeup.


25. manas dzīves gads ir iestājies ar neskaitāmiem šampaniešiem, kūkām, dziesmām, dejām, smiekliem, rokām, sirdīm, harmonijām, patiesībām, aizrautībām, muļķībām un dokumentu uzrādīšanu kā ballīšvietā, tā lielveikalā. Viss ir labi. Viss ir prātīgi. Vairāk vai mazāk.. Sānslīdes, pamatskolas laiku dziesmas, aizsalušas Gaujas pāriešana, nosaluši ceļi, sārti vaigi, garšīgākās bulkas un uz tiltiņa, kas tiek pāriets pirmo reizi, vēlēšanās brīdī aizvērtas acis. Un, lai arī no malas tā varētu nešķist, tas viss ir ārkārtīgi vērtīgi.

Un, jā, mēs strādājam! Mēs rakstām un štukojam, spriežam un rēķinām, vienojamies, pastrīdamies, turklāt darām to no sirds, jo patīk.. Nu, patīk taču! Aj, pasaule, Tu šobrīd esi burvīga. Paldies!

Kas vēl tāds interesants? Mana mūžīgā Liepāja, kas arīdzan naivums, kas arīdzan miers, mājas, jūra. Dzeja, kas pēkšņi un pamazām sāk iet pie sirds. Multfilmu neizsīkstošā mīlestība un iekšējā kņudoņa, kas sāk dīkt pēc pavasara.

Sasparojamies un gogogo!
ras.

P.S.

11.01.13

Šipučka.


"Labrīt," es tev pasaku, piemiedzu ar aci un eju beidzot mājās, "Cik tad ilgi var?"
Tu izņem man no rokām tikko paņemto šalli, sazvērnieciski smaidi un saki: "Uj, ilgi. Pārstāj tik dikti par visu spriest, vienkārši esi. Kā Berelis reiz smuki uzrakstījis: "Eksistēt, veģetēt, nīkuļot, nolaisties līdz mazdārziņa burkāna esamībai vai pacelties līdz Budam, kurš, kājas sasējis mezglā, arī vienkārši ir un nesaka ne vārda, jā, patiesi, ir kaut kāda radniecība starp izdirstu jāņogu un apskaidrotu Budu, atšķirība vien tā, ka jāņogai apskaidrības mirklī nekas nav skaidrs."" 
Apdomāju, piekrītu un uz šīs glītās nots iemetu glāzē šipučno vitamīnu, un uzdzeru vitamīnpadzērienu no špicglāzītes izrautam šņabim. Svētdiena izčākst gaisā un nepaiet ne mirklis, kad mēs jau sēžam mašīnā, klusiņām graužam kaltētas voblas un ignorējam pirmdienas pārākumu pār citām nedēļas dienām. Baisi bāru apmeklētāji, kuriem mēs pa vidu tādi skaisti. Iesisto bumbiņu pavēlnieki. Balto bumbiņu. Un te laimīgi jau pienākusi otrdiena, es maldos kaut kur pie Krāsotāju ielas, kad atrodos, tad smejos līdz vēderkrampjiem, gluži kā tu, tu, tu, tu, tu, tu un arī tu līdz brīdim, kad tevi aizsūta mājās. Un trešdiena iestājas tik viegli, kaut kur uz palodzes, veļoties no balkona istabā. Un tad mēs saskatāmies ar "hey-ho, let's go" skatienu un attopamies telpā, kuras kaktā dirn ar lampiņām apķirināta palma.
"Labrīt," es tev pasaku un pāri tiltam, kas ved caur vaļa ribām, es tā pavisam viegli eju mājās.

Jā, patiesi, ir kaut kāda radniecība starp izdirstu jāņogu un apskaidrotu Budu, atšķirība vien tā, ka jāņogai apskaidrības mirklī nekas nav skaidrs.
ras.