самоанализ.

• es leju sev iekšā trešo šīsdienas kafiju. cenšos sevi pieradināt pie bezcukura. sanāk negaršīgi, bet sanāk.
• no to-do list es esmu nonākusi līdz to-do notebook. joprojām ceru nesajukt prātā, bet.. skat, kas te :]
• kur ir, tur rodas. turklāt nevis vienkārši rodas, bet aug kā sēnes pēc lietus! nē, slikts salīdzinājums - tur vairojas kā mazās mušiņas! jē, šitas strādā.
• kur ir, tur rodas, un arī zūd. veselais saprāts.
• kad biju maza un slimoju, bieži murgoju stabiņu sapni. vispirms parādās viens, kas rinķo pa apli lēnām, lēnām. tad parādās divi, rinķo pa apli, tikai nu jau mazliet ātrāk. un tā tik ilgi, līdz visa bilde ir pilna ar miljards stabiņiem, kas virpuļo pa apli, līdz viss norimst.. un sākas no gala. šobrīd tāda sajūta, ka naktī mani varētu piemeklēt šis sapnis.
• kāpēc otram prātīgu vēstuli uzrakstīt ir daudz vieglāk, kā izdarīt k-ko prātīgu pašam?
• kafija iet uz galu, attaisnojums 'atpūsties' arīdzan. aiziiet, ras! gribētos jau nu baigi painformēt tos, kas te netīšām iemaldās, par darāmajām lietām, bet.. aprobežošos ar atslēgas vārdiem - ĢIT (x2), KIT survival, creativelatvia.com, NoMadI, LKA, bakalaurs, hospitality manager..

bišku par patriotismu.

vispirms skaņa - http://www.youtube.com/watch?v=UJynBkr3OHk

tagad ievads. eju pie cilvēka, kas ir sava darba patriots, tamdēļ ir reanimējis 'dauku'. šobrīd studija atrodas ēkā, kurā reiz valdīja 'parex' banka. es noslinkoju un izlemju braukt uz 4.stāvu ar liftu. tajā uzraksts: 'господа! лифты старые, застревают. не садитесь по 5 человек, так как если застрянете - задохнетесь.' manuprāt, pat ļoti atbilstoši kirilicam, piederībai un spītībai par to, kuras tautas pārstāvis rakstītājs ir.

es jūtos piederīga valstij, kurā dzīvoju. man patīk valoda, cilvēki, vide, viss.. [komats] bet..

piemēram, ārzemēs satiekot vēl kādu latviski runājošu cilvēku, viss apstājas ar secinājumu 'o, dzirdi - runā latviski'. basta. kautrīga sasmaidīšanās (labākajā gadījumā), un ejam, kur bija jāiet.

turpretī, piemēram, kaut kur patālāk no Latvijas / Lietuvas satiekot vēl kādu lietuviski runājošu cilvēku, viss sākas ar skaidru pārliecību par to, ka tūlīt, bez ierunām, būs jādzer citam uz cita veselību (pēc labākajām lt tradīcijām), ka tirgū, ja pārdevējs būs lietuvietis, tev tūlīt jebkurai precei tiks piedāvāta atlaide (bez dinģēšanās), ka darbā, ja boss būs lietuvietis, tev pie algas kāds lats tiks pielikts klāt (bez lūgšanas).

ko es ar šito gribēju teikt? varbūt tas viss ir mans priekšstats, kas radies iepriekšējā / subjektīvā pieredzē, bet mans lietuviskais patriotisms man patīk labāk par manu latvisko patriotismu. kāpēc? droši vien tāpēc, ka ir skaidrs, ko vienā vai otrā gadījumā var saņemt pretī. un, ja tu saņem to, kas tev patīk, tad arī gribas dot. apburtais loks, par kuru man tiešām reizēm patīk padomāt.

kaut kā tā.

ras.

p.s. man ir Latvijas pilsoņa pase - es ar to nežēlīgi lepojos. tajā ir rakstīts, ka es esmu lietuviete - es ar to nežēlīgi lepojos. diez no kuras puses tā lepošanās kāre? :]

are you smart enough to be stupid?

omfg, bicycle.

runājot par manām attiecībām ar 2riteņiem, tās varētu raksturot šādi -

если следовать логике, что противоположности притягиваются, я должно быть очень хорошая.

un es 2riteņus tiešām mīlu! kaut arī satiekam mēs ļoti savdabīgi.

• ar 2riteni man iemācīja braukt Zane. vienkārši man brutāli melojot, ka joprojām to agregātu pietur un nāk man līdzi, kaut arī es braucu viena pati, nelabā balsī kliegdama. tas viss notika Upeslejās - vasarnīcu ielenkumā, kur cilvēkus var sastapt retāk par maziem zalktīšiem.
• reiz es ar 2riteni braucu pa Ķekavu. ar Noru. atceros, ka toreiz man mati bija sataisīti divās copēs. iepriekšējā dienā mēs (es, Nora un vēl pāris klasesbiedrenes) pirmo reizi mūžā mēģinājām pīpēt. lai nu kā - Norai sanāca čē pē ar riteni, es apstājos, lai paskatītos, vai viņai viss kārtībā. aizmirsu noņemt no pedāļiem kājas. iekritu grāvī.
• tajā pašā Ķekavas braukšanas reizē es kaut kā pamanījos braukt lejā pa kalniņu, kas izbeidzas ar Daugavu. nezinu, kāpēc, bet aizmirsu bremzēt, kā rezultātā man bija jāizvēlas - braukt upē, vai krūmos. es izvēlējos krūmus.
• pirms pāris gadiem aizbraucām uz Ikšķili pie Emīla. izdomājām, ka jāaizbrauc līdz dambim. ar 2riteņiem, loģiski! man tika visvecākais, za to ar zvaniņu. nu, tad nu es arī braucu visiem astē, pa pļavu, kas aizaugusi ar zālēm tā, ka uz priekšu pakustēt nevar. labi, ka zvaniņa šķindināšanai tas netraucēja. finālā gan es tomēr kaut kā dabūju gatavu asiņainu kāju. kā man tas izdevās - īsti neatceros.
• reiz ar 2riteņiem braukājos pa Liepāju. ar brālēniem. viņi, protams, izrāvušies 100km uz priekšu, es čunčinos pa aizmuguri. braucu smuki, nekādu problēmu, līdz - atkal kalniņš, pa kuru jātraucas lejā. kalniņš izbeidzas vaai nu normāli nogriežoties uz ielas, vai arī ietriecoties betona apmalē, aiz kuras ir mežrozīšu krūmi. es izvēlējos 2. variantu (nejautājiet, kāpēc), ievēlos krūmos, un pēc tam mēģināju iestāstīt brālēniem, ka nekas, ibio, man nav noticis! lieki pieminēt, ka visa biju no vienas vietas saskrāpēta un netīra.
• pagājšgad braucu ar 2riteni pa Liepāju, pa jūrmalu (samērā tālu no mājām). smuki! un tad kaut kas sametās viņam ar ķēdi, tā aizgāja pa pieskari, es nojaucos gar zemi, pēc tam labu brīdi čakarējos gar to fakin' ķēdi, man garām pagāja divi puiši (joprojām nespēju viņiem to piedot), kas pat nepacentās man palīdzēt, līdz viss beidzās ar to, ka mājupceļu es mēroju ejot ar kājām, 2riteni stumjot sev līdzās.
• tad bija gadījums, kad es viena pati braukājos pa Salaspili ar 2riteni. tas bija laiks, kad es sevi biju pieradinājusi pie braukšanas ar riteni tik tālu, ka varēju braukt gan 'bez rokām', gan normāli, gan ar dibenu gaisā (stāvot kājās). nezinu, kas man smadzenēs toreiz sagriezās, bet es aizmirsu, ka braucu ar dibenu gaisā, un atlaidu vaļā stūri, gribēdama braukt 'bez rokām'. nokritu. pamatīgi.

es varētu turpināt vēl labu brīdi, jo, kad mani noliek uz 2riteņa, es no tā varu nokrist uz līdzenas vietas. patiesībā man ļoti patīk braukt ar to aparātu, tikai, nez kāpēc, man tādas aizdomas, ka patikšanas iemesls ir adrenalīna izdalīšanās pamatīgos daudzumos. lielākais murgs - cilvēki, pagriešanās un fakin' apmales! nu, jā, un vakar, kad es biju kleitā, mani uzlika uz 2riteņi pašā lielpilsētas centrā, uz ietves, kas pilna ar cilvēkiem, un lika braukt ar to aparātu tā, lai mani varētu vēl glīti nobildēt! kājas man ir zilumos un rokas joprojām viegli trīc. bēēt.. es neatmetīšu cerību, ka varbūt tomēr kaut kad, kaut kā nebūt es būšu spējīga sevi pie 2riteņa pieradināt. šīs vasaras laikā ir izskanējis variants, ka manas 2riteņneveiklības pamatā ir pārāk biežā aizmiršanās ar visu, ko var pamanīt visrinķī. iespējams, pat ļoti iespējams, ka tā.

paldies par uzmanību!

ras.

p.s. man ir tiesības.

labadaba.

labadaba. kauņā pagājušajā naktī bijusi tāda vētra, ka koki lūzuši, autobusu pieturas pa gaisu lidojušas, jumti norauti, zibeņojis vienā laidā. un, vai tad teiksi, ka daba slikta? nē, tikai parotaļājās mazliet - šitā.

labadaba. ir tomēr forši pamosties, izlīst ārā no telts un sajēgt, ka tu esi ābeļdārzā, brokastīs iegraužoties viegli zaļā ābolā. turklāt pamosties un aizmigt grūvīgas mūzikas pavadījumā. mans viennozīmīgi lielākais šo divu dienu atklājums - šitas. est'i puikas, nu! klausījos, skatījos un priecājos par to, kā cilvēks var pazust tajā, ko viņš dara. sviedri līst aumaļām, acis ciet, kustības nekoordinētas, un nav svarīgi tobrīd spēlēt uz publiku, jo tieši šitā to var ietekmēt visspēcīgāk. labi puikas labā dabā, jā. 'pnd' nodziedāja 'vvf', pie 'suņa stundas' visaktīvāk tirinājās žurnālistikas pasniedzējs (puskails), ag & raitis joprojām spēj iekarot manu sirdi, he, vienkārši parādoties pie apvāršņa, un, jā - 'baltic balkan', lt broliuku izpildījumā, arī bija gaumīgi līdz beigām.

labadaba. mēs peldējāmies gaujā, uz kuru mūs aizveda lka kinorežmaģistrmeitene, es pasēju savu vēdekli (pieņemsim, ka iestādīju), naktī uz autostāvvietu mēs gājām pa šortkatiem, iekrītot visos grāvjos pēc kārtas, nākamajā dienā esot maigi saskrāpētas, he. mēs skatījāmies, kā cilvēki atlej ģipsī savas krūtis, mēs rēķinājām, kā nozagt stikla kubikbumbu (tā arī to nenozogot), mēs diendusu pagulējām zem klajas debess, un dabūjām saldējuma kokteiļus. mums koda spicdibenainie kukaiņi, mēs iepazināmies ar uldi, kurš savu 4gadīgo puiku uz nakti vienu pašu atstāja mašīnā. mēs naktī skrējām, mēs ēdām zaļus kartupeļus, atradām civilizētu tualeti ar izlietnēm un vardīti pie loga. mēs izkarsām un pavisam mazlietiņ, mazlietiņ salijām. mēs vārtījāmies zālē, mēs klausījāmies, mēs dejojām. kas vēl? nu, man patika, vārdsakot. miers nekur nepazuda, un tas jau vien ir rādītājs.

labadaba. aмериканец не мог понять, почему хуево - это плохо, а пиздато - это хорошо, и почему пиздец - это хуже, чем хуево, а охуенно - это лучше, чем пиздато.

ras.

p.s. kāds iedodiet man, lūdzu, mazliet labasdabas krūzītē, kuru vienmēr sev nēsāt līdzi.

kad lietus aiz loga klusiņām līst.

skaņa.

pienācis brīdis, kad man prasās krāsas sevī un sev apkārt tik ļoti, ļoti! visas, bez izņēmuma. piesātinātas līdz pēdējai pilei. tīras un patstāvīgas. arī pastāvīgas.

pēc pāris nedēļu pārdomu brīža, mans tēvs mani tomēr apstiprināja draugos. nieks, kas neko nemaina, bet patīkami tomēr.

tulkojot kriminālmateriālus, saskāros kārtējo reizi ar interesantu lietu. pie kādas sievietes atrasts bembis, ar kāda cita, zagta bmw detaļām. mašīna ir uz sievietītes vārda. viņai ir tuvu sešdesmit, atraitne, dzīvo mazā miestā, reģistrēta bezdarbniekos.. bmw x5, limuzīnvariants, tonētiem stikliem. loģiski, ka mašīnas saistība ar sievietīti ir tikai un vienīgi papīros minēta, lai gan uz papīriem mūsdienās balstās viss.. bet, nu, jā, viņai ir divi dēli, abiem vārdi sākas uz viena burta. rezultāts? nopratināšanas protokolā viņa konsekventi dēlu, kurš pircis 'viņai' mašīnu, piemin tikai ar iniciāļa palīdzību. tas nekas, ka viņai protokols būs jāpārraksta - laiks tiek ietaupīts. dēls dzīvo lielpilsētā, sievietīte saka, ka precīzu adresi nezinot. tas nekas, ka viņas dēla dzīvesvietas adresi tāpat uzies papīros - laiks tiek ietaupīts. mīlestība. lai izdodas!

"bet es ņemu un turu īkšķi. katrā rokā pa vienam tādam. pa tavam."

es vispār tā domāju, kas tas ir. nu, mīlestība. nonācu pie secinājuma pati sev, ka, jā, tā ir emocija, kuras pamatā ir kaut kāds liels un rūpīgs maigums pret otru. jāājā, šausmīgi banāli, bet tas nekas.

kokos kāpt nekad nav par vēlu. es ne reizi vēl to nebiju darījusi, vakar sanāca. man patika! pat ļoti. un, iespējams, pie divriteņiem es arī varētu pierast. un brīdī, kad lietus sāk līt visīstākajā brīdī pasaulē, brīdī, kad tu redzi, kā mākonis veļas tev pāri, kad dzirdi, kā vējš pirms vētras apklust, lai tad ar dubultu sparu sāktu pūst, tu sajūties šausmīgi maziņš, bet dabai tik ļoti piederīgs, kā nekad. lūk.

ras.