--

Un tad pasaule sabruka. Sabruka, vārda vistiešākajā nozīmē. Ne mana, iespējams, arī ne tava, bet kāda pasaule sabruka tepat līdzās, aiz stūra, pavisam blakus. Piezvanīt un pateikt, ka mīli, jo viss ir bezdievīgi trausls. Apkampt un paklusēt, lai uz sekundes simtdaļu kļūst siltāk tam, kurš palicis viens. Šoreiz viņš.

Būs jau gana, Veļu māt.

r.

dot-to-dot

Un atkal tas šķitums, ka esi izmests no laivas, lai gan nevienu pašu brīdi laivā neesi bijis, un atkal naktī, kad spilveni mikli, gribas ķert pēc telefona un zvanīt, lai aizmigtu, un atkal radošās radības rosinājušas raudas, runājot par radībām kā par radīšanu, ne dzīvām būtnēm. Savelc punktiņus, nomierinies, elpo dziļi, viss ir labi. Kamēr visi punkti nebūs savienoti, kopbildi neieraudzīsi, to ierāmēt nevarēsi, tāpēc nav jēgas steigt pie pēdējā posma, ja pirmie vēl tikai pusratā, ja tas viss tāpat pagaidām ne pēc kā neizskatīsies.

Pēc kāda izrādes mēģinājuma apmeklēšanas pagājušajā nedēļā, iekritu totālās pārdomās par to, kas vispār ir kas, kā mēs pret to attiecamies un nafigam attiecamies. Un savu godīgumu tu vari uzspraust eglītes galotnei, ja nedraudzējies ar atbildību. Tieši tik vienkārši. Visiem mums šķiet, ka mēs zinām, kā pasaule darbojas, un, ja ne to, kā tā darbojas, tad vismaz to, kā tai vajadzētu darboties! Loģiski. Bet patiesībā tikai bērns to zina, jo tai ļaujas, nevis pūlas kaut ko iegriezt pretējā virzienā. Un, kad tu būsi pietiekami atbildīgs, tad varēsi arī īstajā brīdī nolaist rokas un padoties, jo padošanās ne vienmēr ir kaut kāda degradācijas pazīme. To es te tā ne tikai tev, bet arī sev lieku aiz auss.

"Sarkangalvīte un Vilks" palaista brīvsolī. Ir gandarījums un vēlme darīt vēl. Tas arī viss. Zai, zai, zai, zai, zai. Kādas atziņas? Profesionalitāti var just, turklāt tā apbur, domāšanu līdzi var redzēt, jā, arī no 2.balkona pēdējās rindas, formālais rada karikatūru, sirsnīgums uzvar.

Paldies, paldies, paldies par visu to, kas man ir!

ras.

Ūliha iela.

Gadiem ilgi, gadiem ilgi, gadiem ilgi man patīk Tev rakstīt vēstules. Un tas nav untums. Untumi pāriet.

Es griežu salātus, Tu kaut ko lodē, Tu atnāc uzvārīt tēju, es aizeju pašķirstīt grāmatu, mēs pārvietojamies telpā kā mūžam uzticīgs pensionāru pāris, zinot viens otra trajektorijas un galamērķus. Nevienas pašas neveiklas saskriešanās. Klusums ir viegls un nepiespiests, tas ir pilns, tas mums netraucē. Tu novelc ar magnētu gar TV ekrānu un skaties, kā es reaģēšu uz izmainītajām ekrāna krāsām. Es, protams, nesaprotu ne rīta, ne vakara un saku: "Smuki," Tu smaidi. Tad smaidu es - mans pārsteigums bija kā magnēts pret Tavu gaidpilno sejas izteiksmi. Izmainītas krāsas.

Atveram logu, apstājamies blakus, sildām vaigus saulē un stenam par to, cik viss gan ir sarežģīti. Pagalma kaķi iezīmējuši teritoriju - plāna vidū nolikta (jā, nolikta, ne pamesta) beigta pele. Sak' ņemiet vērā, kam pieder šis rajons. Paliek vieglāk, mazāk atbildības.

Atteikšanās ir laiks. Depresija ir progress. Nē, nē, tas Tevi neskar, Tu man esi drošs.

r.

P.S. Tā māja būs mana, tas pagalms būs mans, un pa kājām man uzticīgi pīsies suns.

Иногда и кит икают.

Izvākt visu ārā, noplēst tapetes, nokrāsot sienas, kamēr krāsa žūst, fiksi aizskriet un apprecēties, tad atnākt atpakaļ mājās, iemest plāna vidū matraci, iekurt krāsniņu un nākamās 17 dienas pazust. Kā tev šāds plāns? Un tu paziņo, ka noķēri līdaku.

Nezinu, nezinu, uz kuru pusi tā pasaule ripo, bet viens ir skaidrs – rudeņos man gribas Pēterburgu. Nu, vismaz otro gadu no vietas man tā ir, un tas nozīmē, ka tā tagad būs mūždien. Labi, ka Liepāja ir pietiekami pašlepna, lai par to neuzmestu lūpu. Mana pilsēta. Un man patīk, ka tu to ļoti labi saproti, jo Liepāja pastāvēja pirms tevis un pastāvēs arī pēc. Mana, ma-na pilsēta.

Vispār dzīve ir smuka un ņirdzīga, un atteikšanās ir laiks. Jo vairāk atsakies – jo vairāk iegūsti, tieši tik neloģiski un neatgriezeniski. Tāpat kā muguras pastāvīgā sāpēšana, bez kuras nu jau īsti nav iespējams iedomāties neko. Eu, iemāci man, lūdzu, apieties pienācīgi ar laiku. Citādāk šķiet, ka ķērnāju to kā nedaceptu vēršaci pa šķīvi, līdz to vairs nemaz, nemaz negribas mēģināt rīt lejā, jo tāpat raus uz augšu. Vispār, jā, gribas uz Pēterburgu. Tur viss ir tieši tik plašs, ka šķiet mierīgs. Pat tad, kad metro tev garām pastumjas bezkājains bezpajumtnieks uz skrituļdēļa.

Valoda. Lūk, tā ir štelle. Man ir skumji, ja tev ir skumji, kad man skumji nav.

ras.

P.S. Ā, un, jā. Arī politiskajā teātrī vajag dvēseli. Arī dokumentālajā kino vajag attīstību.

+

Zvana telefons, X paskatās tā displejā, redz, ka zvana Y, atbild uz zvanu.

X. (Telefonpacelšanas intonācijā.) Jā?

Y. ("Es gatavs" intonācijā.) Jā!

X. ("Es arī" intonācijā.) Jā!

Y. ("Kūl" intonācijā.) Jā.

X. ("Tad tiekās, kur norunāts" intonācijā.) Labi!

Y. ("Es varbūt nokavēšu 5 min." intonācijā.) Labi.

Saruna tiek pārtraukta.

Pakacini iztēli.

H. Es ieslēdzu video kameru.

D. Es dzirdu negaidītu troksni.

H. Es smaidu.

D. Es saraujos.

H. Es atveru vaļā pūdernīcu un parādu to tev.

D. Es tuvojos.

H. Es uzklāju sev pūderi.

D. Es sajūtu draudus.

H. Es dziļi ievelku elpu.

D. Es sagatavojos pārmaiņām.

H. Es saku tev, lai tu paņem tumšas acu ēnas.

D. Es izvēlos melnas mežģīnes.

H. Es nolemju uzklāt tumšās acu ēnas saviem plakstiņiem.

D. Es pārbaudu lietu kvalitāti pirms to lietošanas.

H. Es saku tev, lai tu paņem vaigu sārtumu.

D. Es koncentrējos uz apģērbu.

H. Es uzlieku vaigu sārtumu un ieberzēju to ādā.

D. Es atrodu trīs pērles, ak kungs!

H. Es sūtu tev gaisa buču!

D. Es atrodu trīs pērles, ak kungs!

H. Es paņemu acu tušu un uzkrāsoju labās acs skropstas, tad kreisās acs skropstas. Es novērtēju sevi spogulī un uzkrāsoju mazliet vairāk kreisās acs skropstas.

D. Es nezinu, kur īsti likt tās pērles – uz kājas, ap roku, uz muguras, uz galvas..

H. Es saku tev, lai tu paņem lūpu spīdumu.

D. Es improvizēju.

H. Es cenšos ar zobiem atvērt lūpu spīdumu, tad to uzklāju lūpām.

D. Es esmu gatavs, es negribu, lai mani nogalina, es ceru, ka neviens mani šodien nepamanīs.

H. Es esmu gatava, es esmu skaista, es ceru, ka visi mani šodien pamanīs.

D. Es esmu Dresser crab. Manam Youtube video ir 35.631 skatījumu.

H. Es esmu Hanna, man ir 5 gadi. Manam Youtube video ir 623.149 skatījumu.

Un skumjais izskatās smieklīgi, bet priecīgais – bēdīgi.

ras.

P.S. Dialodziņš tapis HomoNovus ietvaros notiekošajā Band:Expanded darbnīcā, sastrādājoties ar lietuviešu režisoru Tadas Montrimas.

Tas viss ir par cīsiņām.

Es vakar noslīcināju svešā glāzē papīra dzērvīti un priecājos, ka, puiku brēcieniem to pavadot pēdējā gaitā, tā izšķīda alkoholā, ko kāds par brangu naudu bija pircis sev. Glāzē, līdz ar papīra dzērvīti, bija arī laims, tamdēļ - laimīga dzērvītes nāvīte. Viss cits garlaicīgi.

Nopietni šobrīd domāju par Bebru, Odu, Ķirzaku, Zaķi un Tītaru, smilkstot pie sevis nemitīgi krievu dziesmas iz "Biedres Zariņas", kaut gan jāmeklē sevī ritms un spēja uzķibināt pāris vārdus tā, lai pēc gada es pati no tiem aiz laimes raudātu. Jāuzēd kāds laims moš, ne? Jaudīga fāzīte.

Ko vēl es jums tādu karalisku varētu pavēstīt? Trešdienas naktī Rīgas kanālā peldējās trīs sirsnīgi vīrieši. Samērā skaists bija tas mirklis, kad viņu baltie dupši otrpuskanālam spīdēja mēnesgaismā. Kā tādi brangi noēdušies jāņtārpiņi. Nē, kā bulciņas. Labi, nē, viss, patiesība ir tāda, ka dibenu īsti ne ar ko citu salīdzināt nevar un nevajag. Dibeni kā dibeni. Pliki un balti, un apaļi. Runājot par apaļumiem, joprojām maz kas šai pasaulē ir labāks par apaļiem matračiem. Un, ja tev žēl papīra dzērvītes, tas nenozīmē, ka esi žēlsirdīgs. Žēlošana vispār reti palīdz, jo ir pasīva, žēlsirdība - aktīva un rezultātu prasoša. Vaivaivai, ku dziļdomīgi.

Un viņai joprojām šķiet, ka viņa ir vienīgā, kas uzzināja, ka esi niris. Ak, viņas naivumu un tavu nelietību!

O! Un vēl šodien, pēc sarunas ar vienu pieredzes bagātu aktrisi gados, pamērīju savu naivumu (pārmaiņas pēc, citādāk nemitīgi aizraujos ar svešu naivumu mērīšanu, ajajaj), jo domāju, ka gadu gaitā mēs no kompleksiem atkratīsimies. Bet! Gadu gaitā mēs ar tiem tikai un vienīgi apaugam un apaugsim - lūk, kur kājas tam, ko saucam par "vecuma marasmu". Visiem draud. Arī tev. Bučas.

ras.

P.S.1 Atcerējos, kāpēc vispār sāku rakstīt - gribu sarunāt kādu, kas pilnīgā mierā būtu gatavs klausīties X stundas manās pārdomās un murgos par to, kas šobrīd mani tirda, ar norunu, ka pēcāk viņš man pasaka ko gudru un dzīvi atvieglojošu. Pazīsti kādu tādu?

P.S.2 Autortiesības uz ieraksta nosaukumu pieder Dmitrijam Petrenko.

Kaucējs.

Sēž naktī četri uz soliņa un iekšēji kauc. Viens pēc miera, otrs pēc stabilitātes, trešais pēc sapratnes, ceturtais pēc spēka piekto nekad vairs nesatikt.

Iet naktī divi pa ielu un iekšēji kauc. Viens pēc aizraujošā, otrs pēc spēka piekto nekad vairs nesatikt.

Iet naktī divi pa ielu un iekšēji kauc. Viens pēc threesome, otrs pēc spēka piekto nekad vairs nesatikt.

Sēž naktī četri bārā un iekšēji kauc. Viens pēc spējas ātri pierast pie jaunajiem apstākļiem, otrs pēc pieraduma, trešais pēc mierīga vakara noslēguma, ceturtais pēc spēka piekto nekad vairs nesatikt.

Dejo naktī trīs bārā un iekšēji kauc. Viens pēc klātesamības, otrs pēc vēlmes izdejot sāpīti ārā, trešais pēc spēka piekto nekad vairs nesatikt.

Iet naktī divi mājup un iekšēji kauc. Viens pēc kāda, kas to mājās sagaidītu, otrs arī.

Tik daudz smaidu vienas nakts laikā nebija redzēti sen. Tāpēc vajag vēl, vēl, vēl un vēl tādas naktis, kurās neviens nesūdzas, visi priecājas, visi dejo, smejas, apskaujas, nogāžas, dzer, pīpē un bučojas. Tādās naktīs taču ir tik labi, ka asteskauls laimē trīc! Žēl tikai, ka tas iekšējais muļķis, tas kaucējs, neko nesaprot un turpina brēkt. Lohs.

ras.