Gadiem ilgi, gadiem ilgi, gadiem ilgi man patīk Tev rakstīt vēstules. Un tas nav untums. Untumi pāriet.
Es griežu salātus, Tu kaut ko lodē, Tu atnāc uzvārīt tēju, es aizeju pašķirstīt grāmatu, mēs pārvietojamies telpā kā mūžam uzticīgs pensionāru pāris, zinot viens otra trajektorijas un galamērķus. Nevienas pašas neveiklas saskriešanās. Klusums ir viegls un nepiespiests, tas ir pilns, tas mums netraucē. Tu novelc ar magnētu gar TV ekrānu un skaties, kā es reaģēšu uz izmainītajām ekrāna krāsām. Es, protams, nesaprotu ne rīta, ne vakara un saku: "Smuki," Tu smaidi. Tad smaidu es - mans pārsteigums bija kā magnēts pret Tavu gaidpilno sejas izteiksmi. Izmainītas krāsas.
Atveram logu, apstājamies blakus, sildām vaigus saulē un stenam par to, cik viss gan ir sarežģīti. Pagalma kaķi iezīmējuši teritoriju - plāna vidū nolikta (jā, nolikta, ne pamesta) beigta pele. Sak' ņemiet vērā, kam pieder šis rajons. Paliek vieglāk, mazāk atbildības.
Atteikšanās ir laiks. Depresija ir progress. Nē, nē, tas Tevi neskar, Tu man esi drošs.
r.
P.S. Tā māja būs mana, tas pagalms būs mans, un pa kājām man uzticīgi pīsies suns.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru