alfa, beta, gamma.

un, kas to būtu domājis, ka šodienai burtu tiks tik daudz! uz papīra, iekš avīzes, virtuālajā lapā, šeit, kladē, uz sagraizītiem plašu vāciņiem, telefonā, e-pastā, galvā, pirkstgalos, visurvisurvisur burti! un katram burtam sava jēga tur vai citur atrasties. nonākt manās rokās, manā īpašumā. jājā, es atkal piesavinos lietas, atņemu un izmantoju.

jocīgi - haoss manī mežonīgs, bet trauksmes ne cik. viss ir mierīgi! harmoniski. notiek, kā jānotiek. loģiski. labi. un paralēlās domas pašas no sevis kaut kā atrod vajadzīgo gropi, kurā apsēsties. kā sauc to, kas ir noticis?

šobrīd klusums skan šitā.

ticu!

ras.

šitas būs mišungs, brīdinu.

gribēju savu kārtējo blabla ierakstu sākt ar vārdiem par to, ka savā nākamajā siera kūkā likšu iekšā nektarīnus, nevis persikus vai aprikozes, jo, sasodīts, es tikko nolopsēju 3. šīsdienas nektarīnu, kas bija tieši tik pat labs, cik abi iepriekšējie. salds un graužams - man nepatīk, ka tek. nu, jā, bet mišungu te jau pašos pamatos, tātad, uztaisīja tas, ka atradu jaunu siera kūkas recepti. ar mellenēm. mm! un, ja vēl pa vidam sakrāmētu ķiršus..

lai skan šis gabals.

un vispār es gribēju teikt, ka esmu pārliecinājusies par to, ka savu bakalaura darba tēmu esmu izvēlējusies absolūti pareizi, jo man ir ko teikt par tēmu, kad, piemēram, ārlaulības meita tēvu uzaicina draugiem.lv (ha!), bet viņš to tur neapstiprina, tādējādi iznīcinot visas iespējamās, mm.. nu, ne ta cerības, bet kaut ko uz to pusi, par to, ka viņš varētu gribēt reiz ar to savu en'to bērnu iepazīties. viss izrādās ir tikai pienākuma pildīšana un labās slavas (hāā!) spodrināšana. nu, okēj! paldies lielais, tas nozīmē, ka mani nekas vairs nevar atturēt no viņa turpmākas bezsirdsapziņas izmantošanas. patiesībā tas vēl nav viss, kas man ir sakāms par to, ka cilvēki paši visas lietas otram padara vienkāršākas.

izrādās, ka ar vārdiem "fuck it" var tīri smuki tikt vaļā no.. jebkā. nu, okēj! ka fuck it, tad fuck it! un mani sirdsapziņas pārmetumi arī par šito brīnumu iet pagulēt. vai arī, lūdzu, biš padomāsim par vārdu izvēli, ja tas nebija domāts tik šerpi, cik šerpi tas izklausījās man. turklāt cita adresāta tam visam gluži vienkārši nevarēja būt.

kas vēl? nu, jā, vēl arī tas, ka mani joprojām interesē konteksts, kāds jāpiemeklē, lai cilvēkam no malas pastāstītu visādas absolūti ar viņu nesaistītas lietas. and guess what? tas manu sirdsapziņu pabaro ar arbūzu! paldies jums, cilvēki, jūs visi esat bezgala jauki, jo ar saviem darbiem manus darbus attaisnojat jau iepriekš. ta-dā! turklāt neaizmirstiet, ka rīcību iespējams paredzēt uz priekšu, ja to no malas vēro :]

vuj, es tikko atkal attapu, cik esmu aizspriedumaina un snobiska, he, turklāt es te runāju par savām īpaši personiskajām, tātad īpaši nenozīmīgajām, nevis lielajām rājamlietām! sabijos. vairāk neko šovakar te nerakstīšu, tik vien kā -

mēs to dzersim, nekā neatzīmēdami. tātad, tas nekādu nelaimi nenesīs.

/Ē.M.Remarks/

man patiesībā jārūpējas tikai par kombināciju, kurā mani auskari atrastos īstajā tīklā.

ras.

ibumetīns.

1. ir tik nežēlīgi superforši satikt cilvēku, kuru neesi redzējis teju gadu, aiziet ar viņu iedzert vecrīgā alu un bez cenzūras izrunāt visu notikušo un notiekošo, pretī dodot patiesi līdz galam ieinteresētu klausīšanos tajā, kas noticis un notiek ar viņu.
2. ir tik nežēlīgi superforši vienā brīdī saprast to, ka kārojas uzrakstīt un pateikt, kur tu esi, ko dari, kaut gan no tevis to nepieprasa.
3. ir tik nežēlīgi superforši gaidīt to, kas notiks rīt, parīt, aizparīt ! uzdevumu plānam nemitīgi pieaugot saturā.
4. ir tik nežēlīgi superforši agrā rītā iebrist leknā zālē, kas ir tik slapja, ka bail paliek, un tad atcerēties par babiņas ieteikumu mazgāt seju rasā, lai nesanāktu palikt vecmeitās.
5. ir tik nežēlīgi superforši sasapņoties un sapriecāties par tādiem niekiem, kā gribēšanu iemācīties šūt, tapiņu nopirkšanu, iešanu pa ielu un smaidīšanu, savas vietas atrašanu, aizpampušiem rītiem, ieilgušām naktīm, dejošanu virtuvē, uz balkona, gultā, pludmalē, ezerā.. ! [bezgalīgi garš saraksts, kuru rakstot man nodiltu pirksti, he]
6. ir tik nežēlīgi superforši patiesībā šo ierakstu gribēt rakstīt par sarunu pie blakus galdiņa, un tad pazust tajā, cik superforši viss ir :]

tātad -

ir mūsu lielpilsētā tāda neslikta vieta ar nosaukumu 'nekādu problēmu'. cilvēku tur, loģiski, 5dienas vakarā ir tik daudz, ka raibs metas gar acīm, bet mēs atrodam puķainu galdiņu aiz staba, nostāk no pārējo centieniem pārkliegt citam citu.

vispirms jau par perimetrā redzamo - 3 pārīši sēž kopistiski pie galdiņa. no visiem trim viens savstarpēji sakašķējies, kaut gan vīriešu kārtas pārstāvja roka ir meitenei ap kaklu un viņš pat nemana meitenes supertiešo mājienu par to, ka viss slikti, kas izpaužas betona sejā, sakrustotās rokās uz krūtīm un skatīšanos kaut kuuuur pāri citu galvām. pēc mirklīša jau abi ceļas kājās, lai ietu mājup, meitenes sejā uz sekundes simtdaļu pazib smaids, kas tūlīt atkal salūzt pret betona skatienu. acīmredzami - būs skaidrošanās, tikai puika vēl nenojauš to, ka tik ātri vis izgulēties viņš šonakt nedabūs. abi aizsteberē prom (puisis steberē jo promiles kustina pamatu zem kājām, meitene steberē, jo špiļkas un bruģis joprojām savā starpā īsti nesaprotas - tīrā fizika). arī 2 pārējie, pie galda palikušie pārīši sarosās. no viena pāra čalim ir ritenis, no otra pāra meitenei ir ritenis, abi kaut ko neveikli saķiķinās par gaismiņu mirguļošanu tumsā, labiem rāmjiem un citiem nesvarīgiem niekiem, kamēr man izskatās, ka kaut kas šinī pārīšdalījumā galīgi nav tā, kā tam vajadzētu būt. kas zina.

edgars mani pabaksta un saka, lai es ieklausos sarunā, kas norisinās pie galdiņa otrpus stabam.

zvans pa telefonu nr.1: 'čau, dauni! klausies, tu nevari sazīmēt kaut kādas šaibas? amfetamīnu, aspirīnu, ibumetīnu, pohuj!'

man jau liekas - ak, jel, puikas tik dikti lauž, ka viņiem pilnīgi pie kājas, ko mest iekšās, ka tikai ripas.

zvans pa telefonu nr.2: 'čau, dauni! klausies, nu, tu sazīmēji ripas? bļe, a kāds tolks ēst sēnes, ja tev nav šaibu?!'

saprotu, ka neko nesaprotu, un tanī mirklī pēkšņi aiz staba parādās apaļa +- 18gadīga puikas seja, skatās man acīs un prasa: 'eu, tev nav ibumetīns makā?' es atbildu, ka nav, un dabūju purpinājienu par to, kas es vispār par meiteni, ka man nav ibumetīna?! 'tak mēnešreizes 'n shit..' es sasmejos un saņemu paskaidrojumus. izrādās, ka puikas atbraukuši uz vecrīgu ballēties bez naudas (kaut gan jau tāpat normāli saballējušies), uzskrējuši virsū kaut kādiem britiem, kuri meklē cepumus, turklāt esot tādā stāvoklī, ka ņemšot jebko, ka tikai nav kapsulās. šitāds bizness puikiem apietos savus 70 latus (wha?!), kurus līdz rītam varētu mierīgi notriekt. kāda meitene viņiem pienes mazas rozā ripiņas. vispirms tās tiek aiztriektas pa pieskari, ar tekstu 'bļe, šitādas es pat piedāvāt negribu!' bet nākamajā mirklī, kad mēs jau taisāmies iet prom, apaļsejainais puika liek savam draugam pa dēļu grīdu meklēt atpakaļ tabletītes. a, ja nu?

konklūžens - nabaga tūristi, nabaga ripu puiki, nabaga steberējošais čalis un.. nu, jā, neko - lai jums visiem ibumetīns! :]

ras.

p.s. viss ir m e g a.

hello, darkness, my old friend.

vispirms - jāiekurbulē šis te.

un tālāk.. jā, bezgalīgi liels prieks par to, ko mācos. mācos racionalitāti, mācos uztvert, saprast, sagremot, nevainot. un, goda vārds, ir daudz vieglāk. daudz, daudz. lai slava dramaturģijai, he. smiekls. īss. rīcības iemesli skaidri. varbūt tikai mazliet žēl tā, kurš nav pelnījis visā tikt iejaukts un iesaistīts, jo.. nav pelnījis. uz Ķīnu turp un atpakaļ, ja gadījumā kas. jebkas. patiesībā jau es kaut kad rakstīju šeit par to, cik noslēpumi ir relatīvi. joprojām pati sev piekrītu.

vēl man gribas parunāt par šito - man patīk uzzināt, nejautājot. man patīk vasaras lietus. tās lielās, resnās piles, kedu žļurkstēšana un saule vienā piegājienā. man patīk rokas. man patīk baltas zeķītes un t-krekli īstajā izmērā. un džinsas. man patīk vasarraibumi. man patīk ēst cukuru. man patīk zīmējot atslēgt smadzenes (kaut gan vienlaicīgi ir iespējams smadzenes zīmējot tieši pieslēgt vajadzīgajam). man patīk spēlēt klavieres, kad citi nedzird. man patīk kleitas. man patīk garāmgājējiem ilgi skatīties acīs un gaidīt -viņi pasmaidīs, vai novērsīsies. man patīk kartupeļus sapļeckāt kopā ar mērci. man patīk vīnogām novilkt miziņu un tad apēst pašu ogu. man patīk domās iekārtot vēl neeksistējošas telpas. man patīk izžurkot lietas. man patīk, ja pamana, ka kaut kas ir vai nav tā. man patīk tas, kas ar mani notiek. man patīk atšķirīgi cilvēku priekšstati un atšķirīgas viņu iespējas piekļūt lietām.

un pa vidu visam mani joprojām nepalaiž vaļā domas par un ap multenēm, par iztēlē jau uzšūto izlaiduma kleitu, par to, kas notiks pēc gada. pagaidām viss beizā miglā tīts. ir uzdevums sākt to dūmaku kliedēt. tā, gan.

ras.

šūpoles.

man tikai gribējās pateikt, ka viss ir supersuperforši.

ras.

don't mug yourself.

nu, jā, man varbūt gribas kādam aizspert prom galvu.

so?

kad viss paliek pārāk sarežģīti, un es sāku izjust atbildību par lietām, par kurām pat ne mazliet negribu to izjust, vienmēr esmu kārojusi mukt prom uz Liepāju. tagad arī. ja vien vēl varētu nodelītēt pāris apstākļus, faktus, cilvēkus (omgāš, es esmu ļauna, he). bet nopietni - kas par daudz, tas par skādi. sauksim to tā.

patiesībā pinķerīga nedēļa - pa vidu tam, ka sesija rit pilnā sparā un negrasās tik drīz vis beigties, brālēns ir apprecējies (vīrs?!), animācijas studija 'dauka' ir slēgta ('kaķīša dzirnavas'?!), riepa pārsprāgusi (kāpēc?!), kādam ir cits uzvārds (sieva?!), kāds taisās atgriezties šurp (paliec, kur esi?!), bet es gribu pagrābt aiz rokas un bizot prom, un uztaisīt pilnīgivienalgakojūspartosakāt izteiksmi. lai kāda tā arī būtu! jūnijs palicis mazliet par garu.

un vispār S-pilī šodien strītbools - agrāk šajās ceturtdienās pasaule pārstāja griezties, tagad.. tagad galvā mišungs un viss griežas kā centrifūgā, ignorējot pilnīgi visu, kas apkārt notiek! patiesībā jau.. nosacīts mišungs. patiesībā jau viss pa lielam skaidrs. patiesībā, patiesībā, patiesībā. gribu karstumu, pikantērijkleitu, ūdeni un blakus balsi.

ras.

p.s.

(pāris stundas vēlāk, kad top skaidrs, ka kārojas atkal k-ko nebūt pablabla)

viss ir pārliecības jautājums par to, ko tu dari. un nevar ņemt, un neko nenoskaidrojot, mesties virsū / klāt, whatever, lai sagaidītu, ka tev tāpat atbildēs. nu, nevar tā! ir jāpapēta, jāpavēro, jāpārliecinās par to, vai tu pats sajēdz, kas tev iekšās notiek, jāpabaksta (!), jāpieļauj visi iespējamie iznākumi, un tikai TAD tu drīksti taustīties tālāk. un, protams, pretī šitam ir cilvēks, piemēram, kuram man gribētos teikt - go! ha, smieklīgi :] kas vēl? mm.. gribas ūdeni un blakus balsi. no tulkošanas sāp galva, no nekā nedarīšanas - sirdsapziņas pārmetumi. šodien piefiksēju veselas 3 zaļas mašīnītes. nopietni. un vēl dažiem gribas pateikt, lai savu lāzerskatienu ieliek atvilktnītē un atvilktnīti aizver ciet. rajonā ir kruta. nu, bet, protams, ka rajonā ir kruta! rajons ir mājas. ar visu strītboolu un citām uzpariktēm, kas tavam rajonam ir kā elpot.

godīgi? visam ir izdomāti jau vismaz 3 gājieni uz priekšu :] cilvēka smadzenes strādā ģeniāli.

tiksimies aiz sienas!

kāzas.

tā. tas nu būtu izdarīts. viens no maniem labākajiem draugiem ir precēta sieva. un es nespēju saprast, kur palicis laiks! es neatceros, kā mēs iepazināmies, tas viss ir kaut kas tik sens un gruntīgs, es.. toties sapratu, kāda jēga ir kāzu pirmajam valsim. tad tu beidzot redzi, ka viņi tiešām ir vīrs un sieva. precēti! tanī mirklī visi vadiņi saslēdzas.

man tika dots uzdevums pastāstīt vecmeitu ballītē par viņas bijušajiem puikiem, un man pašai nebija ne jausmas, ka es zinu tik daudz. nejēdzīgi laba un īpaša sajūta. klātesamība un draugbūšana. to visu vispār nav iespējams te tā smuki uzrakstīt. un, lai cik arī kāzas reizēm varētu būt nejēdzīgi stresains un viesu (visbiežāk vecāku) kašķīgparaugstundīgs pasākums, tanī visā ir k-kas tāds, kas ir baigi skaisti. tas, ka viņi abi divi (jaunsaprecinātie, redz) no visiem tiem kašķiem un organizatoriskā bardaka ir prom. ek. sentimentāls jūtelīgums atkal jau mācas virsū. un es gluži vienkārši nevaru no tā atkratīties, he. altārs, paklājiņš, kāzu kleita (kuru ir sanācis palīdzēt uzvilkt), sapucēts līgavainis, visi stāv kājās, ar puķēm rokās, solījumi, sejas izteiksmes, un vīīss - asaras acīs, stulbs smaids sejā, un trīcošas rokas. mans mazais draugs ir sieva!! ek! nē, vēl ir par agru man k-ko prātīgāku par to visu te uzrakstīt. bet arī neveikli burti k-ko par to visu pasaka.

un, jā, es noķēru līgavas pušķi. tas labi smaržo, un man makā ir astoņkājis.

ras.