kāzas.

tā. tas nu būtu izdarīts. viens no maniem labākajiem draugiem ir precēta sieva. un es nespēju saprast, kur palicis laiks! es neatceros, kā mēs iepazināmies, tas viss ir kaut kas tik sens un gruntīgs, es.. toties sapratu, kāda jēga ir kāzu pirmajam valsim. tad tu beidzot redzi, ka viņi tiešām ir vīrs un sieva. precēti! tanī mirklī visi vadiņi saslēdzas.

man tika dots uzdevums pastāstīt vecmeitu ballītē par viņas bijušajiem puikiem, un man pašai nebija ne jausmas, ka es zinu tik daudz. nejēdzīgi laba un īpaša sajūta. klātesamība un draugbūšana. to visu vispār nav iespējams te tā smuki uzrakstīt. un, lai cik arī kāzas reizēm varētu būt nejēdzīgi stresains un viesu (visbiežāk vecāku) kašķīgparaugstundīgs pasākums, tanī visā ir k-kas tāds, kas ir baigi skaisti. tas, ka viņi abi divi (jaunsaprecinātie, redz) no visiem tiem kašķiem un organizatoriskā bardaka ir prom. ek. sentimentāls jūtelīgums atkal jau mācas virsū. un es gluži vienkārši nevaru no tā atkratīties, he. altārs, paklājiņš, kāzu kleita (kuru ir sanācis palīdzēt uzvilkt), sapucēts līgavainis, visi stāv kājās, ar puķēm rokās, solījumi, sejas izteiksmes, un vīīss - asaras acīs, stulbs smaids sejā, un trīcošas rokas. mans mazais draugs ir sieva!! ek! nē, vēl ir par agru man k-ko prātīgāku par to visu te uzrakstīt. bet arī neveikli burti k-ko par to visu pasaka.

un, jā, es noķēru līgavas pušķi. tas labi smaržo, un man makā ir astoņkājis.

ras.