Patīk marts.

"Visas jūtas ir savijušās kopā, nevienas attiecības nav brīvas un norobežotas, viss šķērso visu."

/Lārss Keplers/

"Man mazliet salsts mugura un degungals, man mazliet gribas paslēpties zem segas. Man mazliet nepatīk, ka tu man nesaki to, ko es tāpat jau zinu, bet mana nepatika še neko nemainīs, jo izvēle ir tavās rokās," marta saulē Marta teic.

Tev viņš, viņa, viņš, viņa, viņai viņš, viņa, viņš, viņa, un visi klusē kā partizāni, cerot, ka noskaidrosies viss tak tāpat, bez liekas piepūles un veltas mēļu kulšanas. Un tomēr Martai nepatīk, un tomēr Martai mazliet salst, un tomēr Marta tāpēc nīgrojas un izdomā tevi ignorēt. Un tikai tad tu saproti, ka neba to tu gribēji, kaut arī tik glīti panāci.

"Par vēlu, par vēlu, par vēlu," marta saule Martai teic, un Marta iet pa marta saules stariem nodurtu galvu, jo reizēm pretīmnācējiem vieglāk acīs neskatīties.

Tas tā, vispārīgi ļoti.

ras.

^

Iebraukt pilsētā, tenteriski izvelties no autobusa un, papēžiem kaitinoši klaudzot pret bruģi, mesties pakaļ tramvajam, ienesties tajā, novilkt cimdus, atrast maku, izmakšķerēt no maka santīmus, nopirkt biļeti, ieķerties krēsla atzveltnē, lai nenožautos gar zemi, tikt līdz brīvai sēdvietai, atkrist tajā, noņemt kapuci, noturēt mantas, papūst malā matus, kas lien acīs, paskatīties pa tramvaja logu..

Atvadīties no draugiem, iznest no pagraba divriteni, uzsēsties uz tā, uzvilkt dūraiņus, savilkt ciešāk šalli, paskatīties pa labi, paskatīties pa kreisi, pārbraukt pāri ielai, iebraucot tuvējā bedrē, lai pārbaudītu jaunos amortizatorus, novērtēt tos atzinīgi, apstāties pie luksofora, pieturoties pie tā staba, pārbraukt pāri tiltam, ieraudzīt tālumā tramvaju, apstāties, lai ieklausītos, kā tas skan, paskatīties tramvaja logā..

Sakritību neesot.

--

Šodien LNt notika meiteņu kastings izrādei. Pāris pērles:

E. Kādu lomu tu gribētu nospēlēt?

X. Princesi!

E. Labo princesi vai slikto princesi?

X. Labo. Jo sliktās vienmēr zaudē un mirst. Es vēl esmu pārāk jauna, lai mirtu.

X. Cik tev gadu?

E. 28

X. Tikai?!

E. Jā.

X. Manai mammai ir miljons reižu vairāk gadu!

E. Ja? Cik?

X. 32

--

Ko es ar visu šo gribēju teikt? Laiki mainās, laiki iet, vērtības paliek. 10 gadi ir cauri, noticis vairāk kā saprašanas. 2003.gada 9.marts sākās ar tel.nr. samakšķerēšanu, 2013.gada 9.marts sākās ar zvanu no samakšķerētā tel.nr. Starp 28 un 32 ir 'miljons reižu vairāk', kas tāpat ir mazāk par 10, turklāt visi grib būt labie, jo negrib mirt. Ek, ka ar gribēšanu nepietiek, mazulīt! Vēl nedrīkst padoties.

ras.

Restless.

Vēl mazliet, vēl mazdrusciņ, vēl pāris metri, vēl pāris stundiņas, vēl tikai nedaudz, pavisam, pavisam nedaudz! Un tad jau drīkstēs, tad drīkstēs izstaipīties, pagulēt, pamosties, noskatīties kādu filmu, gulšņāt Liepājas pludmalē, ēst ķiršus, pieplakt un nelaist vaļā. Tā, lūk, visu laiku. Mazliet, tikai mazliet jāpagaida, lai tiktu pie tā kaut kā, tā dajebkā, ko uzreiz dabūt nevar. Jā, tieši tā es te sevi nemitīgi mānu un apšmaucu, lai tik neiefērētu plinti krūmos un nepakristu zem tiem visa apnikumā. Nē, nē, viss patiesībā ir labi, es tikai drusciņ brīnos, kur manī (mūsos?) tas spars visu laiku sev iestāstīt, ka "vēl tikai drusciņ", kas nereti ievelkas stundās, nedēļās, gados, sadragātās nervu šūnās un bezgalīgos papīru kalnos.. Viss atkarīgs, protams, no mērķa. Fenomenāli.

Tulpes vāzē, darbi kaudzē, haoss perimetrā, miers Liepājā. Viss kā pienākas.

ras.

P.S. Pēc nedēļas svinēšu sava mūža vērtīgāko melu desmit gadu jubileju [:

Пора-пора-порадуемся.

Lielpilsētas steiga ar visu spēku manu vaigu piespiedusi stiklam. Tā spiež, žmiedz un gaida, kad stikls plīsīs, bet tas, maita, neplīst. Es kliedzu pasaulei, lai tā mani ieliek rāmī, bet, kad liek, tad spirinos pretī. Situ, kožu, skrāpējos un rauju aiz matiem, ja labi vajag, varu arī spļaut. Lielpilsētas steiga, es tev no visas sirds apsolu, ka mēs reiz šķirsimies, un man samērā ļoti vienalga, ar labu vai ne. Tāda man še drāma.

Ir otrdiena, rit otrā nedēļa mājās, otršķirīgais, protams, šķiet būtiskāks par primāro. Kaut kā tā iet! Nav jau slikti, tikai reizēm gribas skaidri zināt, ka mēs katrs dzīvojam pa deviņām dzīvēm, lai tad iemainītu kādas trīs dzīves pret trīskāršu sparu un saprašanu šai vienai. Normāls barteris būtu!

Draugi, agri rīti, multfilmas, plāni, darbi, aizgulēšanās, balles, smiekli, apjukumi, ilgas telefonsarunas.. Vēl man laikam vajag tikai kādu, kurš stāv blakus un konskeventi baksta sānos, sakot: "Dari, dari, dari.." Un tad darītu es, un tad darītu mēs.

Nu, re. Neuzrakstīju nevienu pašu teikumu par to, kas patiesībā kurbulē un maļ putrā iekšas. Nekas, nākamreiz.

Nedusmojies pārāk stipri, ielūzusī sirds!
ras.

liftmeupliftmeup.

25. manas dzīves gads ir iestājies ar neskaitāmiem šampaniešiem, kūkām, dziesmām, dejām, smiekliem, rokām, sirdīm, harmonijām, patiesībām, aizrautībām, muļķībām un dokumentu uzrādīšanu kā ballīšvietā, tā lielveikalā. Viss ir labi. Viss ir prātīgi. Vairāk vai mazāk.. Sānslīdes, pamatskolas laiku dziesmas, aizsalušas Gaujas pāriešana, nosaluši ceļi, sārti vaigi, garšīgākās bulkas un uz tiltiņa, kas tiek pāriets pirmo reizi, vēlēšanās brīdī aizvērtas acis. Un, lai arī no malas tā varētu nešķist, tas viss ir ārkārtīgi vērtīgi.

Un, jā, mēs strādājam! Mēs rakstām un štukojam, spriežam un rēķinām, vienojamies, pastrīdamies, turklāt darām to no sirds, jo patīk.. Nu, patīk taču! Aj, pasaule, Tu šobrīd esi burvīga. Paldies!

Kas vēl tāds interesants? Mana mūžīgā Liepāja, kas arīdzan naivums, kas arīdzan miers, mājas, jūra. Dzeja, kas pēkšņi un pamazām sāk iet pie sirds. Multfilmu neizsīkstošā mīlestība un iekšējā kņudoņa, kas sāk dīkt pēc pavasara.

Sasparojamies un gogogo!
ras.

P.S.

Valmieras Drāmas teātrī

no 07.02.2013.

Šipučka.

"Labrīt," es tev pasaku, piemiedzu ar aci un eju beidzot mājās, "Cik tad ilgi var?"

Tu izņem man no rokām tikko paņemto šalli, sazvērnieciski smaidi un saki: "Uj, ilgi. Pārstāj tik dikti par visu spriest, vienkārši esi. Kā Berelis reiz smuki uzrakstījis: "Eksistēt, veģetēt, nīkuļot, nolaisties līdz mazdārziņa burkāna esamībai vai pacelties līdz Budam, kurš, kājas sasējis mezglā, arī vienkārši ir un nesaka ne vārda, jā, patiesi, ir kaut kāda radniecība starp izdirstu jāņogu un apskaidrotu Budu, atšķirība vien tā, ka jāņogai apskaidrības mirklī nekas nav skaidrs."" 

Apdomāju, piekrītu un uz šīs glītās nots iemetu glāzē šipučno vitamīnu, un uzdzeru vitamīnpadzērienu no špicglāzītes izrautam šņabim. Svētdiena izčākst gaisā un nepaiet ne mirklis, kad mēs jau sēžam mašīnā, klusiņām graužam kaltētas voblas un ignorējam pirmdienas pārākumu pār citām nedēļas dienām. Baisi bāru apmeklētāji, kuriem mēs pa vidu tādi skaisti. Iesisto bumbiņu pavēlnieki. Balto bumbiņu. Un te laimīgi jau pienākusi otrdiena, es maldos kaut kur pie Krāsotāju ielas, kad atrodos, tad smejos līdz vēderkrampjiem, gluži kā tu, tu, tu, tu, tu, tu un arī tu līdz brīdim, kad tevi aizsūta mājās. Un trešdiena iestājas tik viegli, kaut kur uz palodzes, veļoties no balkona istabā. Un tad mēs saskatāmies ar "hey-ho, let's go" skatienu un attopamies telpā, kuras kaktā dirn ar lampiņām apķirināta palma.

"Labrīt," es tev pasaku un pāri tiltam, kas ved caur vaļa ribām, es tā pavisam viegli eju mājās.

Jā, patiesi, ir kaut kāda radniecība starp izdirstu jāņogu un apskaidrotu Budu, atšķirība vien tā, ka jāņogai apskaidrības mirklī nekas nav skaidrs.

ras.

par puiku...

Iziet ārā un samiegt acis silta decembra saulē ir līdzīgi kā sajust uz ādas lietu, skriet gar jūras krastu nakts melnumā, klausīties Blur "Tender", pārlasīt sen aizmirsto, satikt tos, ar kuriem saistās bērnības skaistākās atmiņas un saprast, ka laiks ir nepielūdzams.

Šodien atzināmies mammām, ka reiz, kamēr viņas cītīgi dziedāja koros, mēs zvanījām uz svešiem tel.nr. un stāstījām cilvēkiem pasakas. Reiz mēs lidinājām viens otra virzienā čības, līdz es dabūju zilu aci. Reiz mēs ierakstījām kasetē šausmu stāstus par zoodārza apmeklējumu. Reiz mēs mētājāmies ar uzpūteni un nevienam neteicām, ka virs telefona labi ilgi bija piekaltis rozā uzpūteņa kleksis. Reiz mēs briesmīgi sastrīdējāmies, jo mani kaitināja, ka viņš var tik ilgi spēlēt Nintendo, tāpēc es izrāvu to no kontakta. Reiz mēs būvējām stundām ilgi mājas no spilveniem, segām un krēsliem. Reiz mēs gaidījām mammas mājās no koriem, lai tad tās apmētātu ar mīkstajām mantām. Reiz mēs iemēģinājām VISUS iespējamos trikus no "Blēņu tarbas". Reiz mēs spundējām viens otru dīvānu veļas kastēs. Reiz viņa istabai bija tapetes ar kuģiem un no divstāvu gultas 2.stāva mierīgi varēja uzrāpties uz skapja. Reiz, reiz, reiz likās, ka laiks ir tas, ko mammas var ierobežot ar savu ierašanos no kora mēģinājumiem, mūsu mājas darbu pārbaudīšanu, piespiedu zobu tīrīšanu un sūtīšanu gulēt.

Tagad mēs esam te, Vācijā. Istabā, kas no vienas vietas izķirināta rozā puķēm, taureņiem u.c. ķinķēziņiem. Istabā, kurā ir divstāvu gultā, tikai šoreiz istaba nepieder viņam, bet gan viņa mazajai māsai, kurai nu ir 11 gadi, kurai nu ir laiks iet gulēt.

Ek, cik gan jauki, ka ir tādi bērnības 'piespiedu' draugi, uz kuriem laiks neiedarbojas.
ras.

P.S. Man te veidojas tāds dīvains ikgada ieraksts par šādiem tādiem, man svarīgiem puikiem! Skati te: par puiku. un te: par puiku..