Пора-пора-порадуемся.

Lielpilsētas steiga ar visu spēku manu vaigu piespiedusi stiklam. Tā spiež, žmiedz un gaida, kad stikls plīsīs, bet tas, maita, neplīst. Es kliedzu pasaulei, lai tā mani ieliek rāmī, bet, kad liek, tad spirinos pretī. Situ, kožu, skrāpējos un rauju aiz matiem, ja labi vajag, varu arī spļaut. Lielpilsētas steiga, es tev no visas sirds apsolu, ka mēs reiz šķirsimies, un man samērā ļoti vienalga, ar labu vai ne. Tāda man še drāma.

Ir otrdiena, rit otrā nedēļa mājās, otršķirīgais, protams, šķiet būtiskāks par primāro. Kaut kā tā iet! Nav jau slikti, tikai reizēm gribas skaidri zināt, ka mēs katrs dzīvojam pa deviņām dzīvēm, lai tad iemainītu kādas trīs dzīves pret trīskāršu sparu un saprašanu šai vienai. Normāls barteris būtu!

Draugi, agri rīti, multfilmas, plāni, darbi, aizgulēšanās, balles, smiekli, apjukumi, ilgas telefonsarunas.. Vēl man laikam vajag tikai kādu, kurš stāv blakus un konskeventi baksta sānos, sakot: "Dari, dari, dari.." Un tad darītu es, un tad darītu mēs.

Nu, re. Neuzrakstīju nevienu pašu teikumu par to, kas patiesībā kurbulē un maļ putrā iekšas. Nekas, nākamreiz.

Nedusmojies pārāk stipri, ielūzusī sirds!
ras.

liftmeupliftmeup.

25. manas dzīves gads ir iestājies ar neskaitāmiem šampaniešiem, kūkām, dziesmām, dejām, smiekliem, rokām, sirdīm, harmonijām, patiesībām, aizrautībām, muļķībām un dokumentu uzrādīšanu kā ballīšvietā, tā lielveikalā. Viss ir labi. Viss ir prātīgi. Vairāk vai mazāk.. Sānslīdes, pamatskolas laiku dziesmas, aizsalušas Gaujas pāriešana, nosaluši ceļi, sārti vaigi, garšīgākās bulkas un uz tiltiņa, kas tiek pāriets pirmo reizi, vēlēšanās brīdī aizvērtas acis. Un, lai arī no malas tā varētu nešķist, tas viss ir ārkārtīgi vērtīgi.

Un, jā, mēs strādājam! Mēs rakstām un štukojam, spriežam un rēķinām, vienojamies, pastrīdamies, turklāt darām to no sirds, jo patīk.. Nu, patīk taču! Aj, pasaule, Tu šobrīd esi burvīga. Paldies!

Kas vēl tāds interesants? Mana mūžīgā Liepāja, kas arīdzan naivums, kas arīdzan miers, mājas, jūra. Dzeja, kas pēkšņi un pamazām sāk iet pie sirds. Multfilmu neizsīkstošā mīlestība un iekšējā kņudoņa, kas sāk dīkt pēc pavasara.

Sasparojamies un gogogo!
ras.

P.S.

Valmieras Drāmas teātrī

no 07.02.2013.

Šipučka.

"Labrīt," es tev pasaku, piemiedzu ar aci un eju beidzot mājās, "Cik tad ilgi var?"

Tu izņem man no rokām tikko paņemto šalli, sazvērnieciski smaidi un saki: "Uj, ilgi. Pārstāj tik dikti par visu spriest, vienkārši esi. Kā Berelis reiz smuki uzrakstījis: "Eksistēt, veģetēt, nīkuļot, nolaisties līdz mazdārziņa burkāna esamībai vai pacelties līdz Budam, kurš, kājas sasējis mezglā, arī vienkārši ir un nesaka ne vārda, jā, patiesi, ir kaut kāda radniecība starp izdirstu jāņogu un apskaidrotu Budu, atšķirība vien tā, ka jāņogai apskaidrības mirklī nekas nav skaidrs."" 

Apdomāju, piekrītu un uz šīs glītās nots iemetu glāzē šipučno vitamīnu, un uzdzeru vitamīnpadzērienu no špicglāzītes izrautam šņabim. Svētdiena izčākst gaisā un nepaiet ne mirklis, kad mēs jau sēžam mašīnā, klusiņām graužam kaltētas voblas un ignorējam pirmdienas pārākumu pār citām nedēļas dienām. Baisi bāru apmeklētāji, kuriem mēs pa vidu tādi skaisti. Iesisto bumbiņu pavēlnieki. Balto bumbiņu. Un te laimīgi jau pienākusi otrdiena, es maldos kaut kur pie Krāsotāju ielas, kad atrodos, tad smejos līdz vēderkrampjiem, gluži kā tu, tu, tu, tu, tu, tu un arī tu līdz brīdim, kad tevi aizsūta mājās. Un trešdiena iestājas tik viegli, kaut kur uz palodzes, veļoties no balkona istabā. Un tad mēs saskatāmies ar "hey-ho, let's go" skatienu un attopamies telpā, kuras kaktā dirn ar lampiņām apķirināta palma.

"Labrīt," es tev pasaku un pāri tiltam, kas ved caur vaļa ribām, es tā pavisam viegli eju mājās.

Jā, patiesi, ir kaut kāda radniecība starp izdirstu jāņogu un apskaidrotu Budu, atšķirība vien tā, ka jāņogai apskaidrības mirklī nekas nav skaidrs.

ras.

par puiku...

Iziet ārā un samiegt acis silta decembra saulē ir līdzīgi kā sajust uz ādas lietu, skriet gar jūras krastu nakts melnumā, klausīties Blur "Tender", pārlasīt sen aizmirsto, satikt tos, ar kuriem saistās bērnības skaistākās atmiņas un saprast, ka laiks ir nepielūdzams.

Šodien atzināmies mammām, ka reiz, kamēr viņas cītīgi dziedāja koros, mēs zvanījām uz svešiem tel.nr. un stāstījām cilvēkiem pasakas. Reiz mēs lidinājām viens otra virzienā čības, līdz es dabūju zilu aci. Reiz mēs ierakstījām kasetē šausmu stāstus par zoodārza apmeklējumu. Reiz mēs mētājāmies ar uzpūteni un nevienam neteicām, ka virs telefona labi ilgi bija piekaltis rozā uzpūteņa kleksis. Reiz mēs briesmīgi sastrīdējāmies, jo mani kaitināja, ka viņš var tik ilgi spēlēt Nintendo, tāpēc es izrāvu to no kontakta. Reiz mēs būvējām stundām ilgi mājas no spilveniem, segām un krēsliem. Reiz mēs gaidījām mammas mājās no koriem, lai tad tās apmētātu ar mīkstajām mantām. Reiz mēs iemēģinājām VISUS iespējamos trikus no "Blēņu tarbas". Reiz mēs spundējām viens otru dīvānu veļas kastēs. Reiz viņa istabai bija tapetes ar kuģiem un no divstāvu gultas 2.stāva mierīgi varēja uzrāpties uz skapja. Reiz, reiz, reiz likās, ka laiks ir tas, ko mammas var ierobežot ar savu ierašanos no kora mēģinājumiem, mūsu mājas darbu pārbaudīšanu, piespiedu zobu tīrīšanu un sūtīšanu gulēt.

Tagad mēs esam te, Vācijā. Istabā, kas no vienas vietas izķirināta rozā puķēm, taureņiem u.c. ķinķēziņiem. Istabā, kurā ir divstāvu gultā, tikai šoreiz istaba nepieder viņam, bet gan viņa mazajai māsai, kurai nu ir 11 gadi, kurai nu ir laiks iet gulēt.

Ek, cik gan jauki, ka ir tādi bērnības 'piespiedu' draugi, uz kuriem laiks neiedarbojas.
ras.

P.S. Man te veidojas tāds dīvains ikgada ieraksts par šādiem tādiem, man svarīgiem puikiem! Skati te: par puiku. un te: par puiku..

Pateikt nedrīkst noklusēt.

Es noklusēju tev, ka uzzināju par viņas klātbūtni izstādē un jūsu kopīgi izdzerto vīnu. Tu noklusēji man par viņas klātbūtni izstādē un jūsu kopīgi izdzerto vīnu. Es noklusēju tev, ka rakstīju to banālo "es te mazliet par sevi atgādinu" ziņu, lai remdinātu interesi, vai pastāstīsi man par viņas klātbūtni izstādē un jūsu kopīgi izdzerto vīnu. Tu noklusēji man, ka piezvanīji man tieši tāpēc, ka viņas klātbūtne izstādē un kopīgi izdzertais vīns jau pāris stundu un 218 km attālumā. Es noklusēju tev, ka kaut kur mugurkaulā zināju, ka atzvanīsi. Tu noklusēji viņai par mūsu 43 minūšu ilgo telefonsarunu, kas sākās ar vārdu "aizveries" un beidzās ar "es tāpat zinu, ka tu tāpat visu zini".

Tu pateici man, ka piezvanīji, lai pastāstītu par viņas klātbūtni izstādē un jūsu kopīgi izdzerto vīnu. Es pateicu: "Aizveries, es tāpat visu zinu."

Hm.

ras.

P.S. Atvainojiet par nesakarībām, man ļoti patīk kompilācijas, šodien laimēju konkursā zābakus, Valmiera ir fantastiska pilsēta, kurā dzīvo iedvesmojoši cilvēki, mēs bijām Strenčos.. Un, jā. Pārējo noklusēšu.

30.11.

Pie mums viss kārtībā, pie mums te viss mazliet kā tādā caurstaigājamā sētā. Rīts, ēdu brokastis, cenšos nepievērst uzmanību tam, ka babiņa gatava man piedāvāt visu, kas atrodams ledusskapī, seneļuks dzied un troksnis tieši precīzi tāds, kādu manas rīta smadzenes nespēj izturēt. Košļāju ķilavmaizi un pūlos domās meditēt. Tad ienāk Austrastante, apsēžas galda galā, smaida un saka man, ka zina, kā pieburt izredzēto - jāizgriež tam bikšu poga, jāpaberž gar melnu kaķi un pēcāk tā poga atpakaļ biksēm jāpiešuj. "Starpcitu pie domes viens melns kaķis nīkst," viņa piebilst. Agrāk gan esot tur bijuši divi melni kaķi, kāds būs nozūmējis. Un vispār, ir Andreji, laikam, ka pilnmēness, respektīvi - visīstākais brīdis, kad gar melniem kaķiem berzēt puišu bikšu pogas. Labrīt, mīlīt!

Lēni eju uz skolu, snieg balts sniegs, virs jūras viss savilcies tumši melns. Pilsēta tukša tik ļoti, ka paliek neomulīgi. Un tad, re, glābējs, skaļi grabošs tramvajs pāršķeļ tukšumu un nozūd sniegā, un pēkšņi pie domes es pamanu meiteni, kas četrrāpus cenšas pie zemes piespiest melnu kaķi. Meitenei pelēks mētelis, melnas kājas, sniegs balts, asfalts pelēks, ja nebūtu rozā kaķpēdiņu un sakliegti sārto vaigu, man šķistu, ka esmu melnbaltā filmā. Apstājos, skatos, meitene auro, lai kaķis rimstas un beidz dīdīties, viņai tikai aši jāpaberž gar tā sāniem poga, un, nedod Dies', lai kaķis nemaz nedomā tai pārskriet ceļu! Ārprāts, cik sarežģīti, es domāju un redzu, kā kaķis pieplok asfaltam, meitene tam cenšas pierāpot tuvāk, un tad viņš ieklūp tai labajā rokā. Zobi iecērtas plaukstā un priekšķepas satver roku, kamēr pakaļķepas no visa spēka spārda pelēko mēteli. Meitene kliedz un cenšas dabūt kaķi no sevis nost, turklāt viņai ne velna neizdodas. Ar vienu atspērienu kaķis, pamanīdams, ka meitene vairs nav gana uzmanīga, ir nokļuvis otrā ielas pusē un, es zvēru, parāda meitenei mēli, un nozūd ap stūri. Mirkli ir kluss, es gribu tā kā kaut kur nolīst, lai meitene mani nepamanītu, bet viss sagriežas kaut kā otrādi un es vairs nemanu meiteni. Man pie kājām, balti pelekajā putrā mētājas melna bikšu poga un līdzās pogai rātni sēž melns kaķis. Kas, pie joda, par jokiem? Kaķis blenž man acīs, pieraušas kājās un, murrājot, noglauž purnu gar pogu. Noglauž purnu gar pogu un cēli aizsoļo prom. Nē, nu, paklau! Skatos sev apkārt, meklēju kādu tuvumā, kaut vai vēl vienu kaķi, bet neviena nav, pilnīgs tukšums! Es pārkāpju pogai pāri un eju uz skolu.  

Skolā joprojām domāju par melniem kaķiem, mēlēm un to, ka viss ir baigi dīvaini. Man zvana telefons, neesmu tam izslēgusi skaņu, pagrābju klausuli, atvainojos pasniedzējai, es izskrienu no auditorijas, velku telefonu no maciņa, un man pie kājām nokrīt poga. Pieliecos, lai paceltu pogu, jakas piedurkne sašļūk uz augšu, es sastingstu - roka viscaur saskrāpēta. "Velns, tā poga vēl kaut kā jāpiešuj atpakaļ," nomurminu un prātoju, kā čali izrubīt un netraucēti tikt pie viņa biksēm. Atkal. Cik sarežģīta dzīve!

Hihīhahā.
ras.

Kas naivs, kas ne.

Manam naivumam nav robežu. Tas ir tik liels un resns, ka tas laimīgi uzsēdies Tava naivuma sānam nu tīksmi smīn, jo tam šķiet, ka tas ir viens vesels ar Tavu naivumu.. Nu, vai nav naivi?

Kad nākas braukt no punkta uz punktu, man šķiet, ka es tā varētu mūžīgi. Gulēt, lasīt, skatīties filmas, klausīties mūziku un lūrēt pa logu. Kad sanāk ieklīst pilsētā, kura uzrunā, šķiet, ka varētu mest visu pie malas un palikt tur mūžīgi. Staigāt, maldīties, runāties līdz rīta agrumam un dziedāt vietējiem svešas dziesmas. Kad gadās aizpļāpāties vēlās naktīs, tad šķiet, ka spētu tā mūžīgi. Censties Tevi uzminēt, abiem kopīgi apklust.

Principā es no pasaules neko diži daudz negaidu, tikai kādu, kas to par visām varītēm gribēs izglābt. Benders, kurš no "Futuramas", teic tā: "Anything less than immortality is a complete waste of time," tāpēc man patīk mans naivums, kas domā, ka ir viens vesels ar naivumu, kas Tavs. Mans pagalma gangsteris, pašpuiku barvedis. Naivums mans. Nemirstīgs. Nu, tāds, kas izglābs pasauli.

ras.