yeah, well..

the center of every man's existence is a dream.

pienācis brīdis, kad iekšējā pasaule gaudo pēc tīrības un kārtības. un es kā uzticamais draugs gaudoju tai līdz! he. murrņau, helikopteris. patiesībā neko vairāk man arī teikt negribas. kaut kas top, kaut kas jāsalabo, kaut kas tiek gaidīts, uz kaut ko tiek cerēts, kaut kur ir miers, kaut kad tas tiks sasniegts.

lai viss jauki!

ras.

p.s. your love is like a giant pigeon, crapping on my heart. /friends/

***

playwright's survival guide:

keep the drama in your work and out of your life, bi*ch!

man vienmēr ir bijis žēl, ka es neesmu no tiem, kas par savu 'lietu' slīgst fanātismā. man vienmēr ir licies, ka ar 'nu, jā, man patīk darīt TO' ir par maz. es pārāk maz lasu, pārāk reti eju uz izrādēm, nepārzinu pietiekami daudz visa kā no kino lietām, pārāk skeptiski skatos uz to, kas manā jomā notiek. respektīvi, es vienmēr esmu domājusi, ka man pietrūkst tās vajprāta kaisles, lai sasniegtu KAUT KO. šodien man beidzot iestājās apskaidrība - ar mani viss ir baigi labi. es nespētu izturēt hiperkaislības uzlikto slogu, kas liktu pēc katras neveiksmes skriet uz virtuvi pēc naža, lai grieztu sev vēnas! esmu pārāk slinka. jā, es varu pačinkstēt par to, ka nesanāk, par to, ka stikla kalnā uzjāt ir fucking grūti, bet.. come on, ja kāds, kuru sauc par antiņu, to spēja izdarīt, es arī varu! :] ak, joki, joki.. katrā gadījumā, tāds, maigi sakot, dīvains periods. nevaru saprast, kurš kuru iespaido spēcīgāk - es bakalaura darbu, vai tas mani. rokās krīt labas grāmatas un vadi saslēdzas. tas gan nenozīmē, ka baigi čakli rakstu, taču .. esence ir tajā, ko spēj no procesa un mirkļa izžmiegt sev. lūk, tā.

gribētos papļāpāt. un vīnu iedzert. kaut kur ārā. lai iekšās miers. kaut ko no sevis izgāzt, kaut ko ielejot tā vietā, kaut kur tur, lai labi būtu te. tas laikam saucas līdzsvars.

lai laba nakts.

ras.

lūk.

es varētu jums visiem pastāstīt par grāmatu ROOM, kas no tām, kas pēdējā laikā lasītas, izlasījās no vāka līdz vākam tā, ka es pat nepaspēju attapties! to tiešām gribējās izlasīt, apjēgt, aptvert, izzināt vienā piegājienā, neatraujoties ne mirkli. jo fakts! ja grāmata neliek uz kaut ko gaidīt, tu lasi plikus burtus, nevis stāstu. un, ja es gribētu lasīt burtus, es lasītu alfabētu, pc tastatūras knopkas, mob.tel. podziņas un 'rimi' reklāmavīzes.

es varētu jums visiem pastāstīt par to, ka mans mazais brālēns, kurš septembrī būs tētis, pagājušajā nedēļā pēkšņi ieradās pie manis, pārsteidzot un nesagatavojot tā, kā tikai mani brālēni to prot. turklāt vēl aplipināja ar kārtējo dziesmu, kuru es nekad mūžā nebūtu pat dzirdējusi, ja ne viņš! ja ne viņi.

es varētu jums visiem pastāstīt par to, cik ļoti man patika multene RIO, jo tur pat bija spriedzīte un visādi citādi brīnumi, lai gan visa pamatā ir labi banāls un paredzams stāsts par mani, tevi, viņu un vēl tur to, sarkano putnu (jo tieši sarkanais putns ir mans šīs multenes mīļākais tēls).

es varētu jums visiem pastāstīt par to, ka ārā viss ir baismīgi smukās krāsās, ka pēkšņi man ir veseli trīs iespējamie tuvākās nākotnes plāni, no kuriem kāds jāizvēlas.. ka dejot joprojām ir bezgalīgi skaisti, ka sarunās pazūd laiks, ka tajā pašā laikā gribas vienkārši klusēt un smaidīt..

taču vieglāk ir ņemt un izvilkt kopsavilkumu:

gan iekšpusē, gan ārpusē iestājies neprātīgi prātīgs pavasaris; laiku gribas pavadīt jebkā citādāk, tikai ne sēžot pie rakstu darbiem, kas nu jau kaklu žņaudz ciet tā, ka acīs riešas asaras; gribas ticēt brīnumiem; arī šis ieraksts ir visīstākā laika nosišana, lai tikai nebūtu jāpievēršas obligātajam; viss ir skaisti, jo ir ko gribēt, un griba joprojām ir visa stūrakmens un pamats.

ras.

p.s. citāts no 'room' -

there's lots of every kind of thing in the world but it all costs money, even stuff to throw away, like the man in the line ahead of us in the convenience store buys a something in a box and rips the box and puts it in the trash right away. the little cards with numbers all over are called a lottery, idiots buy them hoping to get magiced into millionaires.

+ es zinu, ko pirmdienas vakarā darīja valdis lūriņš.

rfl.

dažas nesakarīgi sakarīgas sakarības:

• mēs esot ļauni un riebīgi, un iedomīgi, un visādos citādos sliktos vārdos saucami. taču mēs esam MĒS, tieši tāpēc es saku, ka esmu par ļaunajiem un riebīgajiem, jo pūlī tu mūždien atpazīsi licejistu (pat ignorējot apstākli, ka 3 < 9 < 12);
• katru gadu es oficiāli datēju pati savu personīgi personisko pavasari. šogad man tas iestājās 8.aprīlī! tāpēc, ka mēs satikāmies. ne visi, bet daži, turklāt neba nu tie tuvākie, bet savējie. un tu uzreiz jūties mazliet piešņorēts viņiem visiem klāt, un tev nebūt negribas šņorēties vaļā! un mēs atcerējāmies aizvēsturi, cits citu un visus pārējos, mēs spēlējāmies, (sa)dziedājām(ies), smējāmies, uzticējāmies, līdz sadevāmies un aizdevāmies;
• pāris trešdienas atpakaļ, ap sešiem vakarā man sanāca iet gar 'rfl', visas mēness ielas garumā. tāda sajūta, ka tajos metros iemītie soļi joprojām ir silti un dzīvi, jo licejs ir tagad. licejs ir visu laiku! tieši tajā trešdienā, tieši ap to laiku uz skolu tika vesti sešgadnieki. vedēji priecīgi un lepni, mazie - nedaudz sabijušies, bet briesmīgi svarīgi. un viņi pat nenojauš, cik ļoti tā iela, tā māja, tie trīs burti un emociju mudžeklis, kas slēpjas zem tiem, izmainīs visas viņu turpmākās dzīves. snobs snobam snobs, mazulīt! :]
• плачь, детка, плачь! jo mēs nekur nepazudīsim.

viss ir lieliski.

ras.

1.aprīlis.

šī ir viena no tām dienām, kad e-pasts ir pārbaudīts neskaitāmas reizes, jo visu laiku šķiet, ka kaut kam tajā ir jābūt iesūtītam. kaut kas arī bija! taču gribas vēl. šī ir viena no tām dienām, kad telefons ir cilāts un virināts neskaitāmas reizes, jo visu laiku šķiet, ka tam tūlīt jāzvana. tas arī zvanīja! taču gribas vēl. šī ir viena no tām dienām, kad es iedomājos visu tik tālu, ka man sāk palikt slikti, ka man sāk neizturami skaust, ka pār mani noveļas otra saprašana un vēlme lūgt neskaitāmas piedošanas. šī ir viena no tām dienām, kas atkal paslēpjas zem vārdiem 'es nezinu, kā', ignorējot to, ka ne vienmēr ir jāzina, kā! šī ir viena no tām dienām, kad mani neviens nav izjokojis, jo es nevienu neesmu satikusi. šī ir viena no gada 365 dienām.

arī es esmu tāda. viena no.

arī tu. viens no.

ras.

p.s. ha! manam blogam šodien aprit gads. s novim godam, s novim šastjam.

par puiku..

a guy and a girl can be just friends, but at one point or another, they will fall for each other.. maybe temporarily, maybe at the wrong time, maybe too late, or maybe forever..

mēs iepazināmies pirms 10 gadiem, dejošanas mēģinājumā. cauri visdažādākajiem attiecību līkločiem, pēc kārtīgas (10 gadi tak!) nostāvēšanās, viss ir sarūdzis stabilā kvalitātē - viņš ir viens no maniem labākajiem draugiem, kurā būtu vērts iemīlēties, par spīti tam, ka viņš ir totāls ķēms. totāls! riekstiņš.

viņš vienmēr atnāk nebrīdinot, jo viņam nekad nav telefona. viņš vienmēr ir pamanījies man aizpūst ausis ar visādu miskasti, jo es vienmēr noticu tām lielajām acīm. mēs esam gājuši peldēties sešos rītā, nedēļu no vietas. mēs esam visu cauru nakti centušies nomedīt mikriņu, kurā viņam it kā pazuda nauda. mēs esam viens otru pasūtījuši kvartālu tālāk. viņš ir dziedājis naktī pie mana balkona. ar viņu kopā ir rīkoti neaizmirstami pasākumi. viņš man tā arī nepalīdzēja pārģērbties, kad man bija salauzta roka. viņš vienmēr spļaudās, kad ēd, jo nekad nevar apklust. es viņu esmu turējusi, atsperdamās pret zemi, lai viņš neietu kauties. ar viņu vienmēr var dejot tā, ka pašai prieks un mute smaida (turklāt dejot var gan tautiski, gan ballīgi, gan atrodoties 5m attālumā, aizvērtām acīm, pazūdot elektroritmā). ar viņu ir izlieti un ratā pasūtīti galoni asaru. ar viņu ir smiets līdz vaigu sāpēm un vēdera krampjiem. ar viņu ir nostaigāti neskaitāmi kilometri. un ir lietas, kuras viens par otru zinām tikai mēs, un tā tam būs palikt.

šodien, norunātajā laikā, es viņu gaidīju pie grāmatnīcas, jo viņam joprojām nav telefona. mēs pār/ap/izrunājām, pār/ap/izstaigājām un pār/ap/izēdām visu, ko vien spējām, uzkrājot rezervēs to, ko viens par otru zinām tikai mēs. un tā tam būs palikt, jo viņš ir mans draugs, par spīti tam, ka dzīvo tik nejēdzīgi tālu.

ras.

p.s. drausmīgas iesnas + ieraudzīti pirmie sniegpulksteņi. jā, ir pavasaris. par spīti sniegam.

dezoksiribonukleīnskābe.

no tā, kas un kā ir uzrakstīts, var neprātīgi daudz ko pateikt par cilvēku. runājot gan par saturu, gan par formu. es gribētu būt grafologs! gribētu likt rakstīt cilvēkiem uz papīra random lietas, lai tad to, kas sarakstīts, var pievilkt tam, ko burti par rakstītāju pasaka. tad man krietni vien stiprāk patiktu tulkot visas noziegumlietas, jo no liecību papīriem varētu uzzināt uzreiz daudz, daudz vairāk. tas būtu skaisti. turklāt izmantojami! .. aizmuldējos.

principā, gribēju parunāt par Norda īsfilmām, kuras piektdien rādīja K-sunī. aizbraucu pēdējā mirklī, līdz galam īsti nezinādama, gribu vai negribu, taču finālā jutos gauži apmierināta. varbūt ne tik daudz par Nordu, kā par igauni un viņa 'the confession', kas patiesībā, no mana skatu punkta, ir Caroline Bruckner nopelns. tik jauks un reāls, un faking biedējošs stāstiņš (tieši tāpēc, ka reāls)! mm! par diviem puikām, kas vasaras laikā iet svētdienas skolā, un nu viņiem laimīgi jāiziet pirmā grēksūdze - http://www.the-confession.com/About.htm .. ja sanāk - aģitēju noskatīt.

es arī esmu gājusi svētdienas skolā. man toreiz likās, ka tā ir pati karstākā un garākā vasara pasaulē, kurā man, kā par spīti visam labajam, kas ir uz pasaules, jāceļas agrāk par visiem pārējiem, jānīkst katoļu skolas telpās, jāklausās skolotājas paskaidrojumi par baznīcas tēmām, jāmācās no galvas pātari, jāatskaita tie babiņai, turklāt (!) jāizdomā, ko teikt mācītājam grēksūdzē. full package. atceros, kā visi grupas biedri apsmējāmies par 'pēdējo svaidīšanu' (skolotāja bija nikna kā traks tītars); atceros, ka visi kā viens paziņojām, ka gan mušas, gan vistas nogalināšana ir grēks, ja jau nogalināšana kā tāda ir grēks (izrādījās gan, ka vistas un mušas var klapēt nost pēc sirds patikas); atceros, ka grēksūdzē visgrūtāk man bija atzīties, ka esmu māsīcai iesitusi pa galvu. par grēku izpirkšanu man bija n-tās reizes jāskaita visi pātari pēc kārtas, taču man, sēžot baznīcas solā vienai pašai, drausmīgi nāca miegs, gribējās ātrāk uz jūrmalu un viss pātaru skaits nojuka. un, kas par to? beigu beigās visi tikām saģērbti baltās drēbēs, sapucēti, pārkrustīti / iesvētīti un apdāvināti. jā, katolicisms ir ļoti interesanta padarīšana.

maniem dramaturģisko burtu raksturiem ir mans dns.

ras.

p.s. jau vairākas dienas pēc kārtas mani ir apsēdis kaut kāds melanholisks idiotisms. man gribas dalīties un skauties, bet viss apstājas pie pīkstēšanas un čīkstēšanas. es neesmu kārtības iemiesojums, bet šrubīju savus kvadrātmetrus vairākas reizes nedēļā, es neesmu kulinārijas guru, bet taisu ēst katru dienu, regulāri un pat uz priekšu! kaut kas pavisam noteikti nav kārtībā, tāpēc drīkstu atļauties visam astē pievienot pāris siekalainas bildes ar lietām un vietām, kuras man šobrīd kārotos (ne tikai, bet arī):