un, deux, trois, quatre!

biļete piesprausta pie dēļa, un cilvēkiem labs prāts!! hell, yeah.

vismaz par to, kas notiks 20.01.2011. man ir skaidrība, atšķirībā no rītvakara, taču, ja nu gadījumā kas, ir plāns mest pa logu ārā brīnumsvecītes un priecāties par visu šā kā tā. kāpēc? tāpēc, ka reizēm uznāk tāds kaut kāds satraucoši mierīgs saviļņojums par to, ka tu vispār esi, ka ar to pietiek, lai viss būtu labi. lūk.

vakar tiku pie absolūti negaidītas skype sarunas. sapriecājos kā mazs bērns un dauzīju ar dūrēm pa galdu, kad man uznāca dusmas par to, ka tas prieks ir tik īss un tik pastarpināts. i-komunikācijas laikmets, viss baigi skaisti, bet tajā pašā laikā, kad tu vari apķert un piespiest sev klāt to silto, labi smaržojošo cilvēku, ir daudz, daudz.. dzīvāk. o! izspēru baigo jaunumu, he. lai nu kā - arī balss ir labi. man vispār patīk uztvert lietas ar ausīm, kaut gan atmiņa man viennozīmīgi ir redzes, nevis dzirdes. mūzikas skola no manis šito izsist nespēja, un arī spēlējamo es iemācījos no galvas pēc bildes, ne skaņas.

aizmuldējos beztēmā, lai gan tāds vispār bija šī ieraksta mērķis (kurš patiesībā uzpeldēja tikai tagad, jo sākumā nebija pat mērķa). 2010. bija sasodīti labs gads. kaut kādas pārmaiņas, kaut kāda attīstība, kaut kāda nestabila stabilitāte, kaut kāda sajēga par to, kas lācītim vēderā ('pašatklāsmes' skan kaut kā pārāk pompozi).. un, runājot par 2010., nupat iekš t-vīterojamā portāla piespiedu pogu, lai man izmestu vārdus, kas vislabāk raksturojot manu 2010., un manā acu priekšā izbira burtu mākonītis, starp kuriem izceltākie vārdi bija 'tagad', 'man' un 'gribu' :] ne ko pielikt, ne atņemt. tā, lūk, darbojas mans 'tagad un tūlīt' princips. kaut gan, nē, tas nav princips, jo principu man nav jau labi sen.

aizmuldējos beztēmā. pirms pāris naktīm sanāca pabūt pie jūras. ārprātīgi skaisti!! viss sastindzis, sasnidzis, sasalis, sablīdis. īstais vārds negrib atrasties. lai nu kā - sajūta kā nekurienes vidū, uz horizonta malas. starp baltu un melnu. un sniga, sniga, sniga!

nu, ja! lai rīt jauki viss pavadās, sagaidās un miesiņas izkustās.

ras.

p.s. ārprātīgi svarīgs fakts - tagad šajās sienās mājo vēl divi roboti, ja neskaita mani. bīsties!

apgrieztais pirmreizīgums.

viss sākās pagājušajā trešdienā. rīts, kā jau parasts trešdienas rīts - es esmu aizgulējusies, analīzes par 'ļauno garu' un 'the next three days' nav uzrakstītas, auksti. ieveļos trolejbusā, kas ir pārbāzts, taču - bingo loto! - vieta atbrīvojas, un es esmu gana aša, lai to aizsistu sev. sēžu un drebelīgā rokrakstā rakstu savas pārdomas par blaumani un filmu. lekciju nokavēju tikai mazliet, pasniedzēja dala 'prozit' končas. es, neuzdodot sev liekus jautājumus, lādēju konfekti māgā un priecājos, cik viss ir skaisti! pīppauzē izlemjos pajautāt pasniedzējai, kas jāanalizē uz nākamo reizi, UN TAD .. kā tāda pļauka pār manu saprātu nāk apziņa, ka nekad vairs nebūs nākamās reizes, nākamās lekcijas, nākamās analīzes. this is it!! beigta balle. rīt būs pēdējā lekcija pie kursa vadītāja, tāpēc, pārmaiņas pēc, pintera lugu gribas izlasīt rūpīgi. gan jau, ka viņš tāpat kliegs, gan jau, ka visus par stulbiem sauks, gan jau, ka liks kaunēties, GAN JAU, ka es rīt pēc lekcijas tāpat nespēšu aptvert, ka viss - this is it! beigta balle.

bet, ko tur daudz. viss kustas uz priekšu, trīsarpus (!) gadi ir paskrējuši garām knapi spējot samirkšķināt acis, kaut kur iekšā tas mazliet graužas, un gribas laiku pieturēt aiz astes - lūk, cik jauki te patiesībā viss ir. jocīgi - man ir uzmākusies nostaļģija par to, kas vēl pat līdz galam nav beidzies! jauki, he.

viss turpināsies šajā trešdienā. uzvilksim spīdīgas parpaliņas un laidīsim uz balli. ienirsim miglainā burbulī, ļaujot naktij no kauliņiem noskrubināt miesu. vismaz ballē, kas bija pirms 4 gadiem, mums tas izdevās :] this is it!! būs balle.

mūžīgi mūžos 'uz ceļiem, bļe'*!

ras.

*kursa vadītāja mīļteicieni ir tik labi, ka tos būtu vērts iegrāmatot vēl un vēlreiz.

shit happens.

pēdējo dienu laikā šitā dziesma skan pa rinķi vien. tik dikti tīk! un klips tik sasodīti vienkāršs, bet.. ek, kā sit pa iekšām! kaut kas tur ir. kaut kas tur baigi ir. varbūt tāpēc, ka cilvēki šķiras, un tas nav pārdabiski! pārdabiski ir tas, ka ģimene gadus padsmit turas uz savstarpējiem kašķiem, tračiem, neuzticību, pārmetumiem, vēlmi otram ieriebt un, ak, jā, pāris tīri materiālām vērtībām. let it go!

patiesībā es gribēju rakstīt par to, ka tikko uzrakstīju vēstuli. vēstuli vienam no saviem pašiem mīļākajiem cilvēkiem pasaulē. viņš tagad ir, he, varētu teikt 'aiz trejdeviņām jūrām, aiz trejdeviņiem kalniem'! pusgada laikā pirmā vēstule no manis. nekādi nevarēju saņemties, nezināju, ko un kā teikt, bet tagad kaut kā.. atplīsa vīle vaļā un burti sabira uz papīra. garamatiski nepareizi, bet par to es atvainojos jau 2. vēstules teikumā. viņam tiks veltīts ļoti daudz kas no tā, kas manī ir. un tam otram, tam mazajam arī. es runāju par brālēniem. man nekad nav bijis brālis vai māsa, bet man ir viņi abi divi, un, pie velna! es viņus ellīgi mīlu, es ar viņiem lepojos, es ar viņiem jūtos droši, es.. viss pārējais man, maigi sakot, pie kājas. lūk.

sakāmais visu laiku apstājas kaut kur te. značit - jārok ir TE! lai jums jauka diena!

ras.

p.s. vakarvakarā es dzēru karstvīnu, sēdēju uz grīdas, klausījos 'daft punk' un zīmēju bildi ar robotu. viņam ir zaļas plastmaskristālu acis un īpaši atvēlēta vieta pie sienas. viņš ir mans draugs.

par puiku.

mēs parasti satiekamies krustojumos. es eju pa ielu, iegrimusi savās domās un bardakā, apstājos pie kādas no visām tām miljonsmiljards sarkanajām gaismiņām, paceļu skatu un redzu, ka pretējā krustojuma pusē stāv viņš. skatās, pasmaida, izņem mūzikaustiņu, tad iedegas zaļā gaisma, un pusceļā mēs viens otram novēlam jauku dienu / sarunājam sazvanīties / pastāstam, ka no kokosrieksta vajag uztaisīt pīpīti u.c. svarīgas lietas.

reiz mēs bijām ballē. visi skaisti un svinīgi, spīdošām acīm, un tad ienāk telpā viņš, paķer mani aiz rokas un saka, ka variantu nav - man jāseko. mēs izejam no zāles un kāpjam uz augšējo stāvu, apstājamies pie mansarda loga, kuru viņš atver vaļā, tad viņš jau atrodas uz jumta un uzceļ mani uz tā. mēs sēžam tur augšā, stipri virs pārējiem, vēl virs mums ir miljonsmiljards zvaigznes, viņš man iedod mūzikaustiņu, skan moby un ir pilnīgi svarīgs miers.

šovakar viņš runāja par to, ka visums radīja cilvēku, lai tas aizietu nebūtībā, tad mazliet par savu mūzikaustiņu atkarību, tad mēs izlēmām, ka mums ir forši vārdi, kas vien jau ir vareni, tad viņš pačinkstēja par savām sirdssāpēm, es viņu mazliet sarāju un mazliet nomierināju, tad viņš man pateica, ka es esmu pastāvīgi garāmejoša, un pēkšņi no visiem miljonsmiljards pasaules cilvēkiem man salikās, ka viņš ir mans mazais, neizskaidrojami svarīgais draugs.

saldus sapņus, pīrādziņi!

ras.

make a wish.

a, ja nu?

reiz, parunājoties ar pāris prātīgiem cilvēkiem, nonācām pie secinājuma, ka dzīve ir tieši precīzi tāda pati, kā cilvēks, dzīvei ir iespējams paspiest uz jūtām, lai viņu pierunātu, redz, izvilkt tev no kastes tieši to rozā pantēru, kuru TEV visvairāk kārojas. un izvelk! izvelk.

īstie cilvēki nāk īstajā brīdī, īstās kļūdas tiek pieļautas īstajā vietā, īstie vārdi pateikti īstajā laikā, īstie sapņi nonāk īstajās rokās. visa pamatā ir darbības vārds, draudziņ.

ka-būm!

ras.

p.s. šīsdiennakts prieks - uzskriet virsū grāmatai, kuru gribas izlasīt vienā rāvienā.

paper romance.

kā jau k-kad iepriekš teicu - darbā smuki viss slīkst, tāpēc ieraksts būs pilnīgā nesakarā ar..

izlasīju tikko rakstu teritorija.lv par latviešu oriģināldramaturģiju. uz sarunu bija aicināts Gauja, Šņore un Grīnvalds. pēdējais konsekventi uz visiem jautājumiem atbildēja krievu valodā. neviļus manī rodas uzreiz visādas sazvērestības teorijas variācijas par to, kāpēc tā utt., nu, kas tā par pozu? nē, patiesi, mani sāk pārņemt pārliecība, ka daži ir ieņēmuši tādu pozu, ka - re! ne visi var būt dramaturgi, ne visi spēj dramaturgus saprast! kas gribēst, tie burtos un tulkos, un iebrauks, un nāks uz dramaturgu ģildes izrādēm, ununun.. aj, nu, bet, lūk, kur arī ir problēma! es varbūt lietas pārprotu, nesaprotu, uztveru nepareizi utt., bet, ja tu uztaisi tādu apbižoto skatu uz dzīvi, tad pārējie to tieši tā arī uztver un pieņem! subjektīvs viedoklis, protams. stulbākais, ka arī apbižotajiem ir sekotāji.

visādi citādi - Einšteins reiz sensenos laikos teica: "ja vēlies nodzīvot laimīgu mūžu, tev jāpieķeras mērķim, nevis cilvēkiem vai lietām."

un patiesībā man ļoti patīk krievu valoda, un patīk, ka es to protu. Vampilovs šovakar būs mans labākais draugs.

par dramaturģijas lietām vēl runājot, tā jokaini.. šķiet, ka katrs, kurš ir apsēdies pie dramas deķīša, to cenšas pa visām varītēm vilkt uz savu pusi, kliedzot skaļā balsī: "āā!! māāns!" tev palaimējas, ja palien zem tā deķa, klausies, ko pārējie klaigā, savāc to, kas tev ir vajadzīgs, darbojoties tālāk bez liekas brēkas.

viss turpina notikt.

ras.

p.s. tikko nospīdēja iespēja tikt uz ĢIT "kāpēc es mīlu krievus" ģenerālmēģinājumu. skaisti! jāatvelk elpa, jāpskatās, ko Kaugers satapinājis, jāatliek darāmais uz vēlāku laiku, jāuzvelk mugurā kāda kleita. jā.

filmas ar pēcgaršu ūcē dzīvnieki.

man citreiz ļoti patīk, ka līst, notek, aiztek, prom. galvā tik liela putra, kā laikam nekad īsti dzīvē nav bijis, mazi, divdimensionāli rūķīši cenšas sakārtot bardaku, kas radies manās smadzenēs. yo!

pirms pāris dienām sanāca noskatīties 'scott pilgrim vs the world' - jā! šajā filmā spēlē michael cera. filma kosmiska, bet kārtējo reizi ar pēcgaršu par gribēšanu bučoties (tas, kāpēc 'kārtējo reizi', tas nosaidrosies biš vēlāk). nopietni! viņš viņu kāro, viņa tā kā jā, tā kā nē.. m! turklāt, cik es vispār saprotu no filmu režijas, tad šitā filma, manā uztverē, bija inčīga. kadri forši salipināti kopā, attaisno ne pārāk reālistisko sižetu un, jā. sēdēju, skatījos, priecājos un jutos kā komiksā. reizēm aizšauties prom no realitātes ir skaisti.

scott pilgrim vs the world

eu, bet, davai, parunāsim vēl par filmām, kurās ir michael cera? nu, piemēram, 'juno' - komentāri patiesībā lieki. ja tā filma ir redzēta, visi uzreiz sapratīs, par ko un kāpēc ir runa! atkal bučoties gribēšanas pēcgarša. galvenais āķis, manuprāt, tajā, ka tēma ir + - izrunāta, skatītājiem tipa šķiet, ka viņi zina visu, kas filmā notiks, bet (!!) ņihujāā (sorry, gribējās lietot tieši šito vārdu), viss tiek salauzts un viss notiek NE tā, kā skatītājs gaida, ka notiks. nekādu klišeju! iesaku!

juno

kas vēl? 'youth in revolt'!! bom-ba! pēc noskatīšanās šausmīgi gribējās bučoties! turklāt ar visādām naivām tīneidžeru problēmām, sajūtām par to, cik lietas svarīgas, cik ļoti būs jānomirst, ja zudīs TAS cilvēks utt. ārprātīgi skaisti! filma man pat drusciņ atgādināja par to, ka franču valodā tomēr ir k-kas .. garšīgs, sauksim to tā. turklāt, kurš gan spētu, roku uz sirds liekot, teikt, ka viņā nav ne kritpatas ļaunuma? nemaz nemelo! filma attaisno manu fobiju par to, ka es esmu divdabis. vārdu sakot - oga.

youth in revolt

es varu vēl! 'nick and norah's infinite playlist' - bingo loto! skaisti. jājājā - noskatījos un gribējās bučoties. tā laikam ir viena no manas filmvērtēšanas skalas svarīgākajām iezīmēm. ja filma man liek k-ko gribēt, kad tā ir tikko noskatīta - ir labi. stāstiņš it kā nekāds pārlieku spēcīgais - meitene, kura ir baigā, pazīstamā džeka beibe, čalītis, kurš saķēries vienā riebīgā skuķī, geju draugi, kuri pa visām varītēm cenšas puikam palīdzēt, kas finālā arī izdodas! no otras puses - es vienmēr esmu bijusi PAR nesamudrītām lietām. patika!

nick and norah's infinite playlist

nu, un visam finālā es vēl noskatījos arī 'paper heart', jo apraksts viltīgs - filma ir it kā doķene, k-gan patiesībā no doķenes laikam tur diezgan tāls ceļš aizgājis prom. jebkurā gadījumā stāsts par meiteni, kura netic lovei, iekams nesatiek, jā, tieši tā - michael cera. gribēju redzēt, kāds tad viņš ir it kā ikdienā ar it kā meiteni, kas ir viņa. rezumē, kas nevienu īpaši nepārsteigs - man viņš patīk. viss.

paper heart

un vispār - es plānoju noskatīties visas filmas, kurās viņš ir. lūk, tā. ta-dā!

ras.

p.s.

vakar biju 'buru' 13. sezonas koncertā - ir maz lietu, kas tik dikti trūkst. kas vēl? prieks satikt savas mazpilsētas draugus, ar kuriem reizi pāris mēnešos pārmīts vārds garšo pēc šokolādes konfektes ar karamelizētu mandeli iekšā. ārprāts, cik daiļrunīgi! skrienu pie saviem burtiem, iekams daiļrunība nav aizgājusi atkal pačučēt.