Ko Benders teiktu?

Tu man, nomierinošos nolūkos, saki: "Un, ko Benders teiktu par to, ka tu šitā čīksti? Viņš tevi nošautu! Nē, viņš tevi sagrieztu! Ko?"

Es saku: "Jā, visdrīzāk."

Tu saki: "Lūk. Futurama mums daudz ko labu ir iemācījusi."

Es saku: "Jā."

Tu saki: "Varbūt noskaties kādu sēriju!"

Es saku: "Es tieši vakar skatījos."

Tu saki: "Nopietni?"

Es saku: "Jā."

Tu saki: "Dīvaini, es kaut kā zināju!"

Es saku: "Man besī, ka tu parasti visu kaut kā zini."

Tu saki: "Tu parasti arī kaut kā visu zinu."

Es saku: "19.jūnijā sāksies 8.sezona."

Tu saki: "Ū! Man būs jāatgūst iekavētais!"

Es saku: "Jā."

Tu saki: "Un vēl būs bērni jātaisa."

ras.

Ciniķis biš.

Šīs skaistās, skaistās, šausminošās sāpēs savilktās, iežēlinošās sejas. Ak, nabaga cēlās, centīgās dvēseles, cik jums grūti! Gribu iesist. Bet tad savilksies tās sejas vēl lielākās sāpēs un pār vaidziņiem, iezīmējot krunciņu izrakstītās takas, sāks ritēt krokodilīšasaras. Ak, nabaga sapluinītās dvēseles! Cik žēl, cik žēl, cik ārkārtīgi sāpīgi, ka jūs esat tik sadragātas!

Un tad vēl tas klīniskais romantisms, kas pārkrāsots sintētiski rozā krāsā, deviņās kārtās, tā, ka tumīgi un pretīgi tek gar sienu. Bieza, drausmīgi spilgta rozā krāsa, kas tek lejup treknās pilēs. Eļļaini taukaina krāsa, kuru uz pirkstiem joprojām var just, lai gan rokas nomazgātas jau 19 reizes. Jā, jo mīlestība taču ir tikai, tikai un vienīgi pozitīva un skaista, cukurvates apķepusi. Pamērcēta zaptsūdenī.

Mēs esam tik dziļdomīgi un visgudri, un patiesi, un visu varoši, un tik romantiski, romantiski, romantiski, tik cēli, tik visu uzlabot griboši! Uz labu, uz labu, uz labu viss! Otra noniecināšana nav noniecināšana, nē, tā ir glbāšana! Mātīšu Terēzīšu armija. Armijiņa.

Un, kur pazūd sāpes un romantisms, un dziļdomība, un cēlums, kad tu esi dusmīgs un brutāli lamājies, jo vairs nevari izturēt? Kur viss paliek, kad tu sit pa galdu ar dūri un valdi asaras? Tās, kuras dusmīgās, ko? Viss iepriekšuzpūstais, šķebinoši pretīgais saldums izčākst gaisā. Cakainās rozes, kas kūkas galā, ir vienkārši sviests.

Man patīk dusmas. Dusmas ir patiesas. Varbūt tāpēc man patīc tu. Varbūt tāpēc man patīk par to dusmoties. Dusmojies vēl! Dusmas, dusmas, dusmiņas.

ras.

P.S. Viss forši, puķes dīgst!

Narkoo-Mania.

Kaut man tevis vienreiz pietiktu, kaut man tevis vienreiz pietiktu, kaut man tevis vienreiz pietiktu, man tevis nepietiks nekad. Nekad man tevis nepietiks, nekad man tevis nepietiks, nekad man tevis nepietiks, kaut man vienreiz tevis pietiktu.

Un tad tu man piezvani, un tad mēs abi pazūdam. Forši tā! Kopā ņemam un pazūdam, lai gan nepazūdam. Pazudinām? Pazudināmies?

Starpcitu interesanti, es bieži redzu sapņus, kad esam viens vesels. Nu, tas ir tā, ka esam vienā ķermenī, visbiežāk tavā, un it kā tevī mēs abi divi perinām turpmāko rīcību un attīstību. Tā mēs vienā manā sapnī, esot tavā ķermenī, kopīgi izglābām kopīgu draugu. Atsevišķi esot, mums visdrīzāk tas nebūtu izdevies. Interesanti, jā.

Pēdējā laikā vispār bieži redzu sapņus.

To see a cat in your dream symbolizes an independent spirit, femine sexuality, creativity and power. Man rokās bija balts kaķēns.

To see a dog in your dream symbolizes intuition, loyality, generosity, protection and fidelity. Tev līdzās gāja melns suns.

X. Tad.. kaut kad.

Y. Kaut kad gan, jā.

ras.

P.S.
Tulkojot no grieķu valodas: narkoo - sastingums, nejūtīgums, pārakmeņošanās; mania - ārprāts, kaisle.

Spirāle.

Apēd mani vēlās vakariņās, atgremo un tad apēd vēlreiz brokastīs. Ēd mani katru mīļu dienu, cīpslas rūpīgi sakošļādams, kauliņus apskrubinādams, ēd, es tev saku, tu, mans sasodītais Murgs. Parazīts nolādētais, turklāt mūžam laipni gaidītais manās vēnās, mugurkaula smadzenēs un vēdera dobumā. Aiz loga bezcerīgi snieg, mēs apmaināmies ar standarta: "Pakaries," un ejam katrs pa savu taku.

It kā.

No Pionieru pils divi riteņbraucēji izbrauc katrs savā virzienā. Viens ar 12km/h, otrs ar 17km/h. Cik kilometru attālumā viņi atradīsies viens no otra pēc trīs stundām? Kas tas vispār tāds par debilu jautājumu, ja jau pēc pirmajām piecām minūtēm viens no riteņbraucējiem ar asiņainiem ceļiem un plaukstām rīs asaras ceļmalā, otram pastāvīgi esot viņa apziņā, kamēr otrs trauksies vēja ātrumā uz priekšu, lai tikai nebūtu jāskatās atpakaļ un jāpārliecinās, ka pirmais nebrauc pakaļ, jo taču gribas, lai brauc, lai brauc pakaļ visu laiku!

Un tad mēs abi saskumsim, un tad mēs abi sabozīsimies, un tad mēs abi pārkāpsim sev pāri, un tad mēs abi sazvanīsimies, un tad mēs abi pārliecināsimies, ka nekas nav mainījies, un tad mēs abi nomierināsimies, un tad mēs abi smuki turpināsim viens otram čakarēt bobi, jo patīk taču, nu, patīk.

Mēs esam tik vienādi idiotiski, ka bail.

ras.

P.S.
http://www.youtube.com/watch?v=dynpVN25bhY&feature=endscreen

Patīk marts.

"Visas jūtas ir savijušās kopā, nevienas attiecības nav brīvas un norobežotas, viss šķērso visu."

/Lārss Keplers/

"Man mazliet salsts mugura un degungals, man mazliet gribas paslēpties zem segas. Man mazliet nepatīk, ka tu man nesaki to, ko es tāpat jau zinu, bet mana nepatika še neko nemainīs, jo izvēle ir tavās rokās," marta saulē Marta teic.

Tev viņš, viņa, viņš, viņa, viņai viņš, viņa, viņš, viņa, un visi klusē kā partizāni, cerot, ka noskaidrosies viss tak tāpat, bez liekas piepūles un veltas mēļu kulšanas. Un tomēr Martai nepatīk, un tomēr Martai mazliet salst, un tomēr Marta tāpēc nīgrojas un izdomā tevi ignorēt. Un tikai tad tu saproti, ka neba to tu gribēji, kaut arī tik glīti panāci.

"Par vēlu, par vēlu, par vēlu," marta saule Martai teic, un Marta iet pa marta saules stariem nodurtu galvu, jo reizēm pretīmnācējiem vieglāk acīs neskatīties.

Tas tā, vispārīgi ļoti.

ras.

^

Iebraukt pilsētā, tenteriski izvelties no autobusa un, papēžiem kaitinoši klaudzot pret bruģi, mesties pakaļ tramvajam, ienesties tajā, novilkt cimdus, atrast maku, izmakšķerēt no maka santīmus, nopirkt biļeti, ieķerties krēsla atzveltnē, lai nenožautos gar zemi, tikt līdz brīvai sēdvietai, atkrist tajā, noņemt kapuci, noturēt mantas, papūst malā matus, kas lien acīs, paskatīties pa tramvaja logu..

Atvadīties no draugiem, iznest no pagraba divriteni, uzsēsties uz tā, uzvilkt dūraiņus, savilkt ciešāk šalli, paskatīties pa labi, paskatīties pa kreisi, pārbraukt pāri ielai, iebraucot tuvējā bedrē, lai pārbaudītu jaunos amortizatorus, novērtēt tos atzinīgi, apstāties pie luksofora, pieturoties pie tā staba, pārbraukt pāri tiltam, ieraudzīt tālumā tramvaju, apstāties, lai ieklausītos, kā tas skan, paskatīties tramvaja logā..

Sakritību neesot.

--

Šodien LNt notika meiteņu kastings izrādei. Pāris pērles:

E. Kādu lomu tu gribētu nospēlēt?

X. Princesi!

E. Labo princesi vai slikto princesi?

X. Labo. Jo sliktās vienmēr zaudē un mirst. Es vēl esmu pārāk jauna, lai mirtu.

X. Cik tev gadu?

E. 28

X. Tikai?!

E. Jā.

X. Manai mammai ir miljons reižu vairāk gadu!

E. Ja? Cik?

X. 32

--

Ko es ar visu šo gribēju teikt? Laiki mainās, laiki iet, vērtības paliek. 10 gadi ir cauri, noticis vairāk kā saprašanas. 2003.gada 9.marts sākās ar tel.nr. samakšķerēšanu, 2013.gada 9.marts sākās ar zvanu no samakšķerētā tel.nr. Starp 28 un 32 ir 'miljons reižu vairāk', kas tāpat ir mazāk par 10, turklāt visi grib būt labie, jo negrib mirt. Ek, ka ar gribēšanu nepietiek, mazulīt! Vēl nedrīkst padoties.

ras.

Restless.

Vēl mazliet, vēl mazdrusciņ, vēl pāris metri, vēl pāris stundiņas, vēl tikai nedaudz, pavisam, pavisam nedaudz! Un tad jau drīkstēs, tad drīkstēs izstaipīties, pagulēt, pamosties, noskatīties kādu filmu, gulšņāt Liepājas pludmalē, ēst ķiršus, pieplakt un nelaist vaļā. Tā, lūk, visu laiku. Mazliet, tikai mazliet jāpagaida, lai tiktu pie tā kaut kā, tā dajebkā, ko uzreiz dabūt nevar. Jā, tieši tā es te sevi nemitīgi mānu un apšmaucu, lai tik neiefērētu plinti krūmos un nepakristu zem tiem visa apnikumā. Nē, nē, viss patiesībā ir labi, es tikai drusciņ brīnos, kur manī (mūsos?) tas spars visu laiku sev iestāstīt, ka "vēl tikai drusciņ", kas nereti ievelkas stundās, nedēļās, gados, sadragātās nervu šūnās un bezgalīgos papīru kalnos.. Viss atkarīgs, protams, no mērķa. Fenomenāli.

Tulpes vāzē, darbi kaudzē, haoss perimetrā, miers Liepājā. Viss kā pienākas.

ras.

P.S. Pēc nedēļas svinēšu sava mūža vērtīgāko melu desmit gadu jubileju [: