Kas naivs, kas ne.

Manam naivumam nav robežu. Tas ir tik liels un resns, ka tas laimīgi uzsēdies Tava naivuma sānam nu tīksmi smīn, jo tam šķiet, ka tas ir viens vesels ar Tavu naivumu.. Nu, vai nav naivi?

Kad nākas braukt no punkta uz punktu, man šķiet, ka es tā varētu mūžīgi. Gulēt, lasīt, skatīties filmas, klausīties mūziku un lūrēt pa logu. Kad sanāk ieklīst pilsētā, kura uzrunā, šķiet, ka varētu mest visu pie malas un palikt tur mūžīgi. Staigāt, maldīties, runāties līdz rīta agrumam un dziedāt vietējiem svešas dziesmas. Kad gadās aizpļāpāties vēlās naktīs, tad šķiet, ka spētu tā mūžīgi. Censties Tevi uzminēt, abiem kopīgi apklust.

Principā es no pasaules neko diži daudz negaidu, tikai kādu, kas to par visām varītēm gribēs izglābt. Benders, kurš no "Futuramas", teic tā: "Anything less than immortality is a complete waste of time," tāpēc man patīk mans naivums, kas domā, ka ir viens vesels ar naivumu, kas Tavs. Mans pagalma gangsteris, pašpuiku barvedis. Naivums mans. Nemirstīgs. Nu, tāds, kas izglābs pasauli.

ras.

liec dzīvei mieru, ļauj tai būt.

mēs sēdējām pie galda, bija nakts, piepīpēts gaiss, pustukšas vīna pudeles, saraustīti smiekli blakusistabā, un tu man paziņoji, ka gaidi kādu, kas noraus tev jumtu. glāzes mala atsitās man pret apakšzobiem, smiekli iespurdza vīna šļakatās un es, slaucīdama sev muti, saucu tevi par muļķi.

es gāju pa ielu, tu man meti nopakaļus ar minerālūdens pudeli, jo es nebiju dzirdējusi, kā tu mani sauc pusielas garumā. mēs pārmijām 7 teikumus par to, ka dzīve skaista. es paziņoju tev, ka gaidu kādu, kas man noraus jumtu, tu man uzšāvi pa pakausi un drusku tā kā pasmīnēji. kreisās mēteļa kabatas dziļumos es paviļāju pirkstos tavu jumtu un teicu, ka man jābrauc mājās.

kad sajutīšu, ka lietus laikā iekšas kļūs mitras, sapratīšu, ka ziepes lielas.

ras.

Stavangera. Pulp people

vienkārši negribu, lai izjūta, pēcgarša un dziesmas pazūd.

ras.

pilsēta, kurā atgriezties.

kā gadījās, kā ne, piecas dienas es biju Pēterburgā. teātra festivālā Baltiskij Dom. tas bija kaut kas fantastisks un maģisks jau no sākta, sākta gala.

dienu pirms es izbraucu uz Pēterburgu, mani apciemoja poļu dramaturgmeitene, ar kuru iepazinos Spānijā un kura devās nu mājup tieši precīzi no Pēterburgas. viņa teica, lai tur es skatos arī zem kājām.
pirmajā vakarā, kad izlēmām no teātra doties uz mājām iešus, nevis ar metro, skatoties zem kājām, pamanīju uzrakstu, kas redzams bildē tur augstāk. smaidīju.
smaidīju arī tad, kad teātrī, kas izmēros apmēram tik liels kā visi LV teātri kopā ņemti, prasīju visiem, kas gāja man garām, kur man jāiet, jo apmaldīties teātrī bija norma. norma, kuru izlēmām piepildīt, bija apņemšanās vismaz vienu reizi iziet teātrim cauri, neapmaldoties. izdevās.
norma visur citur savukārt bija satikties. vispirms ar lietuviešu dramaturgmeiteni, ar kuru pagājšgad iepazināmies Jūrmalā. tad ar lērumu nepazīstamu ļaužu. tad ar puisi, kurš licejā mācījās klasi augstāk, jā, turklāt satikāmies mēs viesnīcas liftā.
liftos vispār notika ļoti daudz brīnumainu .. pasākumu! piemēram, satikšanās ar iepriekšminēto puisi. piemēram, kāda ārkārtīgi svarīga vīra (svarīgs viņš, jo 3 miesassargu ielenkumā) sasmīdināšana ar uzlīmi, kas piestiķēta mana datora apakšgalam. piemēram n-stundu ballīte ar LT draugiem. piemēram, Vācijas šveicieša un Francijas francūža pārsteigums ar puķēm, kurpju tīrītājiem un pelnu traukiem, jā, tieši precīzi liftā. manuprāt, viesnīcas personāls neteica par visu neko tik tamdēļ, ka nesaprata, kā īsti šādās situācijās jāreaģē..
'situācijas' šajā gadījumā ir iepriekšminētie pasākumi liftā, n-stundu runāšanās ar Somijas un Vācijas pasniedzējiem pīpētavā līdz 7iem rītā, kad visi kopīgi, zeķēm kājās, gājām ēst brokastis, biedējot ķīniešu diplomātus. 'situācijas' bija arī ballīte uz stalažām, kas bija izliktas viesnīcas iekšpagalmā remontdarbu dēļ. 'situācijas' bija arī klipa filmēšana viesnīcas gaiteņos, jo tā vienkārši vajadzēja.
vēl vajadzēja ēst voblas, pirkt 'Russkij stilj', spēlēt spēli, kuras pamatā ir dažādu stāstu stāstīšana un atbilstošas dziesmas uzlikšana jūtūbē. vēl vajadzēja brokastīs skatīties multeni par Čeburašku un Genu. vajadzēja izstaigāt pilsētu krustu šķērsu, bet tieši tik daudz, lai gribētos tajā atgriezties vēl un vēl. ko vajadzēja vēl? vēl vajadzēja pavisam nejauši satikt uz ielas divus latviešu puikas, ar kuriem pavadīt Pēterburgā pēdējo dienu, jo tā tam vienkārši vajadzēja būt.
nejaušību nav, ir tikai likumsakarības. tā kā, rāmi pār tiltu, draugs, tu nonāksi reiz, kur tev jānonāk. es ceru, ka nonākšu reiz atpakaļ tur, jo atvadas tur skan citādāk.

счастливо!

ras.

p.s.
S. Salauzi kādam sirdi arī tai Pēterburgā?
R. Tā Pēterburga salauza sirdi man!

p.s.2

jā, es gāju arī uz izrādēm, lugu lasījumiem, studentu darbu prezentācijām, diskusijām u.c. fantastiskām padarīšanām, bet par to citreiz. apsolos.

spoguļi.

neko diži daudz rakstīt nevēlos, tik vien to, ka vadi patiešām saslēdzas. doma nebeidzas brīdī, kad tā tiek skaļi izteikta, nē, tajā brīdī tā tikai sākas!

šodien, pēc 4h mēģinājuma, kas kārtējo reizi bija paslīdējis garām nemanot, devos mājās. vispirms grāmatnīcai pagāju garām, tad atgriezos un iegāju iekšā. izcilāju visas iespējamās grāmatas. japāņu stāstus, lietuviešu romānus, Šekspīra ludziņas oriģinālvalodā, oriģinālvalodā 'Meistaru un Margaritu'.. nav. vienkārši nav! gāju visam apkārt vēl vienu apli. šausmu stāstu grāmatas, mākslas vēsture, Grāss, lubenes.. nav. kas nav? es taču neko nemeklēju! kā var nebūt tā, kā nav?! kā es varu meklēt to, ko nemeklēju?! un tad es ieraugu - starp diviem plauktiem, aizkritusi aiz visām citām grāmatām stāv maziņa un necila Pjatigorska 'Kādas šķērsielas filosofija'. un es saprotu, ka ir. pilnīgi mistiski! pēdējā laikā, daudz domājot par Krieviju un krievisko, par reliģiju, jā, arī par filosofiju, par visu un neko.. manās rokās nonāk tieši šī grāmatiņa. ko es ar to gribēju sacīt? jābūt pret sevi godīgam. jo pat, ja to neapzināmies, mēs meklējam sev aktuālo, līdz ar to - ar mums notiek mums aktuālais! tik jāļaujas. godīgi jāļaujas. še tev maģija!

patiesībā baigi gribas runāties un klausīties, un klausīties, un runāties.

ras.

+ jā, tas ir noticis, es piekrītu, ka man vajag LIELU darba galdu. tādu, kas ir gar visu sienu. man vajag GARU galdu, pie kura stāv vismaz 4 dažādi krēsli, lai es varu ik pēc brīža mainīt savu atrašanās vietu un pozu un neatslābt uz darīšanu. vēl labāk! ja man reiz būs, nē, KAD man būs mana darbistaba, mans galds būs vismaz gar divām istabas sienām. vai arī, nē! man gar divām istabas sienām būs dažādi galdi. cits pie cita, rindiņā. un pie katra galda citādāks krēsls. lūk, tad es varēšu izvērsties un priecāties. dīvāniņš arī būs.. viss, nevaru sagaidīt, kad tikšu pie saviem galdiem [:

я поеду в Питер.

galds noklāts ar grāmatām. tās, kuras gribas lasīt, nogrūstas pēc iespējas tālāk, lai nerēgojas un nekacina uz nedarbiem. un tad es tā naivi domāju, ka esmu uz pareizā ceļa, līdz man pamet Arbuzova "cietsirdīgās spēles". un viss, lasi līdz rīta agrumam, kaifo par dialogiem tik dikti, ka skauž, un pieraksti pilnas trīs lapas savā 6.kladē, kura tūliņ, tūliņ jau būs pilna. par kladēm runājot, joprojām nespēju sevi pieradināt pie domas, ka tās reiz būs vienkārši aprakstītas lapas.

tāpat man joprojām drusku žēl, ka mēs tonakt nepratām izglābt kaiju ar salauzto spārnu, kura uz vienas kājas stāvēja iepretim Sv.Trīsvienības baznīcai. viņai bija tik mierīga un visu saprotoša seja! bet dabai dabas likumi pat tad, kad cilvēks, muļķis tāds, šos likumus ignorējot, visu iekārtojis še pa savam. visdrīzāk kaiju notrieca mašīna.

pavisam drīz braukšu uz Pēterburgu. oficiāli, lai skatītos izrādes, neoficiāli, lai sakārtotu galvu un izdarītu to, ko, dzīvojoties uz vietas, vieglāk atlikt uz vēlāku laiku.

vēl mani drausmīgi kaitina mana skapja saturs. stāvu, skatos uz to visu raibo ķīseli un nesaprotu, kurš muļķis to visu reiz sapircis. atkal gribu melnu, baltu, pelēku, zilu un bēšu. un bikses.

un vēl manī ir kaut kāds miers par kaut ko lielu, un es nesaprotu, no kurienes un kam par godu, bet ir. iestājās viss, kad braucu mājās no Valmieras Teātra "Zojas dzīvokļa", apstiprinājās viss, kad Liepājā, laižoties miegā pēc 3h klīšanas pa pilsētu un 1h telefonsarunas, peldēju jau kaut kur pa pussapņiem. es vienkārši vienmēr esmu zinājusi, ka Tu esi vilks.

ras.

я хочу в Москву.

Hemingveja norma esot bijuši 500 uzrakstīti vārdi dienā. mana šodienas norma varētu būt 501 vārds, lai mierinātu sevi par labi padarītiem darbiem un absolūtu laimi. izskatās, ka tā gaiši zilā krāsa, kas vīd šobrīd virs mums, labāk par visiem antidepresantiem, vitamīniem, kafijām un koliņām var aizdzīt ratā nīgrumu un 'neko negribu'. šodien gribu visu.

Nacionālajā teātrī top šis - http://teatris.lv/lv/izrades/jauna-zale/purva-bridejs - un es gribu, lai Tu to redzi. aktieru, režijas koncepta, kāzu kleitu podziņu un manas Emmas dēļ. aiziesi, sapratīsi!

man līdzās guļ maza, melna mapīte, kurā ir kādi 40 raksti par vienu vienīgu personu, sākot no 93.gada (lasāmā būs vēl). ārprātīgi interesanti! tas, ka ir mums kaut kādi atskaites punkti par cilvēku, pateicoties presei vien. jo kā gan mēs spētu iedomāt, kurš gan spētu noticēt, ka reiz viņas mīļākā pilsēta bija Liepāja (varbūt tā ir joprojām), patika rožainas krāsas, mīļākās puķes bija maijpuķītes, neaizmirstulītes un rudzu puķes, turklāt viņa publiski solījās uz skatuves / ekrānā nekad neatkailināties.. interesanti tā dzīve cilvēku lauž. tā kā labāk raksti dienasgrāmatas, blogus, nedzēs uzrakstītās vēstules, pārmaiņas labad uzraksti arī kādu ar roku, lai pēc 19 gadiem varētu paskatīties uz visu no savas tā laika prizmas un pabrīnīties. uj, kā pabrīnīties!

jaunnedēļ atsākas skolas. ar pasniedzēja svētību, Liepājā pasniegšu savam kursam daļu no priekšmeta 'dramaturģiska darba veidošanas pamati'. liels prieks un proporcionāla baile. jaunnedēļ jābrauc uz Igauniju, lai lūkotu tur Baltijas jaunās drāmas festivālu. jaunnedēļ jāievieš pāris pārmaiņas ikdienā un jānotur pārliecība, ka tiek iets pareizajā virzienā.

ak, jā. es tiešām gribu uz Maskavu! un vēl es neatteiktos no ciemiņiem. un vēl gribu palasīt Hemingveja romānus.

ras.

P.S. !! kādai jaukai jaunkundzei, kura te mistiskā kārtā iemaldījusies, labprāt atdotu šitādas kurpītes. jā, par skaistām acīm vien! nopirktas Londonas Primarkā par itāļu saldējuma cienīgu cenu. ārpasauli nav redzējušas, jo man, he, kā augošam organismam, kas Primarka histērijā tai veikalā grāba visu, kas pagadījās pa rokai, neder. 39.izmērs! dod ziņu!