pilsēta, kurā atgriezties.

kā gadījās, kā ne, piecas dienas es biju Pēterburgā. teātra festivālā Baltiskij Dom. tas bija kaut kas fantastisks un maģisks jau no sākta, sākta gala.

dienu pirms es izbraucu uz Pēterburgu, mani apciemoja poļu dramaturgmeitene, ar kuru iepazinos Spānijā un kura devās nu mājup tieši precīzi no Pēterburgas. viņa teica, lai tur es skatos arī zem kājām.
pirmajā vakarā, kad izlēmām no teātra doties uz mājām iešus, nevis ar metro, skatoties zem kājām, pamanīju uzrakstu, kas redzams bildē tur augstāk. smaidīju.
smaidīju arī tad, kad teātrī, kas izmēros apmēram tik liels kā visi LV teātri kopā ņemti, prasīju visiem, kas gāja man garām, kur man jāiet, jo apmaldīties teātrī bija norma. norma, kuru izlēmām piepildīt, bija apņemšanās vismaz vienu reizi iziet teātrim cauri, neapmaldoties. izdevās.
norma visur citur savukārt bija satikties. vispirms ar lietuviešu dramaturgmeiteni, ar kuru pagājšgad iepazināmies Jūrmalā. tad ar lērumu nepazīstamu ļaužu. tad ar puisi, kurš licejā mācījās klasi augstāk, jā, turklāt satikāmies mēs viesnīcas liftā.
liftos vispār notika ļoti daudz brīnumainu .. pasākumu! piemēram, satikšanās ar iepriekšminēto puisi. piemēram, kāda ārkārtīgi svarīga vīra (svarīgs viņš, jo 3 miesassargu ielenkumā) sasmīdināšana ar uzlīmi, kas piestiķēta mana datora apakšgalam. piemēram n-stundu ballīte ar LT draugiem. piemēram, Vācijas šveicieša un Francijas francūža pārsteigums ar puķēm, kurpju tīrītājiem un pelnu traukiem, jā, tieši precīzi liftā. manuprāt, viesnīcas personāls neteica par visu neko tik tamdēļ, ka nesaprata, kā īsti šādās situācijās jāreaģē..
'situācijas' šajā gadījumā ir iepriekšminētie pasākumi liftā, n-stundu runāšanās ar Somijas un Vācijas pasniedzējiem pīpētavā līdz 7iem rītā, kad visi kopīgi, zeķēm kājās, gājām ēst brokastis, biedējot ķīniešu diplomātus. 'situācijas' bija arī ballīte uz stalažām, kas bija izliktas viesnīcas iekšpagalmā remontdarbu dēļ. 'situācijas' bija arī klipa filmēšana viesnīcas gaiteņos, jo tā vienkārši vajadzēja.
vēl vajadzēja ēst voblas, pirkt 'Russkij stilj', spēlēt spēli, kuras pamatā ir dažādu stāstu stāstīšana un atbilstošas dziesmas uzlikšana jūtūbē. vēl vajadzēja brokastīs skatīties multeni par Čeburašku un Genu. vajadzēja izstaigāt pilsētu krustu šķērsu, bet tieši tik daudz, lai gribētos tajā atgriezties vēl un vēl. ko vajadzēja vēl? vēl vajadzēja pavisam nejauši satikt uz ielas divus latviešu puikas, ar kuriem pavadīt Pēterburgā pēdējo dienu, jo tā tam vienkārši vajadzēja būt.
nejaušību nav, ir tikai likumsakarības. tā kā, rāmi pār tiltu, draugs, tu nonāksi reiz, kur tev jānonāk. es ceru, ka nonākšu reiz atpakaļ tur, jo atvadas tur skan citādāk.

счастливо!

ras.

p.s.
S. Salauzi kādam sirdi arī tai Pēterburgā?
R. Tā Pēterburga salauza sirdi man!

p.s.2

jā, es gāju arī uz izrādēm, lugu lasījumiem, studentu darbu prezentācijām, diskusijām u.c. fantastiskām padarīšanām, bet par to citreiz. apsolos.

spoguļi.

neko diži daudz rakstīt nevēlos, tik vien to, ka vadi patiešām saslēdzas. doma nebeidzas brīdī, kad tā tiek skaļi izteikta, nē, tajā brīdī tā tikai sākas!

šodien, pēc 4h mēģinājuma, kas kārtējo reizi bija paslīdējis garām nemanot, devos mājās. vispirms grāmatnīcai pagāju garām, tad atgriezos un iegāju iekšā. izcilāju visas iespējamās grāmatas. japāņu stāstus, lietuviešu romānus, Šekspīra ludziņas oriģinālvalodā, oriģinālvalodā 'Meistaru un Margaritu'.. nav. vienkārši nav! gāju visam apkārt vēl vienu apli. šausmu stāstu grāmatas, mākslas vēsture, Grāss, lubenes.. nav. kas nav? es taču neko nemeklēju! kā var nebūt tā, kā nav?! kā es varu meklēt to, ko nemeklēju?! un tad es ieraugu - starp diviem plauktiem, aizkritusi aiz visām citām grāmatām stāv maziņa un necila Pjatigorska 'Kādas šķērsielas filosofija'. un es saprotu, ka ir. pilnīgi mistiski! pēdējā laikā, daudz domājot par Krieviju un krievisko, par reliģiju, jā, arī par filosofiju, par visu un neko.. manās rokās nonāk tieši šī grāmatiņa. ko es ar to gribēju sacīt? jābūt pret sevi godīgam. jo pat, ja to neapzināmies, mēs meklējam sev aktuālo, līdz ar to - ar mums notiek mums aktuālais! tik jāļaujas. godīgi jāļaujas. še tev maģija!

patiesībā baigi gribas runāties un klausīties, un klausīties, un runāties.

ras.

+ jā, tas ir noticis, es piekrītu, ka man vajag LIELU darba galdu. tādu, kas ir gar visu sienu. man vajag GARU galdu, pie kura stāv vismaz 4 dažādi krēsli, lai es varu ik pēc brīža mainīt savu atrašanās vietu un pozu un neatslābt uz darīšanu. vēl labāk! ja man reiz būs, nē, KAD man būs mana darbistaba, mans galds būs vismaz gar divām istabas sienām. vai arī, nē! man gar divām istabas sienām būs dažādi galdi. cits pie cita, rindiņā. un pie katra galda citādāks krēsls. lūk, tad es varēšu izvērsties un priecāties. dīvāniņš arī būs.. viss, nevaru sagaidīt, kad tikšu pie saviem galdiem [:

я поеду в Питер.

galds noklāts ar grāmatām. tās, kuras gribas lasīt, nogrūstas pēc iespējas tālāk, lai nerēgojas un nekacina uz nedarbiem. un tad es tā naivi domāju, ka esmu uz pareizā ceļa, līdz man pamet Arbuzova "cietsirdīgās spēles". un viss, lasi līdz rīta agrumam, kaifo par dialogiem tik dikti, ka skauž, un pieraksti pilnas trīs lapas savā 6.kladē, kura tūliņ, tūliņ jau būs pilna. par kladēm runājot, joprojām nespēju sevi pieradināt pie domas, ka tās reiz būs vienkārši aprakstītas lapas.

tāpat man joprojām drusku žēl, ka mēs tonakt nepratām izglābt kaiju ar salauzto spārnu, kura uz vienas kājas stāvēja iepretim Sv.Trīsvienības baznīcai. viņai bija tik mierīga un visu saprotoša seja! bet dabai dabas likumi pat tad, kad cilvēks, muļķis tāds, šos likumus ignorējot, visu iekārtojis še pa savam. visdrīzāk kaiju notrieca mašīna.

pavisam drīz braukšu uz Pēterburgu. oficiāli, lai skatītos izrādes, neoficiāli, lai sakārtotu galvu un izdarītu to, ko, dzīvojoties uz vietas, vieglāk atlikt uz vēlāku laiku.

vēl mani drausmīgi kaitina mana skapja saturs. stāvu, skatos uz to visu raibo ķīseli un nesaprotu, kurš muļķis to visu reiz sapircis. atkal gribu melnu, baltu, pelēku, zilu un bēšu. un bikses.

un vēl manī ir kaut kāds miers par kaut ko lielu, un es nesaprotu, no kurienes un kam par godu, bet ir. iestājās viss, kad braucu mājās no Valmieras Teātra "Zojas dzīvokļa", apstiprinājās viss, kad Liepājā, laižoties miegā pēc 3h klīšanas pa pilsētu un 1h telefonsarunas, peldēju jau kaut kur pa pussapņiem. es vienkārši vienmēr esmu zinājusi, ka Tu esi vilks.

ras.

я хочу в Москву.

Hemingveja norma esot bijuši 500 uzrakstīti vārdi dienā. mana šodienas norma varētu būt 501 vārds, lai mierinātu sevi par labi padarītiem darbiem un absolūtu laimi. izskatās, ka tā gaiši zilā krāsa, kas vīd šobrīd virs mums, labāk par visiem antidepresantiem, vitamīniem, kafijām un koliņām var aizdzīt ratā nīgrumu un 'neko negribu'. šodien gribu visu.

Nacionālajā teātrī top šis - http://teatris.lv/lv/izrades/jauna-zale/purva-bridejs - un es gribu, lai Tu to redzi. aktieru, režijas koncepta, kāzu kleitu podziņu un manas Emmas dēļ. aiziesi, sapratīsi!

man līdzās guļ maza, melna mapīte, kurā ir kādi 40 raksti par vienu vienīgu personu, sākot no 93.gada (lasāmā būs vēl). ārprātīgi interesanti! tas, ka ir mums kaut kādi atskaites punkti par cilvēku, pateicoties presei vien. jo kā gan mēs spētu iedomāt, kurš gan spētu noticēt, ka reiz viņas mīļākā pilsēta bija Liepāja (varbūt tā ir joprojām), patika rožainas krāsas, mīļākās puķes bija maijpuķītes, neaizmirstulītes un rudzu puķes, turklāt viņa publiski solījās uz skatuves / ekrānā nekad neatkailināties.. interesanti tā dzīve cilvēku lauž. tā kā labāk raksti dienasgrāmatas, blogus, nedzēs uzrakstītās vēstules, pārmaiņas labad uzraksti arī kādu ar roku, lai pēc 19 gadiem varētu paskatīties uz visu no savas tā laika prizmas un pabrīnīties. uj, kā pabrīnīties!

jaunnedēļ atsākas skolas. ar pasniedzēja svētību, Liepājā pasniegšu savam kursam daļu no priekšmeta 'dramaturģiska darba veidošanas pamati'. liels prieks un proporcionāla baile. jaunnedēļ jābrauc uz Igauniju, lai lūkotu tur Baltijas jaunās drāmas festivālu. jaunnedēļ jāievieš pāris pārmaiņas ikdienā un jānotur pārliecība, ka tiek iets pareizajā virzienā.

ak, jā. es tiešām gribu uz Maskavu! un vēl es neatteiktos no ciemiņiem. un vēl gribu palasīt Hemingveja romānus.

ras.

P.S. !! kādai jaukai jaunkundzei, kura te mistiskā kārtā iemaldījusies, labprāt atdotu šitādas kurpītes. jā, par skaistām acīm vien! nopirktas Londonas Primarkā par itāļu saldējuma cienīgu cenu. ārpasauli nav redzējušas, jo man, he, kā augošam organismam, kas Primarka histērijā tai veikalā grāba visu, kas pagadījās pa rokai, neder. 39.izmērs! dod ziņu!

(finger)

mazliet gribas paralēlo pasauli, kurā man pieder visas pasaulē skaistākās kurpes, ir notetovētas rokas, šmaugās džīnas, rokenrols uz mēles un pofigs padusē.

vēl man mazliet gribas paralēlo pasauli, kurā man ir vīrs ar notetovētām rokām un šmaugām džīnām (vīriešu), pa vidu mums supersmaidīgs bēbis un kājās man kedas zelta krāsā.

vēl mazliet gribas paralēlo pasauli, kurā teleports ir patiesība un uz visu iespējams skatīties ar vienu aci, kas pieres centrā, turklāt arī laikā paceļot var.

šovasar man patīk salīt! un nebūt ne tāpēc, ka citu variantu nav.

un (finger) parādīšana pauž mīlestību.

ras.

eži, durvis, pasaule.

kādu brīdi ir sanācis nozust no apvāršņa, un nav nebūt tas sliktākais variants. es biju vasarā. ja par visu pēc kārtas, tad -

biju Ilzenes pagastā, kur mēs svinējām Jāņus, pušķojot ugunskuru ar pojenēm. tur ir tradīcija Līgo nakts plkst. 00:00 pa pliko, pa taisno no pirts skriet rudzos. lai nākamajā gadā raža laba. par ražu neko nezinu, bet K. dibens nākamajā dienā bija noskrāpēts no vienas vietas. taču vērtīgi noskrāpēts! pie viena mēs pabijām arī Alūksnē, izskrienot tās humpalas un tiekot pie pāris grāmatām un smieklīgām cepurēm. vārdu sakot, bija tieši tā, kā man kārojās, lai būtu.

biju Spānijā, kur ar vēl 19 eiropas dramaturgiem draudzīgi dalījām vienu istabu, visu darījām ar manjana, manjana nobīdi, brokastojām ik rītu kopā ar apm.80 spāņu bērneļiem, līdz aizgājām uz pasniedzēju pili, kurā skaisti un rātni spriedām cits par cita lugām un drama-aktualitātēm visriņķī. secinājumi - pasaulē ir fantastiski cilvēki, Spānijā ir silti un daba tur skaista, Madride nav tā pilsēta, kurā es spētu iedzīvoties, jo tu tur jūties kā labirintā ielaista, balta pelīte, gribu uz Amsterdamu, spāņi nemāk ballēties.

biju Liepājā, kur ar S. izlijām līdz pēdējai vīlei, pilnīgā naktī. S. turklāt vēl aplaupīja, pielietojot pretodu pūšamo līdzekli. es iekritu krūmā, jo ļoti to gribējās. un pa vidu tam visam izlēmu pārtaisīt sev rakstāmgaldu. priekšdienām. mīlu Liepāju. par spīti tam, ka jūrā ūdens bija tik auksts, ka es saņēmos tikai iebrist tajā līdz ceļiem un apsēsties.. nu, lai nav jādzīvo skumjā patiesībā, ka šogad jūrā vēl nav peldēts.

biju Vecpiebalgā, kur ar pāris vietējiem dramaturgiem pārrunājām to, kurš un ko dara. un tad mēs līdz rīta agrumam dziedājām un dzīvojāmies, un nākamajā dienā ar mazajiem L. lēkājām pa batutu un ēdām šampinjonus.

tagad esmu Rīgā, bet tūlīt, tūlīt mukšu uz Liepāju. jo Rīgā man vasarās patīk tikai tas, ka ar O. var iziet ārā un 4h klīst pa nekad nestaigātām takām, atbildot uz svešu cilvēku kompromitējošiem jautājumiem. patīk, ka ar D. un A. var dalīt dušu un runāt muļķības, un izstaigāt bodes bez santīma kabatā, un paēst kartupeļus. patīk, ka ar D. var runāt par jēgu un nejēgu, mukt no lidojošām skudrām un kalt plānus. lai nu kā, šodien uz Liepāju. tās būs interesantas 3 stundas, kas tiks pavadītas ceļā turp. bez sarkasma. ar A.

derētu uzrakstīt šodien arī ko jēdzīgu.

nekrenķējieties.

ras.

2:55 un iekšā bardaks.

labdien! mani sauc Rasa. neesmu labu brīdi še parādījusies, jo jūku sesiju priekos. tas ir tas brīdis, kad miega nav, laika nav, dzīves nav, jo tu visu laiku kaut ko dari, bet pats trakākais ir tas, ka pa vidu tam visam šķiet, ka nekas no tā darāmā kalna nekust uz priekšu! kaitina.

no visas sirds un dvēseles gaidu Jāņus, kad brauksim uz Latvijas ZA-pusi, lai tur vienkārši vāļātos zālē un darītu neko. man teica, ka man ļaus ravēt. skaisti! iespējams, es pat saņemšos. pēc Jāņiem brauksim uz Vecpiebalgu, lai tur atkal sēdētu zaļā pļavā un priecātos, bet nu jau arī kaut ko padarītu spožās nākotnes vārdā. un tad es mukšu uz Liepāju, kur ļaušu sevi lutināt, gozēšos saulē un lasīšu, lasīšu, lasīšu, un skatīšos filmas, un ņemšu, un radīšu. lūk, tā. varbūt pa vidu nospīdēs vēl kāda valsts, varbūt kāzas Lietuvā, varbūt kāds ciemiņš un bezmiega naktis, un drusciņa latgales puses. katrā gadījumā - šobrīd nogurums ir tieši tik liels, lai nebūtu spēks to sajust, lai nebūtu spēks par to domāt, iedziļinoties iekš "tagad", ja var iedziļināties iekš tā, cik nenormāli lieliski viss būs, kad iestāsies vismaz mirklīgs miers, kas nebūs apkrauts ar visādām nejēdzīgu darbu drazām.

visapkārt mētājas aptieku maisiņi ar plāksteriem, smērēm un pilieniem, bet nekas nepalīdz tā kā sālsūdens, es jums teikšu. visādi citādi -  mi ņezdajomsja!  - un ar 2riteni es reiz braukšu kā lielā.

kas vēl tāds skaists? forši, ja pēc izrādes tev pasaka, ka viss bija lieliski, tikai otrā daļa nebija līdz galam ticama.. kāpēc? tās jūsu sasodītās jaunības dēļ! skatos saulē un turpinu dragāt.

gan mēs drīz tiksimies!

ras.

p.s. gribu zemākredzamo komplektu (tikai mopša vietā man, lūdzu, taksīti vai kaķi) un jūru 5minūšu attālumā.