я хочу в Москву.

Hemingveja norma esot bijuši 500 uzrakstīti vārdi dienā. mana šodienas norma varētu būt 501 vārds, lai mierinātu sevi par labi padarītiem darbiem un absolūtu laimi. izskatās, ka tā gaiši zilā krāsa, kas vīd šobrīd virs mums, labāk par visiem antidepresantiem, vitamīniem, kafijām un koliņām var aizdzīt ratā nīgrumu un 'neko negribu'. šodien gribu visu.

Nacionālajā teātrī top šis - http://teatris.lv/lv/izrades/jauna-zale/purva-bridejs - un es gribu, lai Tu to redzi. aktieru, režijas koncepta, kāzu kleitu podziņu un manas Emmas dēļ. aiziesi, sapratīsi!

man līdzās guļ maza, melna mapīte, kurā ir kādi 40 raksti par vienu vienīgu personu, sākot no 93.gada (lasāmā būs vēl). ārprātīgi interesanti! tas, ka ir mums kaut kādi atskaites punkti par cilvēku, pateicoties presei vien. jo kā gan mēs spētu iedomāt, kurš gan spētu noticēt, ka reiz viņas mīļākā pilsēta bija Liepāja (varbūt tā ir joprojām), patika rožainas krāsas, mīļākās puķes bija maijpuķītes, neaizmirstulītes un rudzu puķes, turklāt viņa publiski solījās uz skatuves / ekrānā nekad neatkailināties.. interesanti tā dzīve cilvēku lauž. tā kā labāk raksti dienasgrāmatas, blogus, nedzēs uzrakstītās vēstules, pārmaiņas labad uzraksti arī kādu ar roku, lai pēc 19 gadiem varētu paskatīties uz visu no savas tā laika prizmas un pabrīnīties. uj, kā pabrīnīties!

jaunnedēļ atsākas skolas. ar pasniedzēja svētību, Liepājā pasniegšu savam kursam daļu no priekšmeta 'dramaturģiska darba veidošanas pamati'. liels prieks un proporcionāla baile. jaunnedēļ jābrauc uz Igauniju, lai lūkotu tur Baltijas jaunās drāmas festivālu. jaunnedēļ jāievieš pāris pārmaiņas ikdienā un jānotur pārliecība, ka tiek iets pareizajā virzienā.

ak, jā. es tiešām gribu uz Maskavu! un vēl es neatteiktos no ciemiņiem. un vēl gribu palasīt Hemingveja romānus.

ras.

P.S. !! kādai jaukai jaunkundzei, kura te mistiskā kārtā iemaldījusies, labprāt atdotu šitādas kurpītes. jā, par skaistām acīm vien! nopirktas Londonas Primarkā par itāļu saldējuma cienīgu cenu. ārpasauli nav redzējušas, jo man, he, kā augošam organismam, kas Primarka histērijā tai veikalā grāba visu, kas pagadījās pa rokai, neder. 39.izmērs! dod ziņu!

(finger)

mazliet gribas paralēlo pasauli, kurā man pieder visas pasaulē skaistākās kurpes, ir notetovētas rokas, šmaugās džīnas, rokenrols uz mēles un pofigs padusē.

vēl man mazliet gribas paralēlo pasauli, kurā man ir vīrs ar notetovētām rokām un šmaugām džīnām (vīriešu), pa vidu mums supersmaidīgs bēbis un kājās man kedas zelta krāsā.

vēl mazliet gribas paralēlo pasauli, kurā teleports ir patiesība un uz visu iespējams skatīties ar vienu aci, kas pieres centrā, turklāt arī laikā paceļot var.

šovasar man patīk salīt! un nebūt ne tāpēc, ka citu variantu nav.

un (finger) parādīšana pauž mīlestību.

ras.

eži, durvis, pasaule.

kādu brīdi ir sanācis nozust no apvāršņa, un nav nebūt tas sliktākais variants. es biju vasarā. ja par visu pēc kārtas, tad -

biju Ilzenes pagastā, kur mēs svinējām Jāņus, pušķojot ugunskuru ar pojenēm. tur ir tradīcija Līgo nakts plkst. 00:00 pa pliko, pa taisno no pirts skriet rudzos. lai nākamajā gadā raža laba. par ražu neko nezinu, bet K. dibens nākamajā dienā bija noskrāpēts no vienas vietas. taču vērtīgi noskrāpēts! pie viena mēs pabijām arī Alūksnē, izskrienot tās humpalas un tiekot pie pāris grāmatām un smieklīgām cepurēm. vārdu sakot, bija tieši tā, kā man kārojās, lai būtu.

biju Spānijā, kur ar vēl 19 eiropas dramaturgiem draudzīgi dalījām vienu istabu, visu darījām ar manjana, manjana nobīdi, brokastojām ik rītu kopā ar apm.80 spāņu bērneļiem, līdz aizgājām uz pasniedzēju pili, kurā skaisti un rātni spriedām cits par cita lugām un drama-aktualitātēm visriņķī. secinājumi - pasaulē ir fantastiski cilvēki, Spānijā ir silti un daba tur skaista, Madride nav tā pilsēta, kurā es spētu iedzīvoties, jo tu tur jūties kā labirintā ielaista, balta pelīte, gribu uz Amsterdamu, spāņi nemāk ballēties.

biju Liepājā, kur ar S. izlijām līdz pēdējai vīlei, pilnīgā naktī. S. turklāt vēl aplaupīja, pielietojot pretodu pūšamo līdzekli. es iekritu krūmā, jo ļoti to gribējās. un pa vidu tam visam izlēmu pārtaisīt sev rakstāmgaldu. priekšdienām. mīlu Liepāju. par spīti tam, ka jūrā ūdens bija tik auksts, ka es saņēmos tikai iebrist tajā līdz ceļiem un apsēsties.. nu, lai nav jādzīvo skumjā patiesībā, ka šogad jūrā vēl nav peldēts.

biju Vecpiebalgā, kur ar pāris vietējiem dramaturgiem pārrunājām to, kurš un ko dara. un tad mēs līdz rīta agrumam dziedājām un dzīvojāmies, un nākamajā dienā ar mazajiem L. lēkājām pa batutu un ēdām šampinjonus.

tagad esmu Rīgā, bet tūlīt, tūlīt mukšu uz Liepāju. jo Rīgā man vasarās patīk tikai tas, ka ar O. var iziet ārā un 4h klīst pa nekad nestaigātām takām, atbildot uz svešu cilvēku kompromitējošiem jautājumiem. patīk, ka ar D. un A. var dalīt dušu un runāt muļķības, un izstaigāt bodes bez santīma kabatā, un paēst kartupeļus. patīk, ka ar D. var runāt par jēgu un nejēgu, mukt no lidojošām skudrām un kalt plānus. lai nu kā, šodien uz Liepāju. tās būs interesantas 3 stundas, kas tiks pavadītas ceļā turp. bez sarkasma. ar A.

derētu uzrakstīt šodien arī ko jēdzīgu.

nekrenķējieties.

ras.

2:55 un iekšā bardaks.

labdien! mani sauc Rasa. neesmu labu brīdi še parādījusies, jo jūku sesiju priekos. tas ir tas brīdis, kad miega nav, laika nav, dzīves nav, jo tu visu laiku kaut ko dari, bet pats trakākais ir tas, ka pa vidu tam visam šķiet, ka nekas no tā darāmā kalna nekust uz priekšu! kaitina.

no visas sirds un dvēseles gaidu Jāņus, kad brauksim uz Latvijas ZA-pusi, lai tur vienkārši vāļātos zālē un darītu neko. man teica, ka man ļaus ravēt. skaisti! iespējams, es pat saņemšos. pēc Jāņiem brauksim uz Vecpiebalgu, lai tur atkal sēdētu zaļā pļavā un priecātos, bet nu jau arī kaut ko padarītu spožās nākotnes vārdā. un tad es mukšu uz Liepāju, kur ļaušu sevi lutināt, gozēšos saulē un lasīšu, lasīšu, lasīšu, un skatīšos filmas, un ņemšu, un radīšu. lūk, tā. varbūt pa vidu nospīdēs vēl kāda valsts, varbūt kāzas Lietuvā, varbūt kāds ciemiņš un bezmiega naktis, un drusciņa latgales puses. katrā gadījumā - šobrīd nogurums ir tieši tik liels, lai nebūtu spēks to sajust, lai nebūtu spēks par to domāt, iedziļinoties iekš "tagad", ja var iedziļināties iekš tā, cik nenormāli lieliski viss būs, kad iestāsies vismaz mirklīgs miers, kas nebūs apkrauts ar visādām nejēdzīgu darbu drazām.

visapkārt mētājas aptieku maisiņi ar plāksteriem, smērēm un pilieniem, bet nekas nepalīdz tā kā sālsūdens, es jums teikšu. visādi citādi -  mi ņezdajomsja!  - un ar 2riteni es reiz braukšu kā lielā.

kas vēl tāds skaists? forši, ja pēc izrādes tev pasaka, ka viss bija lieliski, tikai otrā daļa nebija līdz galam ticama.. kāpēc? tās jūsu sasodītās jaunības dēļ! skatos saulē un turpinu dragāt.

gan mēs drīz tiksimies!

ras.

p.s. gribu zemākredzamo komplektu (tikai mopša vietā man, lūdzu, taksīti vai kaķi) un jūru 5minūšu attālumā.

ezis - dvēsele - zaķis

tu dzīvojies un centies tikt galā ar visiem saviem neskaitāmajiem pienākumiem. laiks rit uz priekšu un izdara savas korekcijas, kā tam, protams, jāpieklājas, visam, kas reiz bijis vērtība, atšķaidoties. arī tu aizpeldi kaut kur izplatījumā, īsti nerēķinoties ar to, uz kuru pusi tiek nesti tavi līdzgaitnieki. tu baudi brīžus, kad izdodas pieskarties mērķiem, baudi to, ka strādā savā profesijā, un brīdī, kad tev jautā, ko tu dari brīvajā laikā, saproti, ka darbu! un tev par to ir kaifs, bet tajā pašā laikā drusku tā kā kremt, ka tev vēl kādam kaut kas jāskaidro. lai nu kā, tu iekāp savā renē un ripo pa to tik, cik spēka. un tad pēkšņi, kad dzīvojies pa mammas mājām un naktī apķer savu pašu mīļāko bērnības spilvenu, tev zvana aizlaiks un atnes ezi. ezi! un tad jūs sēžat lieveņa dūmos, debesis ir zaļas, jūs runājat par multenēm un sapņiem, un Kafku, un Murakami, un Spiritualized, un to, ka tikai mazpilsētā ir forši saskrieties. tie ir tie brīži, kad dvēsele dejo kā zaķis.

ko es vēl neesmu pastāstījusi?

bija pirmizrāde a, uz kuru es nevarēju ierasties, jo laidos uz Londonu. ceļojums, maigi sakot, bija burvīgs - visu mācību parādu un naudas trūkuma vērts.

bija pirmizrāde b, pēc kuras pārsitu degunu tā, ka tas bija zils! un sapratu, ka esmu kļuvusi par pieciem fantastiskiem cilvēkiem bagātāka. ceru, ka viņi rēķinās ar to, ka no manis nav pārāk viegli tikt vaļā.

biju kāzās! viens no polārkaķiem tagad ir sieva. turklāt laulības bija absolūti varenas, jo visi tajās mulsi ķiķināja un smaidīja. tāda jokaina pirmreizīguma izjūta, kas līdzīga izlaidumam.

biju uz Ziedoni un Visumu. šķiet, ka visvairāk šai izrādē guvu tieši precīzi no Ziedoņa. kaut gan atzīšos, man ik pa brīdim juka - skatos uz viņu vai Kasparu Znotiņu. tas, lūk, liecina par profesionalitāti. par to, kas nepatika, nestāstīšu :]

biju LTDS sanāksmē, kas LDģ nesa labas ziņas un soli pretī izmaiņām.

biju uz Indrāniem! burvīgi un brīnišķīgi, un skaudri. scenogrāfija nogāza no kājām. mentalitāte izdarīja savas korekcijas un neļāva ieslīgt stereotipos par tekstu. tā, lūk, ir lielākā izrādes vērtība. jebkurā gadījumā - tiešām iesaku redzēt.

nu, ja! un tad Salaspils svētki un senie draugi, un ezis.

visādi citādi - turiet īkšķus, šis mēnesis būs vājprātīgi saspringts, lai neteiktu vairāk. "slabo?!" "ņih*ja." :]

ras.

p.s. mācību nolūkos uztaisīju sev tīkamākās dzejas izlasīti. pēdējā dzejoļa pēdējā rindiņa ir "noslēgta laikam esmu, jau liela".

каруселькарусель.

*

varētu kaut ko pastāstīt par šādām tādām gudrām lietām un politiskām diskusijām, taču nekārojas tik ļoti, ka bail. ja nu vienīgi der neaizmirst šodienas sanāksmes pērli:

O.Rubenis. (Parādniekam.) Kā sauc to jūsu apvienību?

Parādnieks. Nacionālā..

**

ja par citām lietām, tad viss notiek. viss patiešām gluži vienkārši notiek. nākamo desmit dienu laikā ir jāpiedzīvo divas manu burtu pirmizrādes (es atkārtojos, atvainojiet) un šis apstāklis jau tagad kutina nervus un neļauj nosēdēt uz vietas. tajā pašā laikā šos burtus mazpamazām nomaina nākamie, un reti kas ir gardāk kā iesēsties ideju iespējās. gribas kaut ko apokaliptisku un krīpīgu, atgādināšanas vērtu un šķebinoši patiesu. tik patiesu, lai ārējā forma varētu būt maksimāli abstrakta. kārtējo reizi varu vien priecāties par to, ka man ir manas klades, citādāk es jau sen būtu sev kaut kur pazudusi.

un vispār - pārdegt nav veselīgi! tāpēc ir domāta spēja runāt un izdīkt iespēju kopā kaut kur doties, lai aizmirstos. un izdodas! mēs bijām uz jumta, kad izdomājām, ka jābrauc Salaspils virzienā, lai uz dambja dedzinātu ugunskuru, spriestu par banalitātēm, izlemtu, kurš elements (ūdens - zeme - gaiss - uguns) ir spēcīgākais.. Daugava ņēma un pateica, ko par mūsu diskusiju domā, vienam liekot sevī ievelties, taču nākamajā dienā laikapstākļi atdarīja mums ar labu, ļaujot ēst pankūkas uz balkona. mēs bijām pie teātra, kad izdomājām, ka jābrauc Ragaciema virzienā, lai naktī pie jūras dzertu vīnu un runātu par to, ka uz mēness neviens tā arī nekad nav bijis.. mēs spēlējām "Latviju" līdz smieklu saēstiem vaigiem un vēderkrampjiem, lai pamostos no rīta ar vārdu "karaliski" uz lūpām. lūk, tas ir process. un tad tu atnāc mājās, un tev uz virtuves galda ir pārsteiguma narcises no kaimiņienes A., un tad tu saproti, ka pēc pāris dienām tu brauksi uz Londonu ar kaimiņieni D. tā, lūk, ir atpūta :]

ras.

p.s. ak, piedodiet, mācības, ka esat atstātas novārtā! kaut kad es pavisam noteikti labošos. mamm, nerājies.

+ 10. maijā - šis
+ 17. maijā - šis

maijs, redz.

ir maijs. pienācis pēkšņi un negaidīti, kā katru gadu, paziņojot savu 'hello, jā, es esmu viens no skaistākajiem mēnešiem gadā, un kā iet tev? sesija, ja? stress, ja?' 'vēl jau ne, vēl jau laiks drusciņ ir, vēl jau.. citi darbi un.. mainām tēmu.' es klusu atņerkstu, aizveru acis un pagriežu degunu pret sauli. lai silda un ņurca, un liek aizmirsties.

pagājušajā mēnesī ir sanācis noskatīties 'dokumentālistu', kuru likšu Tev noskatīties, kamēr man vien būs spars! ir sanācis pabūt Rīgas Mākslas telpā, lai paskatītu izstādi par valodu un tās ietekmi uz ļaudīm. ir sanācis pabūt Rīgas Biržā un paskatīties uz Faberžē smukumlietām, no kurām mans favorīts ir mērkaķis, kuram aste svilst, nabags, bet cilvēks to pataisa par mini lāpu. forši.

šomēnes savukārt sanāks divas pirmizrādes, pāris dienas Londonā (cerams, ka dzīvot nenāksies zem tilta, to šodien atrisināsim), ā, jā! šodien jāiet uz Kristas Dzudzilo izstādes 'tukša telpa' atklāšanu Kaņepes kultūras centrā, ununun.. jāklausās grūvīgas mūzikas, jābauda lēni vakari (līdz viegluma pilnām nopūtām un muļķīgiem smaidiem), jāgaida maijpuķītes tik, cik spēka, un.. vēl vairāk jāpieradina sevi pie jumtiem un divriteņiem.

ras.

p.s. Tu man patīc.