ezis - dvēsele - zaķis

tu dzīvojies un centies tikt galā ar visiem saviem neskaitāmajiem pienākumiem. laiks rit uz priekšu un izdara savas korekcijas, kā tam, protams, jāpieklājas, visam, kas reiz bijis vērtība, atšķaidoties. arī tu aizpeldi kaut kur izplatījumā, īsti nerēķinoties ar to, uz kuru pusi tiek nesti tavi līdzgaitnieki. tu baudi brīžus, kad izdodas pieskarties mērķiem, baudi to, ka strādā savā profesijā, un brīdī, kad tev jautā, ko tu dari brīvajā laikā, saproti, ka darbu! un tev par to ir kaifs, bet tajā pašā laikā drusku tā kā kremt, ka tev vēl kādam kaut kas jāskaidro. lai nu kā, tu iekāp savā renē un ripo pa to tik, cik spēka. un tad pēkšņi, kad dzīvojies pa mammas mājām un naktī apķer savu pašu mīļāko bērnības spilvenu, tev zvana aizlaiks un atnes ezi. ezi! un tad jūs sēžat lieveņa dūmos, debesis ir zaļas, jūs runājat par multenēm un sapņiem, un Kafku, un Murakami, un Spiritualized, un to, ka tikai mazpilsētā ir forši saskrieties. tie ir tie brīži, kad dvēsele dejo kā zaķis.

ko es vēl neesmu pastāstījusi?

bija pirmizrāde a, uz kuru es nevarēju ierasties, jo laidos uz Londonu. ceļojums, maigi sakot, bija burvīgs - visu mācību parādu un naudas trūkuma vērts.

bija pirmizrāde b, pēc kuras pārsitu degunu tā, ka tas bija zils! un sapratu, ka esmu kļuvusi par pieciem fantastiskiem cilvēkiem bagātāka. ceru, ka viņi rēķinās ar to, ka no manis nav pārāk viegli tikt vaļā.

biju kāzās! viens no polārkaķiem tagad ir sieva. turklāt laulības bija absolūti varenas, jo visi tajās mulsi ķiķināja un smaidīja. tāda jokaina pirmreizīguma izjūta, kas līdzīga izlaidumam.

biju uz Ziedoni un Visumu. šķiet, ka visvairāk šai izrādē guvu tieši precīzi no Ziedoņa. kaut gan atzīšos, man ik pa brīdim juka - skatos uz viņu vai Kasparu Znotiņu. tas, lūk, liecina par profesionalitāti. par to, kas nepatika, nestāstīšu :]

biju LTDS sanāksmē, kas LDģ nesa labas ziņas un soli pretī izmaiņām.

biju uz Indrāniem! burvīgi un brīnišķīgi, un skaudri. scenogrāfija nogāza no kājām. mentalitāte izdarīja savas korekcijas un neļāva ieslīgt stereotipos par tekstu. tā, lūk, ir lielākā izrādes vērtība. jebkurā gadījumā - tiešām iesaku redzēt.

nu, ja! un tad Salaspils svētki un senie draugi, un ezis.

visādi citādi - turiet īkšķus, šis mēnesis būs vājprātīgi saspringts, lai neteiktu vairāk. "slabo?!" "ņih*ja." :]

ras.

p.s. mācību nolūkos uztaisīju sev tīkamākās dzejas izlasīti. pēdējā dzejoļa pēdējā rindiņa ir "noslēgta laikam esmu, jau liela".

каруселькарусель.

*

varētu kaut ko pastāstīt par šādām tādām gudrām lietām un politiskām diskusijām, taču nekārojas tik ļoti, ka bail. ja nu vienīgi der neaizmirst šodienas sanāksmes pērli:

O.Rubenis. (Parādniekam.) Kā sauc to jūsu apvienību?

Parādnieks. Nacionālā..

**

ja par citām lietām, tad viss notiek. viss patiešām gluži vienkārši notiek. nākamo desmit dienu laikā ir jāpiedzīvo divas manu burtu pirmizrādes (es atkārtojos, atvainojiet) un šis apstāklis jau tagad kutina nervus un neļauj nosēdēt uz vietas. tajā pašā laikā šos burtus mazpamazām nomaina nākamie, un reti kas ir gardāk kā iesēsties ideju iespējās. gribas kaut ko apokaliptisku un krīpīgu, atgādināšanas vērtu un šķebinoši patiesu. tik patiesu, lai ārējā forma varētu būt maksimāli abstrakta. kārtējo reizi varu vien priecāties par to, ka man ir manas klades, citādāk es jau sen būtu sev kaut kur pazudusi.

un vispār - pārdegt nav veselīgi! tāpēc ir domāta spēja runāt un izdīkt iespēju kopā kaut kur doties, lai aizmirstos. un izdodas! mēs bijām uz jumta, kad izdomājām, ka jābrauc Salaspils virzienā, lai uz dambja dedzinātu ugunskuru, spriestu par banalitātēm, izlemtu, kurš elements (ūdens - zeme - gaiss - uguns) ir spēcīgākais.. Daugava ņēma un pateica, ko par mūsu diskusiju domā, vienam liekot sevī ievelties, taču nākamajā dienā laikapstākļi atdarīja mums ar labu, ļaujot ēst pankūkas uz balkona. mēs bijām pie teātra, kad izdomājām, ka jābrauc Ragaciema virzienā, lai naktī pie jūras dzertu vīnu un runātu par to, ka uz mēness neviens tā arī nekad nav bijis.. mēs spēlējām "Latviju" līdz smieklu saēstiem vaigiem un vēderkrampjiem, lai pamostos no rīta ar vārdu "karaliski" uz lūpām. lūk, tas ir process. un tad tu atnāc mājās, un tev uz virtuves galda ir pārsteiguma narcises no kaimiņienes A., un tad tu saproti, ka pēc pāris dienām tu brauksi uz Londonu ar kaimiņieni D. tā, lūk, ir atpūta :]

ras.

p.s. ak, piedodiet, mācības, ka esat atstātas novārtā! kaut kad es pavisam noteikti labošos. mamm, nerājies.

+ 10. maijā - šis
+ 17. maijā - šis

maijs, redz.

ir maijs. pienācis pēkšņi un negaidīti, kā katru gadu, paziņojot savu 'hello, jā, es esmu viens no skaistākajiem mēnešiem gadā, un kā iet tev? sesija, ja? stress, ja?' 'vēl jau ne, vēl jau laiks drusciņ ir, vēl jau.. citi darbi un.. mainām tēmu.' es klusu atņerkstu, aizveru acis un pagriežu degunu pret sauli. lai silda un ņurca, un liek aizmirsties.

pagājušajā mēnesī ir sanācis noskatīties 'dokumentālistu', kuru likšu Tev noskatīties, kamēr man vien būs spars! ir sanācis pabūt Rīgas Mākslas telpā, lai paskatītu izstādi par valodu un tās ietekmi uz ļaudīm. ir sanācis pabūt Rīgas Biržā un paskatīties uz Faberžē smukumlietām, no kurām mans favorīts ir mērkaķis, kuram aste svilst, nabags, bet cilvēks to pataisa par mini lāpu. forši.

šomēnes savukārt sanāks divas pirmizrādes, pāris dienas Londonā (cerams, ka dzīvot nenāksies zem tilta, to šodien atrisināsim), ā, jā! šodien jāiet uz Kristas Dzudzilo izstādes 'tukša telpa' atklāšanu Kaņepes kultūras centrā, ununun.. jāklausās grūvīgas mūzikas, jābauda lēni vakari (līdz viegluma pilnām nopūtām un muļķīgiem smaidiem), jāgaida maijpuķītes tik, cik spēka, un.. vēl vairāk jāpieradina sevi pie jumtiem un divriteņiem.

ras.

p.s. Tu man patīc.

kurpes.

šobrīd pusi karaļvalsts atdotu par šīm kurpēm, jo tā vien šķiet, ka tajās slēpjas brīvība. ierāpties un aizlidot! nē, nevis aizlidot, bet uzlidot! pacelties pāri ikdienas vājprātam un mūžīgajam skrējienam cauri, pāri, garām un pakaļ. paskatīties uz visu no cita skatpunkta, nolaisties lejup un beigt šūmēties par lietām, kuras nav iespējams tā vienkārši salabot, aizvērties un darīt. bezgalīgi tagad gribētos tā. varbūt tas viss izrādes materiāla pēdējo metru skriešanas rezultātā. saslēdziens ar rakstāmo neizskaidrojami ciešs, pilnīgi vai interesanti, kā būs jums. maijā noskaidrosim! maijā būs Tonio.. maijā būs Diegabiksis (informācijas par abām izrādēm vēl tiks papildinātas)! un, lai cik arī kardināli pretēji abi darbi nebūtu, no sevis neaizbēgsi, redz, zemūdens akmeņi un būtības tiem abiem pa vienu līniju. turklāt to es sapratu tikai nupat, nupat.. pārsteigums pašai. un uz šādas nots jāķeras klāt nakts rakstāmajiem darbiem? :]

rīt jāiet parunāties rādžiņā, 2.maijā jau notiks beidzamās šīs sezonas '10 min. slavas' (ja nerēķina jūnija finālu), tiek rakstīti un iesniegti papīri par būtiskām lietām, kas citiem īsti neko šai pasaulē nemaina (cik tā birokrātija ir viltīga!!), tāpēc tie netiek ņemti vērā, visu pamatojot ar vājiem iebildumiem. cilvēki un viņu šaurie lenķi. respektīvi..

..otru pusi karaļvalsts es atdotu par šīm kurpēm, lai var dedzināt un iet pāri gruzdošām oglēm :] re, cik smuka amplitūda un kontrasti. forši būtu, ja izdotos nobalansēt uz tā striķīša, kas nostiepts visam pa vidu, bet (!), citējot Tomasu Mannu, "brīnumi pasaulē nenotiek".

saldus sapņus!

ras.

they're getting good at sarcasm.

izteikšos politkorekti un teikšu, ka no Voiceka katarsi neguvu.. un ne tāpēc, ka otrajās Lieldienās pa visām varītēm gribas redzēt kaut ko saulainu, nē, man patīk čerņa! svēts pierādījums tam, ka man patīk melnais, ir Sarkanie Bērni u.c. tamlīdzīgas lietas. arī, kad pati rakstu, ātrāk vai vēlāk katrā gabalā nonāku pie vēlmes kādu no raksturiem nogalināt. nu, vai vismaz pataisīt par atraitni, bāreni, kroplīti. un ne aiz ļauna prāta! tā vienkārši sanāk..

lai nu kā, no Voiceka katarsi neguvu. man pēdējā laikā patīk izrādes / filmas, jā, arī grāmatas, kurās es jūtu formu. stilu. rokrakstu. bet, kad ir gan forma, gan stils, i vēl rokraksts piedevām, tad tajā visā ārējo fīču čupā pazūd jēga. saturs. un saturu es, piedodiet, joprojām mīlu visvairāk par visu. ne tādu saturu, kurā viss notiek skaidri, gaiši un lineāri, bet tādu saturu, kurā ir (man saprotamā valodā, bez subtitriem un pēcizrādes paskaidrojumiem) norādīts, kāda velna pēc man jāskatās tieši šī izrāde un neviena cita. jājā! teātrī jau var pahaltūrēt. ja ir izdevies cilvēkam pārdot biļeti (un ar reklām', īpaš', vietniek', skaitļa u.c. vārdiem to var izdarīt ārkārtīgi veikli), tad jau viss bumbās! kanālu ta neviens te neāpārslēgs. maksimālais, ko var izdarīt - izrādes laikā skaļi pūst, elst, smieties un rakstīt īsziņas, iziet pusizrādē no zāles un ierakstīt i-netā sūdīgu atsauksmi. bet, ja jau pats teātra direktors lūdz to nedarīt, tad.. zin' kaut kā roka neceļas..

vispār interesanta tā teātru publika! daži tādi, kas iet atpūsties, paskatīties ko vieglu un labu, atslēgties, nedomāt, pakaifot un pasmelties iedvesmu dažādiem jokiem, kurus kādā veiksmīgā situācijā izspļaut, atsaucoties uz 'to-riktīgi-labo-izrādi-tev-jāredz'! forši. tad ir tie, kas iet un sēž tanī zāles pustumsā ar saspringtām sejām, cenšoties saprast ne tikai to, kas jāsaprot, bet vēl arī kaut kādus mistiskus zemūdens akmeņus un simbolus, atsaucoties uz visādiem tur Freidiem, Bodrijāriem, bībeles tekstiem, spējot tik ķert alūzijas, reminiscences, koherences, diskursus u.c. nāvējošus svešvārdus. teātris - tā ir māksla, tur ir jābūt, tas ir jāredz, tā ir dzīves esence un vienmēr, es saku, vienmēr teātrī tiek pateikts kas jēdzienisks! vismaz tā runā. kreizī. un tad ir tādi, kas ir wanabe tauta. nu, tipa tie, kas ar vienu kāju tam visam it kā sēž aizkulisēs. tie, kas knapi kaut ko ir pārspļāvuši pār lūpu savā profesijā, bet labprāt mauc pa divi deviņi, kas izrādē ir bijis galīgi garām. starp tiem esmu arī es, jā :] nu, un pārējie ir izņēmumi. wow, ku jūsu daudz!

bet vispār kaut kā dīvaini. pēdējā laikā, šķiet, visiem labpatīk skaļi paust viedokli par to, ka mēs cits pār citu visu laiku cenšamies valdīt. būt tādi lokālie dieviņi. padomdevēji un viedie. senseji! tie, kas izvadīs cauri šim grūtajam brīdim, lai kādā laimes brīdī notriektu otru vēl vairāk uz ceļiem. jo, pag.. kad tu esi laimīgs, tev mani nevajag? tēma ta forša, bet biš novāciet tak to filosofisko piena plēvi nost! es esmu mirstīgais, man, lūdzu, mirstīgo lietas.

pagājšnedēļ man uz kurpes uzkaksēja balodis (jā, es viņiem joprojām esmu dzīvais mērķis), šonedēļ man uz degungala uzmetusies pumpa. nu tik būs laime, nu tik mani mīlēs. hā. nekas, pavisam drīz naktis būs tumši, tumši zilas un siltas. lūk, tā.

ras.

nesaturīgi par saturīgo.

pagājšnedēļ sanāca pabūt rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuvē. tik dikti sanāca tur pabūt, ka bija iespēja aptaustīt pat Raiņa pierakstu blociņu, kurā viņš datēja dažādus mistiskus izdevumus / ienākumus / parādniekus, vēl aptaustīju viņa vēstules Aspazijai un viņa peldbiksītes. rokraksts Rainim riebīgs, un pat viņa šortjiki man viņu mīlēt neiemācīja, taču sieviete viņam bija lieliska, tā man šķiet joprojām. viņa tam rakstīja mīlestības vēstules, turklāt mazāk kā viņš viņai, un prata ar to sasodīto vīrieti apieties. man tiešām tāda aizdoma, ka viņš varētu būt bijis viens no tiem, kurus drīkst saukt par sasodītiem, jā. vēl krātuvē bija visādi Annas Brigaderes u.c. dižgaru pričendāļi, un tur drusku pārņēma tāda sajūta, ka ir tāds punkts un vieta Rīgā, kur laikmeti saplūst vienā putrā, turklāt darbinieces tur viennozīmīgi atgādina elfus, jā, par spīti tam, ka es tādiem īsti neticu. burvīgi!

un tad te ir Tomass Manss, Niks Keivs, Knuts Hamsuns, es pati un visam pāri dialogs ar Blaumani. ir burbuļaina sajūta, vēl tikai gribas mazliet vairāk krāsu aiz loga, un tad jau būs labi, tad būs!

man ir jauna, zaļa klade, vesela kaudze ar nedalasītiem e-pastiem un galvā iesprūdusi dziesma par gribēšanu, pie joda! mentālais pavasaris mūždien atnāk ašāk kā drīkst, turklāt liek man gribēt mesties tajās rokās, kurās jau..

es redzēju Liepājas teātra variantu 'Adventam Silmačos' - skatuves risinājums manai gaumei ļoti tīkams. mani gan mazliet vienmēr kacina režisoru pārmudrīšanās ar dažādām fīčām, kuras skatītājs-mirstīgais uztvert īsti nespēj, taču.. ko tur daudz. patika tas, ka vismaz daļēji radošā komanda bija spējusi atiet no 'Skroderdienu' uzvedumu štampiem, kas mūsu tautai ir ieēdušies pat mugurkaula smadzenēs.

es redzēju 'Pierādījumu' Nacionālajā teātrī, par kuru jau rakstīju iepriekš, joprojām domāju, ka izrāde bija laba. Kažociņa kā kulaks uz acs - jājājā, ir jāmāk redzēt, kurai lomai attiecīgais aktieris der.

es redzēju 'Nelegālo' Goda teātrī! un saku no sirds - ja ieskrējiens izrādei šķita mazliet saraustīts (visdrīzāk gan lugā rakstīto, gan manu personisko paģiru dēļ, he), tad vienā brīdī man patiešām likās, ka es runāju aci pret aci ar Gati Maliku par dzīvi, sapņiem, cerībām un rensteli, kurā nākas attapties. reizēm, ne vienmēr :] patika, jā, patiesi.

es redzēju 'Jēkabu' Dirty Deal teātrī, kuru grib ņemt nost no repertuāra, jo aktualitātes šai izrādei neesot, bet, vecīt, ir gan! man patīk monoizrādes, kas attaisnojas, man patīk, ja ir ne tikai sociālais, bet arī personīgais pamats visam apakšā. forši.

es redzēju The Chemical Brothers koncertfilmu 'Don't think' un vienkārši kaifoju, vēl un vēlreiz skaidrāk apjaušot, ka es reiz TIEŠĀM viņus redzēšu dzīvajā. lai piedod visi tie, kam tas netīk - i don't give a fuck.

es redzēju 'Ideālo zagli' Nacionālajā teātrī.. un joprojām nesaprotu, priekš kam? jā, pāris domas glītas un skaistas (2. cēlienā), bet.. vienkārši gribas smagi nopūsties un aizmirst, klusiņām jūtot līdzi aktieriem.

tā, lūk!

ras.

p.s. šodien spēlēju klavieres un domāju par franču valodu, līdz izdomāju, ka man par šīm abām prasmēm jābeidz kautrēties, jo tās abas taču ir so hot and sexy, kā mēs pavisam nesen uzzinājām.

.

reiz, pirms viss vēl bija sācies, Ādams uzrāvās viena sasodīta ābola dēļ! nu, tā vismaz mēļo. es šobrīd spirinos pretī veselam blāķim valdzinošā tamdēļ, ka bail izgāzties, redz'. bail nošaut greizi un dabūt pa muguru. bail, ka būs jānokrīt no imaginārā 'tas noteikti būtu tā un šitā' plauktiņa. bail pieķerties, vēl vairāk bail tikt pieķertai. jopcik, bumbiņ, kā nu būt, ko nu darīt? ķīselis. taču mans agregātstāvoklis vismaz vēsta par to, ka tuvojas pavasaris. oij, kā tuvojas.

?

ras.

p.s. patiesībā gribēju rakstīt par pēdējā laikā redzēto un lasīto, he, bet visi iespaidi sašļukuši vienā vienīgā. sviests un neinteresanti. piedodiet.