111 + kakao.

ir. kaut kas ir. vienkārši ir un ir! ir. kaut kas. un nevis kaut kur, bet te. ir un viss. nav, bet ir! nu, jūs saprotat, par ko es runāju?

kopš 3dienas bizoju dramadarbnīcu ritenī. viens pasniedzējs uzmet visu lietu, viens režisors uzmet visu lietu, bet starp pārējiem valda k-kāda tāda.. beznosacījuma apziņa, ka tik, cik iedošu, tik arī saņemšu pretī, kā rezultātā 3 dienas no vietas dabūju absolūti kvalitatīvus spriedumus par un ap tēmu. ir! protams, ka viss varēja būt kārtīgāk un glītāk, un varbūt vēl k-kā nebūt, bet nezagsim sev pirmās reizes baili un lažiņas, he. ir. turklāt lt, lv un est ļaudis spēj rakstīt tik dažādi par tik līdzīgām un visiem saprotamām tēmām, ka.. oho.

šodien teju 5h no vietas runājos ar puišiem, kas ir iekš improvizācijas teātra tik dikti, ka viņiem vajag paplašināt skatījumu par lietām. un tas ir tik skaisti, kad tu redzi, ka cilvēks raksta k-ko nebūt pirmo reizi un pats par to visu iekšā smaida. nevis tā, ka ņirgājoties, bet smaida! jo jūtas mazliet atsviests atpakaļ laikā un kaut kā jauna apgūšanā. es arī. ir.

un tad vēl tas, un tad vēl šitas, un tad vēl tā, un tad vēl šitā, un vēl man ir kakao un 111. ieraksts šajā blogā. pieņemsim, ka tam par godu k-kas jāievēlas. lai ir, kas nav!

turās.

ras.

p.s. apsolu visai pasaulei, ka tuvāko dienu laikā pieslēgšos arī mācībām. superpoweeeers.

oOoOparadise.

sakārtots perimetrs iestāda dvēseļmieru. sēžu, klausos augstāk redzamajās skaņās un grūvējos. pati ar sevi. k-kā tā. patiesībā šī nedēļa būs baisi spraiga, bet esmu tikusi tik tālu, ka nav bail! liekas, ka viss ir gana tālu sakārtots, lai ar lietām būtu iespējams tikt galā. no kurienes šitā sajūta? nav ne jausmas. reizēm manī ieslēdzas visiem izdevīgais flegmātiķis, kurš var vāļāties pa grīdu un domāt par to, ka viss būs labi, nav ko ārdīties. patīk man tā.

+ visam tam mans jaunais šampūns liek matiem smaržot tā, kā smaržo vienas no manām mīļākajām vīriešu smaržām. jes! veikalā esot, cītīgi meklēju ar acīm un degunu, kur ir TAS, kurš tik labi smaržo, līdz attapu, ka pašas mati. prieks un laime, un cerības uz saldiem sapņiem. ha! joki, joki.

sakārtots perimetrs liek domāt meitenīgi. ak, piedodiet! ir labi.

ras.

p.s. un vēl lietas salabo brokastīs sasūtītas, tālu dzīvojošas mūzikas, stundu garas telefonsarunas (kas nemaz nešķiet stundu garas), kā arī teikums 'tu esi draugs ar detonatoru'.

+ arī kakao sagribēšana, tad sadusmošanās par to, ka gribas kakao, jo es tak to nesen jau pirku (ne sev), un tad sasmiešanās par to, ka man nāk dusmas par to, ka man gribas kakao, jo es nesen to pirku ne sev. šaurs lenķis, jā, piedodiet vēlreiz!

vupidū.

k-kā tā. kapital ef em besis mijas ar apziņu, ka viss ir sasodīti labi. lietas notiek, darbi birst kā no pārpilnības raga, ir ticība, ka šis tas no visa arī izdosies, rīt beidzot tiks pieslēgta apkure (ar dievpalīgu, madam la nauda, kuras tāpat īsti nav), vēderiņš pilns, šorīt redzēju mierīgāko jūru pasaulē, teātru dienesta ieejas kļūst par normu utt., BET .. man vajag to kādam pastāstīt! ievelties matracī, izpūst elpu, pamurmulēt, pakrist uz nerviem un atvainoties. vai man ir kam?! 'ku-kūū!' es nobļaujos savās četrās sienās. davai, atrodies, ja?

uzraksti man! es atbildēšu.

tavs misters klusums.

P.S.

http://teatris.lv/lv/izrades/jauna-zale/gals - k-kur tur ir norādīts arī, kur pirkt biļetes. mhm.

your robot heart is bleeding.

nekā jauna nav. daru. arī tagad. daru un domāju par to, ka pēc 4h riktēšos, lai brauktu uz savu mīļāko pilsētu pasaulē. nu, vismaz tas un vismaz tā. gribējās te baigi k-ko teikt, bet jēgas laikam īsti nav. tik vien kā novilkt laiku, kā paātrināt nākamās 4h..

mazliet tāds tā kā rūgtums un škrobe, mazliet tā kā dusmas, mazliet tā kā spīts. respektīvi, iekšās rOsols (man patīk ar O), kas atkal būs jāizgāž kāda neeksistējoša cilvēka dzīvē, kuru būs jāuzbur pašai no sevis. nu, vismaz tas un vismaz tā. 'uzraksti par vectēvu skapī - tas ir tavā stilā,' teica režisors. tas laikam kaut ko izsaka. un es nezinu, kamdēļ, bet gabalus ar / par vīr.dz. pārstāvjiem uzrakstīt vieglāk. sanāk kaut kā sirsnīgāk un patiesāk, un sakāpinātāk. lūk, kā lietas tiek kompensētas, he.

siltu segu!

ras.

p.s. joprojām patīk kleitas. joprojām roboti.

(V) (°,,,,°) (V)

pasaule bizo uz priekšu pa galvu pa kaklu, nemitīgi mani pliķēdama. tā, lūk, viss notiek. taču temps ir tik ātrs, ka nav laika atjēgties un analizēt, kas, kā, kāpēc. atliek vien darīt, darīt, darīt, pagulēt, darīt, darīt, atcerēties, ka jāpaēd, darīt, darīt, paēst, darīt, gulēt, darīt. un šitā pa rinķi vien. ir labi!

es pārtieku no svešām / neeksistējošām emocijām, es mīlu dramaturģiju.

dr.zoidberg

nopērc dramaturgu!

DIRTY DRAMA NEFILTRĒ

____

jeb 10 minūtes slavas,

jeb dramaturgu tirgus

kur?

'dirty drama' festivāla ietvaros iekš 'dirty deal teatro'

kad?

17. septembrī

cikos?

no 17:30

kas?

jauno dramaturgu lasījumi

kāpēc?

lai iepazītos, atrādītos un apstiprinātu jums, ka protam un gribam rakstīt,

tamdēļ padod šo ziņu tālāk tiem, kurus tas / mēs varētu ieinteresēt

go, drama, go

!!

ja ir kādi jautājumi - rasa.anna.b@gmail.com / 26135453 (mani sauc Rasa)

The magic button — Make Everything OK

ras.

pieturies.

patiesībā ir tā, ka esmu iesviedusies mežonīgā darba burbulī. kursēju nemitīgi cauri visai rīgai, ļaujot krampjiem savilkt kājas, klausos, uzzinu, pārdomāju, skatos, mācos, filtrēju, funktierēju. un par spīti tam, ka mans smadzeņu operators saprot, ka es nedrīkstu šobrīt ļaut kaut kam sevi izsist no sliedēm, mans .. kaut kāds tur cits operators domā citādāk, jo reizēm vienkārši gribas zināt, ka kaut kur tev ir kāds, pie kura pieturēties, ja savajagas. un tu zini, ka viņam ir jābūt tur, kaut kur, mazliet aiz muguras, kreisajā pusē, un tu pastiep roku atpakaļ, jo tu zini - jābūt! - un tu tvarsties kā tāds tizls, tizls cilvēks, līdz saproti, ka nav, un tad tu domā, ka varbūt viņš ir labajā pusē, mazliet aiz muguras, un tad tu tizli, tizli tvarsties tur, līdz saproti, ka nav, bet tad tev bail skatīties atpakaļ, lai par to pārliecinātos, tāpēc tu vēlreiz kaut ko tur tukši paķer gaisā, un tad, neatskatoties, nolaid rokas gar sāniem, un viss, tu esi viens, bez atbalsta punkta, un vējš pēkšņi sāk pūst kaut kā stiprāk. tas ir kā mācīties braukt ar divriteni. vajag vienkārši to apziņu, ka kāds aizmugurē riteni tur, ka tad, kad tu kritīsi, tevi pieturēs, papūtīs ceļus, iedos ceļmallapu. nu, nav svarīgi. jo nav. nē, nu, ir, bet ne tur, kur tu gaidi, ka jābūt. ir kaut kur citur. un tu nezini, kur. un tad kaut kas graužas starp ribām, un tu žņaudz to grauzošo nost, jo nedrīkst, jo daudz jādara.

un tas ir tas brīdis, kad cilvēks sāk degt.

ras.

p.s. apsolu drīz atkal būt formā, lai te mazliet parakstītu par 'HomoNovus' u.c. racionālām un netulkojamām lietām.