dream on.

skropstās aizpūstās vēlēšanās piepildās. tā runā, tā gribas ticēt. jāattīsta iztēle pareizajā virzienā, un tad jau viss notiek. kas nenotiek, to var piepušķot.

pie dēļa, vistuvāk man, piesprausta bilde, kurā esmu es un brālēns. pie zupas šķīvjiem. maziņi, sasodīti līdzīgi - apaļiem vaigiem, rokām, acīm, deguniem. solidāri apķērušies skatāmies vienā virzienā. blakus bildei piespraudu pasta adresi. nav pirmā reize, kad uzrakstīt vēstuli ir kaut kā bailīgi. stulbi it kā sanāk, bet tā notiek, kad ir bezgala daudz, ko teikt, tik nevar īsti atrast vārdus..

mīlestība. baigā štelle. to var noslīcināt tikai darbā. un tad pēkšņi sāk rasties pārliecība, ka darbs, maksimāla strādāšana, vēlme sasniegt rezultātu, ir kaut kāda sava veida komunikācija. jā, redz, cik ļoti attīstās informācijas nodošana.

ek, ko tur daudz.. atbrauciet kāds ar mani te iedzert alu!

ras.

p.s. pret savu rūpju bērnu - bakalauru atkal esmu reanimējusi kaut kāda veida mīlestību. ja kāds manu sajūtu pamanīsies notrulināt, sašaušu viņam ceļus. un vēl ļoti gribu uz Franciju.

never say no to panda.

konteksts? man patīk reklāmas dramaturģijas lekcijas.

lai jums jauka diena :]

ras.

dūmakainie spīguļi.

lūdzu piedošanu par pārkāptajām autortiesībām.

diskobumba mirguļo uz palodzes, es ēdu lillā jogurtu no zaļas bļodiņas. jāsaved kārtībā mana mazā grāmatvedība, jāpameklē varbūt vēl kāds darbs. jāparaksta.

patiesībā es gribēju parunāties mazliet par to, cik ļoti man reizēm patīk pazust. nu, kaut vai gluži vienkāršā ikdienas situācijā. man patīk būt blakus, iesaistīties, piedalīties, runāt un brīdī, kad sarunu beidrs ir nedaudz novērsies, aiziet, lai pabūtu vienratā ar sevi un krāsām, kas apkārt. man patīk aiziet no ballītes, neatvadoties no visiem pēc kārtas, lai aizbēgtu no tirgošanās par palikšanu un kopīgu mājās iešanu, jo naktis reizēm vienratā šķiet tīrākas, kontrastainākas. kāds noteikti teiks - tu nerēķinies ar citiem. nu, jā, fakts. toties es rēķinos ar sevi. no otras puses varbūt tas viss ir kaut kāda fiktīva misticisma uzpūšana. nu, un, lai arī tā būtu! īstajā brīdī aizejot, var nodrošināt to, ka tevi atcerēsies.. telepātija! aiziet gulēt, iedomājoties par cilvēku, un nākamajā dienā saņemt no viņa vēstuli. tādās reizēs man skudriņas pārskrien pār muguru, tāpat kā tad, ja mans tikko, tepat blakus bijušais sarunbiedrs pēkšņi ir nozudis. nozudis, paliekot pavisam tuvu. njājā, kaut kas tur ir ar to misticismu, ar nesaprašanu, kur sākas un beidzas iztēle, ar dūmaku un pāris spīguļiem gaisā. dzirkstelēm? varbūt arī.

tāda sajūta, ka galva ir piebāzta ar vati, un tai cauri nevar redzēt necik tālu.. 'vien, kālab strūklakas arvien sitas uz augšu un sasniedz iespēju robežu?' man gribas nopīkstēt.

kurš un kad, pie joda, manī ir ieslēdzis šito velna cinismu?! nē, es nerunāju par 'rfl' snobismu, kas man nu jau ir kļuvis mīļš, he, es runāju par cinismu. par sava veida pašpietiekamību, kas patiesībā ir kaut kas ļoti nepastāvīgs. ai, velns! ārā pūš baigs vējš, un man ļoti gribas šobrīd uz Liepāju. nezinu, kā jums, bet man ir viela pārdomām.

ras.

sabiedriskais transports un brīvības gatve.

patīk suņi!

bet, ja par lietu, tad -

vakarvakarā, gaidot autobusu uz jaunajām mājām, noklausījos 3 puišu sarunu. vispirms viņi runāja par 11. 'dubsoli', kurš beidzās samērā interesanti - ar policijas reidu, personu datu pierakstīšanu, alkohola un datortehniku atsavināšanu ūcē (es arī tur biju, es arī to redzēju). un tad viņi sāka runāt par meitenēm. 'no viņas strāvo tāds maigums, ka viņa vienkārši piedod citu atmosfēru jebkurai situācijai' un 'tas viņas superskaidrais skatiens' mani kaut kā aizķēra. laikam bija teikts ot duši.. beigās, kad viens no viņiem pamanīja, ka klausos cītīgi viņos, viens cits pacēla galvu un iekliedzās: 'mums patīk meitenēēs!'

no rītiem te pamosties ir forši. sienas ir dzeltenzaļas, aiz loga saulaini zilas debesis un ozols ar dzeltenzaļām lapām. kā bildē!

šodien tramvajā noklausījos citu sarunu. runāja vidusskolēni (vismaz tā man šķita) - puika un meitene. viņš sūdzējās par to, ka atzīmes sliktas, jo visu laiku sanāk aizdzerties. viņa teica, lai tak viņš labāk iet tā vietā uz sporta zāli (puika bija tāds paapaļīgs). 'par reizi tur jāmaksā 2ls! ja iet divas reizes nedēļā, tad mēnesī sanāk 16ls! padomā, cik divlitrenes tās ir?' bija atbilde uz meitenes priekšlikumu. pēc brītiņa vēl viņš nopūtās: 'es nezinu, ko darīt.'

vakarvakarā skatījāmies 'how to train your dragon'. mīļo ziemassvētku vecīti, ziemassvētkos zem egles gribu sev šitādu! paldies :]

patiesībā, man tāda sajūta, ka pēdējo 3-4 gadu laikā, kopš rfl pabeigšanas, es biju biš sailgojusies pēc sabiedriskajiem transportiem (starppilsētu sabiedriskie braucamie ne-skai-tās). šodien skrēju uz 6./11. tramvaja galapunktu un atcerējos, ka 12 gadus es visu laiku lamājos par to, ka 6.tramvaji kursē 2x biežāk kā 11.tramvaji. atcerējos par vietu, kurā jāapsēžas, lai nebūtu savā sēdvietā jāpalaiž omes (cik ļauni). atcerējos par peldēšanas stundām 'daugavas' baseinā. atcerējos par ciemošanos pie zanes golovanovas. atcerējos par iepazīšanos ar asnati tramvajā / trolejbusā (viedokļi dalās, he). atcerējos par dziedāšanu korī 'rīga'.. un tad nora twitter'ī sāka rakstīt par mūsu sen atpakaļ safilmētajiem 'savādi gan' parodijbrīnumiem, kas lika atcerēties arī par fotoseriāliem un sacerētajām sāpjvēstulēm 'sīrupam'.

secinājums - viss bija forši, viss ir forši! un, ja vēl ziemassvētku vecītis man atnesīs uz ziemassvētkiem to, ko man kārojas, tad.. :]

ras.

p.s. iepriekš šeit dzīvoja leļļu teātra aktrise, vēl šai mājā dzīvo margarita perveņecka, 2 stāvus zemāk - dārta, pēc kāda brītiņa stāvu zemāk dzīvos asnate, un uz palodzes tagad mums te ir puķe. dzeltenzaļa! nopirku puķu bodītē, kas atrodas 1.stāvā. ta-dā! un diskžokejs mums te arī lielisks. un tikko šķita, ka radiatoros kāds sāk laist ūdeni!! skaisti. pievēršos mācībām.

šaurā lenķa ieraksts.

šodien tiku parunāt ar vienu no saviem guru. ko es saprotu ar vārdu 'guru'? nu, tas ir tāds cilvēks, kurā var klausīties ilgi un dikti, no kura gribas sagrābties maksimāli daudz visādu gudrību, bet kurš nevienu pašu mirkli pats tev nebāž savu viedokli virsū. gatavā medusmaize! :] kur nu vēl tad, kad viņš divos vārdos raksturo mūsdienu pseidoārtistu centienus iekļauties pārējo pseidoārtistu barā (kas mani ik pa brīdim tik dikti sakaitina). postmodernisma nekādība! skaisti.

patiesībā sarunā bija vēl visādu absolūti lielisku vārdu par to, ka slepkavas taču arī mīl, ka izvēles ir bijušas pareizas, ka šķelšanās un pārdzīvošana ir dabiski procesi, ka jāskatās, jādara un jādalās viedokļos, ka saldumi ir ģeniāls izgudrojums, ka dredi pusmūžā ir gribēšana sagrābt jaunību aiz astes, jo 'tas jau ir laiks, kad nevis plāni slīd no rokām ārā, bet gan dzīve! dzīve slīd no rokām ārā'..

no kinostudijas izgāju smaidīga un mierīga, un pārliecinājusies par pāris iepriekš līdz galam neskaidrām lietām. viss tikai tagad sākas, mazulīt! :]

ras.

zvaigznīštrieka.

brīdinu - rāšos!

atveru 'izklaidi'. to, kas 4dienās pastkastītē tiek iemesta līdz ar 'dienu'. patīk man palasīt citreiz, ko lv kritiķi domā par šādām tādām filmām, izrādēm.. nu, mazliet tas lauciņš tomēr jāapjauš ir! lūk. tātad - atveru 'izklaidi', atšķiru 17.lpp., un no otra gala sāku pētīt, kādas zvaigznītes Rietuma un Naumanis ir salikuši šobrīd kinoteātros redzamajām filmām. skats, attiecīgi, šāds:

'nezūdošais ļaunums. dzīve pēc nāves' ** / **

'mīlestības attālumā' ** / **

'karatē puika' ** / **

'mačete' *** / ***

šajā mirklī es kārtējo reizi atsvaidzinu atmiņā, kā konkrētais zvaigznīšu skaits ir definēts. tātad:

***** izcili, tas jāredz!

**** labi, mudinām skatīties!

*** apmierinoši, pieklājīgi un profesionāli.

** vārgulīgi, draud vilšanās.

* traģiski, esam jūs brīdinājuši!

pētu, kas sarakstīts tālāk:

'iluzionists' **** / -

'volstrīta. nauda nekad neguļ' *** / ***

'amaya' **** / ***

'ģimenes lietas' - / *****

pagpag, WHAT?! 'AMAYA' **** / *** ?! lieki laikam piebilst, ka vakar vakarā es uz šo filmu biju.. ČETRAS un TRĪS zvaigznītes?! mudinām skatīties?! pieklājīgi un profesionāli?! piedodiet, man nesanāk valdīties. iespējas ir divas - vai nu nedz Naumanis, nedz Rietuma šo filmu nav noskatījušies, vai arī viņi ir pamatīgi uzpirkti. manas sausās pārdomas par to, ko es vakar tiku redzējusi uz lielā ekrāna varētu palikt zem vārdiem 'par ko?!', kamēr mūsu profesionālie kritiķi, redz, uzskata, ka filma ir 'netradicionāla, art house manierē uzņemta, ar teicamu operatora darbu, turklāt ar perfektu Kaori Momoi tēlojumu'. nu, tad man ir pāris jautājumi.

par ko vispār bija šī filma? ko izsaka kadri ar lietus līšanu, ventilatora griešanos, vējdzirnaviņu pūšanu, nūdeļu ēšanu? kur pazuda mazā meitene, kura filmas sākumā parādījās vienā kadrā kā Kitija? kā Nevarauskas un Mamontova atveidotie varoņi tik nejauši satikās Ķīnā? kas, pie velna, kaiš galvenā (?!) varoņa mātei? vai viņš tiešām cer iemācīties visas pasaules masāžas un izārstēt viņu? nafig man ir jāzina, kur kaut kādai ķīniešu meitenei ir tetovējums? ar ko galvenais (?!) varonis sev pelna iztiku, ka tik brīvi var braukāties pa pasauli? kas tas par vīrieti Nevarauskas atveidotajai varonei? ja viens kadrs ir ar dialogu viesnīcas vestibilā, nākamais kadrs ir tas pats dialogs, tikai redzams no ielas, cauri stiklam, tad atkal atgriežoties pie dialoga viesnīcas vestibilā (un tā vēl pāris reizes), tas ir kaut kā īpaši baudāmi? vai tagad man būtu jāmirst nost aiz laimes par lepnumu, ka latvieši ir uzņēmuši filmu, sadarbībā ar japāņiem (ņemot vērā galarezultātu)? kāpēc ik pa brīdim mani pārņēma sajūta, ka skatos kaut kādu 1,5h garu, neizdevušos mūzikas video klipu? vai kadrs, kurā redzams aktrises torss, 'nogriežot' nost galvu, kaut gan tieši šobrīd viņa runā, kaut ko izsaka? vai tiešām filmas kvalitātes zīme ir vienas, par pārējiem starptautiski pazīstamākas aktrises parādīšanās kadrā? kādā veidā ikviens filmas tēls, kas iepriekš runāja tikai 'savā' valodā, izrādās, māk runāt arī otra cilvēka valodā?

konklūžens - man ir PIEGRIEZIES, ka lv kritiķi ir cilvēki, kas NAV mācījušies nedz aktiermeistarības pamatus, nedz režijas pamatus (attiecīgi, atkarībā no specifikas - kino vai teātra), nedz dramaturģijas pamatus, nedz operatormeistarības pamatus, nedz scenogrāfijas pamatus, nedznedznedz.., bet gan filoloģiju. un es sevi negribu tagad uztaisīt par kaut kādu ūber profesionāli, bet atveriet, b*ac, acis! tas būtu tas pats, kā kad es pabeigtu dramaturgus un aizšautos strādāt par anesteziologu.

dienas gaišā puse - 'RIGA VIRUS', manuprāt, ir ļoti labs pasākums, kas - cerams!! - notiks arī nākamā 'arsenāla' ietvaros!

ras.

p.s. iespējams, ka daļa manas žults gulstas uz Martinsona pleciem, kurš kārtējo reizi ir uztaisījis sevi par misteru Emulatoru, jo ir režisors, scenārists, producents, turklāt atradis sev līdzvērtīgu Emulatordraugu - Mamontovu, kurš ir gan filmas galvenais (?!) varonis, gan arī tās mūzikas autors. kas der visam, tas neder NEKAM, mīlīši!

hello, mani sauc balodis!

un tagad pavisam nedaudz par mani un baložiem:

• ir ziema. 3. - 4. klase, kad 'rfl' nācās mācīties otrajā maiņā. braucu mājās - tumšs, auksts, man mugurā ir mētelis, kas man absolūti nepatīk. tumši brūns, ar zeltainām pogām. nu, bet silts, jā, tas gan. izkāpju no autobusa, eju mājās. kājas salst, cilvēki blenž virsū - nepatīk. zinu vēl, ka tad, kad aiziešu mājās, būs jāspēlē klavieres, jāpilda mājas darbi.. un no rīt jāiet uz mūzikas skolu. kur nu vēl negodīgāk viss var tikt iekārtots pasaulē? bet var. aizeju mājās, mamma gluži vienkārši par mani smejas, teju līdz asarām. izrādās - uz pleca man uzkaksējis balodis. tā normāli, pa glīto, ka 'broša' notecējusi gandrīz līdz elkonim. es nesmejos. stulbie baloži.

• ir vasara. 10. - 11. klase. skaista, saulaina diena. es, tikko izlīdusi no dušas, sapucējusies, priecīgi jožu uz 'būdu'. jā, tie bija vēl tie laiki, kad k/n 'rīgava' vecajā gaismotājbūcenītī taisījām nekārtības. zinu, ka draugi mani gaida, plānojas superforša diena! man kaut kas uzkrīt uz galvas. pataustu. mhm, bingo loto - balodis piekaksējis manus svaigi mazgātos matus. mājās skrēju kā sadegusi, lai to šmuci dabūtu no sevis nost. ir mazliet smieklīgi, bet tik un tā - stulbie baloži!

• ir rudens. 3. kurss. skrienu uz autobusu, nemanot, cik ļoti man patīk vai nepatīk attiecīgā diena. zinu tikai to, ka es skrienu uz autobusu, man nav laika! ja nokavēšu, būs jāgaida 20 minūtes, negribu gaidīt 20 minūtes. skrienu! piedodiet, atvainojiet. okēj, izlaužos cauri stacijai, atlicis vairs tikai pēdējais posms līdz pieturai - eju taisni gar soliņiem, uz kuriem parasti spieto bomžiki, un pēkšņi - hau! - man gluži vienkārši galvā ielido balodis. nezinu, kurš no mums abiem apjuka vairāk, kurš no mums abiem neveiklāks, bet es joprojām pieturos pie teorijas, ka viņš bija piedzēries. uz autobusu paguvu, autobusā smējos. stulbie baloži..

• ir šodiena. 4. kurss. starp lekcijām brīvs brīdis, ar jāni izdomājam aizšaut līdz 'maķītim'. kad friškas nopirktas, ejam pie operas piesēst. tur dāāudz baložu. ik pa brīdim kādam iedodam pa fri kartupelim. viss mierīgi. pēkšņi manu, ka man blakus vairs nesēž tikai jānis. pie kreisā sāna pieglaudies viens balodis! ar izpūrušu kaklu, tāds .. smieklīgs. es iedodu viņam kartupeli, viss mierīgi. pēc mirkļa viņš vēcina spārnus un lien man tuvāk. es iedodu viņam kartupeli, viss mierīgi. pēc mirkļa viņš sēž man uz pleca un skatās man acīs tik dikti pa čomisko, cik vien var! es spiedzu, garāmgājēji mani un balodi bildē, jānis smejas, es smejos, tantīte uz blakus soliņa smejas. stulbie baloži?! nu, nez gan..

p.s. starpcitu! uzminiet, kāds jānim ir uzvārds? he.

p.s.2 'bikts' tiks rādīta iekš 'dirty drama'! forši.

http://dirtydeal.lv/teatro/teatro-jaunumi/1167-dirtydrama2

p.s.3 tā runā, ka baloži kaksē virsū tikai laimīgiem cilvēkiem.. :]

ras.