par puiku...

Iziet ārā un samiegt acis silta decembra saulē ir līdzīgi kā sajust uz ādas lietu, skriet gar jūras krastu nakts melnumā, klausīties Blur "Tender", pārlasīt sen aizmirsto, satikt tos, ar kuriem saistās bērnības skaistākās atmiņas un saprast, ka laiks ir nepielūdzams.

Šodien atzināmies mammām, ka reiz, kamēr viņas cītīgi dziedāja koros, mēs zvanījām uz svešiem tel.nr. un stāstījām cilvēkiem pasakas. Reiz mēs lidinājām viens otra virzienā čības, līdz es dabūju zilu aci. Reiz mēs ierakstījām kasetē šausmu stāstus par zoodārza apmeklējumu. Reiz mēs mētājāmies ar uzpūteni un nevienam neteicām, ka virs telefona labi ilgi bija piekaltis rozā uzpūteņa kleksis. Reiz mēs briesmīgi sastrīdējāmies, jo mani kaitināja, ka viņš var tik ilgi spēlēt Nintendo, tāpēc es izrāvu to no kontakta. Reiz mēs būvējām stundām ilgi mājas no spilveniem, segām un krēsliem. Reiz mēs gaidījām mammas mājās no koriem, lai tad tās apmētātu ar mīkstajām mantām. Reiz mēs iemēģinājām VISUS iespējamos trikus no "Blēņu tarbas". Reiz mēs spundējām viens otru dīvānu veļas kastēs. Reiz viņa istabai bija tapetes ar kuģiem un no divstāvu gultas 2.stāva mierīgi varēja uzrāpties uz skapja. Reiz, reiz, reiz likās, ka laiks ir tas, ko mammas var ierobežot ar savu ierašanos no kora mēģinājumiem, mūsu mājas darbu pārbaudīšanu, piespiedu zobu tīrīšanu un sūtīšanu gulēt.

Tagad mēs esam te, Vācijā. Istabā, kas no vienas vietas izķirināta rozā puķēm, taureņiem u.c. ķinķēziņiem. Istabā, kurā ir divstāvu gultā, tikai šoreiz istaba nepieder viņam, bet gan viņa mazajai māsai, kurai nu ir 11 gadi, kurai nu ir laiks iet gulēt.

Ek, cik gan jauki, ka ir tādi bērnības 'piespiedu' draugi, uz kuriem laiks neiedarbojas.
ras.

P.S. Man te veidojas tāds dīvains ikgada ieraksts par šādiem tādiem, man svarīgiem puikiem! Skati te: par puiku. un te: par puiku..

Pateikt nedrīkst noklusēt.

Es noklusēju tev, ka uzzināju par viņas klātbūtni izstādē un jūsu kopīgi izdzerto vīnu. Tu noklusēji man par viņas klātbūtni izstādē un jūsu kopīgi izdzerto vīnu. Es noklusēju tev, ka rakstīju to banālo "es te mazliet par sevi atgādinu" ziņu, lai remdinātu interesi, vai pastāstīsi man par viņas klātbūtni izstādē un jūsu kopīgi izdzerto vīnu. Tu noklusēji man, ka piezvanīji man tieši tāpēc, ka viņas klātbūtne izstādē un kopīgi izdzertais vīns jau pāris stundu un 218 km attālumā. Es noklusēju tev, ka kaut kur mugurkaulā zināju, ka atzvanīsi. Tu noklusēji viņai par mūsu 43 minūšu ilgo telefonsarunu, kas sākās ar vārdu "aizveries" un beidzās ar "es tāpat zinu, ka tu tāpat visu zini".

Tu pateici man, ka piezvanīji, lai pastāstītu par viņas klātbūtni izstādē un jūsu kopīgi izdzerto vīnu. Es pateicu: "Aizveries, es tāpat visu zinu."

Hm.

ras.

P.S. Atvainojiet par nesakarībām, man ļoti patīk kompilācijas, šodien laimēju konkursā zābakus, Valmiera ir fantastiska pilsēta, kurā dzīvo iedvesmojoši cilvēki, mēs bijām Strenčos.. Un, jā. Pārējo noklusēšu.

30.11.

Pie mums viss kārtībā, pie mums te viss mazliet kā tādā caurstaigājamā sētā. Rīts, ēdu brokastis, cenšos nepievērst uzmanību tam, ka babiņa gatava man piedāvāt visu, kas atrodams ledusskapī, seneļuks dzied un troksnis tieši precīzi tāds, kādu manas rīta smadzenes nespēj izturēt. Košļāju ķilavmaizi un pūlos domās meditēt. Tad ienāk Austrastante, apsēžas galda galā, smaida un saka man, ka zina, kā pieburt izredzēto - jāizgriež tam bikšu poga, jāpaberž gar melnu kaķi un pēcāk tā poga atpakaļ biksēm jāpiešuj. "Starpcitu pie domes viens melns kaķis nīkst," viņa piebilst. Agrāk gan esot tur bijuši divi melni kaķi, kāds būs nozūmējis. Un vispār, ir Andreji, laikam, ka pilnmēness, respektīvi - visīstākais brīdis, kad gar melniem kaķiem berzēt puišu bikšu pogas. Labrīt, mīlīt!

Lēni eju uz skolu, snieg balts sniegs, virs jūras viss savilcies tumši melns. Pilsēta tukša tik ļoti, ka paliek neomulīgi. Un tad, re, glābējs, skaļi grabošs tramvajs pāršķeļ tukšumu un nozūd sniegā, un pēkšņi pie domes es pamanu meiteni, kas četrrāpus cenšas pie zemes piespiest melnu kaķi. Meitenei pelēks mētelis, melnas kājas, sniegs balts, asfalts pelēks, ja nebūtu rozā kaķpēdiņu un sakliegti sārto vaigu, man šķistu, ka esmu melnbaltā filmā. Apstājos, skatos, meitene auro, lai kaķis rimstas un beidz dīdīties, viņai tikai aši jāpaberž gar tā sāniem poga, un, nedod Dies', lai kaķis nemaz nedomā tai pārskriet ceļu! Ārprāts, cik sarežģīti, es domāju un redzu, kā kaķis pieplok asfaltam, meitene tam cenšas pierāpot tuvāk, un tad viņš ieklūp tai labajā rokā. Zobi iecērtas plaukstā un priekšķepas satver roku, kamēr pakaļķepas no visa spēka spārda pelēko mēteli. Meitene kliedz un cenšas dabūt kaķi no sevis nost, turklāt viņai ne velna neizdodas. Ar vienu atspērienu kaķis, pamanīdams, ka meitene vairs nav gana uzmanīga, ir nokļuvis otrā ielas pusē un, es zvēru, parāda meitenei mēli, un nozūd ap stūri. Mirkli ir kluss, es gribu tā kā kaut kur nolīst, lai meitene mani nepamanītu, bet viss sagriežas kaut kā otrādi un es vairs nemanu meiteni. Man pie kājām, balti pelekajā putrā mētājas melna bikšu poga un līdzās pogai rātni sēž melns kaķis. Kas, pie joda, par jokiem? Kaķis blenž man acīs, pieraušas kājās un, murrājot, noglauž purnu gar pogu. Noglauž purnu gar pogu un cēli aizsoļo prom. Nē, nu, paklau! Skatos sev apkārt, meklēju kādu tuvumā, kaut vai vēl vienu kaķi, bet neviena nav, pilnīgs tukšums! Es pārkāpju pogai pāri un eju uz skolu.  

Skolā joprojām domāju par melniem kaķiem, mēlēm un to, ka viss ir baigi dīvaini. Man zvana telefons, neesmu tam izslēgusi skaņu, pagrābju klausuli, atvainojos pasniedzējai, es izskrienu no auditorijas, velku telefonu no maciņa, un man pie kājām nokrīt poga. Pieliecos, lai paceltu pogu, jakas piedurkne sašļūk uz augšu, es sastingstu - roka viscaur saskrāpēta. "Velns, tā poga vēl kaut kā jāpiešuj atpakaļ," nomurminu un prātoju, kā čali izrubīt un netraucēti tikt pie viņa biksēm. Atkal. Cik sarežģīta dzīve!

Hihīhahā.
ras.

Kas naivs, kas ne.

Manam naivumam nav robežu. Tas ir tik liels un resns, ka tas laimīgi uzsēdies Tava naivuma sānam nu tīksmi smīn, jo tam šķiet, ka tas ir viens vesels ar Tavu naivumu.. Nu, vai nav naivi?

Kad nākas braukt no punkta uz punktu, man šķiet, ka es tā varētu mūžīgi. Gulēt, lasīt, skatīties filmas, klausīties mūziku un lūrēt pa logu. Kad sanāk ieklīst pilsētā, kura uzrunā, šķiet, ka varētu mest visu pie malas un palikt tur mūžīgi. Staigāt, maldīties, runāties līdz rīta agrumam un dziedāt vietējiem svešas dziesmas. Kad gadās aizpļāpāties vēlās naktīs, tad šķiet, ka spētu tā mūžīgi. Censties Tevi uzminēt, abiem kopīgi apklust.

Principā es no pasaules neko diži daudz negaidu, tikai kādu, kas to par visām varītēm gribēs izglābt. Benders, kurš no "Futuramas", teic tā: "Anything less than immortality is a complete waste of time," tāpēc man patīk mans naivums, kas domā, ka ir viens vesels ar naivumu, kas Tavs. Mans pagalma gangsteris, pašpuiku barvedis. Naivums mans. Nemirstīgs. Nu, tāds, kas izglābs pasauli.

ras.

liec dzīvei mieru, ļauj tai būt.

mēs sēdējām pie galda, bija nakts, piepīpēts gaiss, pustukšas vīna pudeles, saraustīti smiekli blakusistabā, un tu man paziņoji, ka gaidi kādu, kas noraus tev jumtu. glāzes mala atsitās man pret apakšzobiem, smiekli iespurdza vīna šļakatās un es, slaucīdama sev muti, saucu tevi par muļķi.

es gāju pa ielu, tu man meti nopakaļus ar minerālūdens pudeli, jo es nebiju dzirdējusi, kā tu mani sauc pusielas garumā. mēs pārmijām 7 teikumus par to, ka dzīve skaista. es paziņoju tev, ka gaidu kādu, kas man noraus jumtu, tu man uzšāvi pa pakausi un drusku tā kā pasmīnēji. kreisās mēteļa kabatas dziļumos es paviļāju pirkstos tavu jumtu un teicu, ka man jābrauc mājās.

kad sajutīšu, ka lietus laikā iekšas kļūs mitras, sapratīšu, ka ziepes lielas.

ras.

Stavangera. Pulp people

vienkārši negribu, lai izjūta, pēcgarša un dziesmas pazūd.

ras.

pilsēta, kurā atgriezties.

kā gadījās, kā ne, piecas dienas es biju Pēterburgā. teātra festivālā Baltiskij Dom. tas bija kaut kas fantastisks un maģisks jau no sākta, sākta gala.

dienu pirms es izbraucu uz Pēterburgu, mani apciemoja poļu dramaturgmeitene, ar kuru iepazinos Spānijā un kura devās nu mājup tieši precīzi no Pēterburgas. viņa teica, lai tur es skatos arī zem kājām.
pirmajā vakarā, kad izlēmām no teātra doties uz mājām iešus, nevis ar metro, skatoties zem kājām, pamanīju uzrakstu, kas redzams bildē tur augstāk. smaidīju.
smaidīju arī tad, kad teātrī, kas izmēros apmēram tik liels kā visi LV teātri kopā ņemti, prasīju visiem, kas gāja man garām, kur man jāiet, jo apmaldīties teātrī bija norma. norma, kuru izlēmām piepildīt, bija apņemšanās vismaz vienu reizi iziet teātrim cauri, neapmaldoties. izdevās.
norma visur citur savukārt bija satikties. vispirms ar lietuviešu dramaturgmeiteni, ar kuru pagājšgad iepazināmies Jūrmalā. tad ar lērumu nepazīstamu ļaužu. tad ar puisi, kurš licejā mācījās klasi augstāk, jā, turklāt satikāmies mēs viesnīcas liftā.
liftos vispār notika ļoti daudz brīnumainu .. pasākumu! piemēram, satikšanās ar iepriekšminēto puisi. piemēram, kāda ārkārtīgi svarīga vīra (svarīgs viņš, jo 3 miesassargu ielenkumā) sasmīdināšana ar uzlīmi, kas piestiķēta mana datora apakšgalam. piemēram n-stundu ballīte ar LT draugiem. piemēram, Vācijas šveicieša un Francijas francūža pārsteigums ar puķēm, kurpju tīrītājiem un pelnu traukiem, jā, tieši precīzi liftā. manuprāt, viesnīcas personāls neteica par visu neko tik tamdēļ, ka nesaprata, kā īsti šādās situācijās jāreaģē..
'situācijas' šajā gadījumā ir iepriekšminētie pasākumi liftā, n-stundu runāšanās ar Somijas un Vācijas pasniedzējiem pīpētavā līdz 7iem rītā, kad visi kopīgi, zeķēm kājās, gājām ēst brokastis, biedējot ķīniešu diplomātus. 'situācijas' bija arī ballīte uz stalažām, kas bija izliktas viesnīcas iekšpagalmā remontdarbu dēļ. 'situācijas' bija arī klipa filmēšana viesnīcas gaiteņos, jo tā vienkārši vajadzēja.
vēl vajadzēja ēst voblas, pirkt 'Russkij stilj', spēlēt spēli, kuras pamatā ir dažādu stāstu stāstīšana un atbilstošas dziesmas uzlikšana jūtūbē. vēl vajadzēja brokastīs skatīties multeni par Čeburašku un Genu. vajadzēja izstaigāt pilsētu krustu šķērsu, bet tieši tik daudz, lai gribētos tajā atgriezties vēl un vēl. ko vajadzēja vēl? vēl vajadzēja pavisam nejauši satikt uz ielas divus latviešu puikas, ar kuriem pavadīt Pēterburgā pēdējo dienu, jo tā tam vienkārši vajadzēja būt.
nejaušību nav, ir tikai likumsakarības. tā kā, rāmi pār tiltu, draugs, tu nonāksi reiz, kur tev jānonāk. es ceru, ka nonākšu reiz atpakaļ tur, jo atvadas tur skan citādāk.

счастливо!

ras.

p.s.
S. Salauzi kādam sirdi arī tai Pēterburgā?
R. Tā Pēterburga salauza sirdi man!

p.s.2

jā, es gāju arī uz izrādēm, lugu lasījumiem, studentu darbu prezentācijām, diskusijām u.c. fantastiskām padarīšanām, bet par to citreiz. apsolos.

spoguļi.

neko diži daudz rakstīt nevēlos, tik vien to, ka vadi patiešām saslēdzas. doma nebeidzas brīdī, kad tā tiek skaļi izteikta, nē, tajā brīdī tā tikai sākas!

šodien, pēc 4h mēģinājuma, kas kārtējo reizi bija paslīdējis garām nemanot, devos mājās. vispirms grāmatnīcai pagāju garām, tad atgriezos un iegāju iekšā. izcilāju visas iespējamās grāmatas. japāņu stāstus, lietuviešu romānus, Šekspīra ludziņas oriģinālvalodā, oriģinālvalodā 'Meistaru un Margaritu'.. nav. vienkārši nav! gāju visam apkārt vēl vienu apli. šausmu stāstu grāmatas, mākslas vēsture, Grāss, lubenes.. nav. kas nav? es taču neko nemeklēju! kā var nebūt tā, kā nav?! kā es varu meklēt to, ko nemeklēju?! un tad es ieraugu - starp diviem plauktiem, aizkritusi aiz visām citām grāmatām stāv maziņa un necila Pjatigorska 'Kādas šķērsielas filosofija'. un es saprotu, ka ir. pilnīgi mistiski! pēdējā laikā, daudz domājot par Krieviju un krievisko, par reliģiju, jā, arī par filosofiju, par visu un neko.. manās rokās nonāk tieši šī grāmatiņa. ko es ar to gribēju sacīt? jābūt pret sevi godīgam. jo pat, ja to neapzināmies, mēs meklējam sev aktuālo, līdz ar to - ar mums notiek mums aktuālais! tik jāļaujas. godīgi jāļaujas. še tev maģija!

patiesībā baigi gribas runāties un klausīties, un klausīties, un runāties.

ras.

+ jā, tas ir noticis, es piekrītu, ka man vajag LIELU darba galdu. tādu, kas ir gar visu sienu. man vajag GARU galdu, pie kura stāv vismaz 4 dažādi krēsli, lai es varu ik pēc brīža mainīt savu atrašanās vietu un pozu un neatslābt uz darīšanu. vēl labāk! ja man reiz būs, nē, KAD man būs mana darbistaba, mans galds būs vismaz gar divām istabas sienām. vai arī, nē! man gar divām istabas sienām būs dažādi galdi. cits pie cita, rindiņā. un pie katra galda citādāks krēsls. lūk, tad es varēšu izvērsties un priecāties. dīvāniņš arī būs.. viss, nevaru sagaidīt, kad tikšu pie saviem galdiem [:

я поеду в Питер.

galds noklāts ar grāmatām. tās, kuras gribas lasīt, nogrūstas pēc iespējas tālāk, lai nerēgojas un nekacina uz nedarbiem. un tad es tā naivi domāju, ka esmu uz pareizā ceļa, līdz man pamet Arbuzova "cietsirdīgās spēles". un viss, lasi līdz rīta agrumam, kaifo par dialogiem tik dikti, ka skauž, un pieraksti pilnas trīs lapas savā 6.kladē, kura tūliņ, tūliņ jau būs pilna. par kladēm runājot, joprojām nespēju sevi pieradināt pie domas, ka tās reiz būs vienkārši aprakstītas lapas.

tāpat man joprojām drusku žēl, ka mēs tonakt nepratām izglābt kaiju ar salauzto spārnu, kura uz vienas kājas stāvēja iepretim Sv.Trīsvienības baznīcai. viņai bija tik mierīga un visu saprotoša seja! bet dabai dabas likumi pat tad, kad cilvēks, muļķis tāds, šos likumus ignorējot, visu iekārtojis še pa savam. visdrīzāk kaiju notrieca mašīna.

pavisam drīz braukšu uz Pēterburgu. oficiāli, lai skatītos izrādes, neoficiāli, lai sakārtotu galvu un izdarītu to, ko, dzīvojoties uz vietas, vieglāk atlikt uz vēlāku laiku.

vēl mani drausmīgi kaitina mana skapja saturs. stāvu, skatos uz to visu raibo ķīseli un nesaprotu, kurš muļķis to visu reiz sapircis. atkal gribu melnu, baltu, pelēku, zilu un bēšu. un bikses.

un vēl manī ir kaut kāds miers par kaut ko lielu, un es nesaprotu, no kurienes un kam par godu, bet ir. iestājās viss, kad braucu mājās no Valmieras Teātra "Zojas dzīvokļa", apstiprinājās viss, kad Liepājā, laižoties miegā pēc 3h klīšanas pa pilsētu un 1h telefonsarunas, peldēju jau kaut kur pa pussapņiem. es vienkārši vienmēr esmu zinājusi, ka Tu esi vilks.

ras.

я хочу в Москву.

Hemingveja norma esot bijuši 500 uzrakstīti vārdi dienā. mana šodienas norma varētu būt 501 vārds, lai mierinātu sevi par labi padarītiem darbiem un absolūtu laimi. izskatās, ka tā gaiši zilā krāsa, kas vīd šobrīd virs mums, labāk par visiem antidepresantiem, vitamīniem, kafijām un koliņām var aizdzīt ratā nīgrumu un 'neko negribu'. šodien gribu visu.

Nacionālajā teātrī top šis - http://teatris.lv/lv/izrades/jauna-zale/purva-bridejs - un es gribu, lai Tu to redzi. aktieru, režijas koncepta, kāzu kleitu podziņu un manas Emmas dēļ. aiziesi, sapratīsi!

man līdzās guļ maza, melna mapīte, kurā ir kādi 40 raksti par vienu vienīgu personu, sākot no 93.gada (lasāmā būs vēl). ārprātīgi interesanti! tas, ka ir mums kaut kādi atskaites punkti par cilvēku, pateicoties presei vien. jo kā gan mēs spētu iedomāt, kurš gan spētu noticēt, ka reiz viņas mīļākā pilsēta bija Liepāja (varbūt tā ir joprojām), patika rožainas krāsas, mīļākās puķes bija maijpuķītes, neaizmirstulītes un rudzu puķes, turklāt viņa publiski solījās uz skatuves / ekrānā nekad neatkailināties.. interesanti tā dzīve cilvēku lauž. tā kā labāk raksti dienasgrāmatas, blogus, nedzēs uzrakstītās vēstules, pārmaiņas labad uzraksti arī kādu ar roku, lai pēc 19 gadiem varētu paskatīties uz visu no savas tā laika prizmas un pabrīnīties. uj, kā pabrīnīties!

jaunnedēļ atsākas skolas. ar pasniedzēja svētību, Liepājā pasniegšu savam kursam daļu no priekšmeta 'dramaturģiska darba veidošanas pamati'. liels prieks un proporcionāla baile. jaunnedēļ jābrauc uz Igauniju, lai lūkotu tur Baltijas jaunās drāmas festivālu. jaunnedēļ jāievieš pāris pārmaiņas ikdienā un jānotur pārliecība, ka tiek iets pareizajā virzienā.

ak, jā. es tiešām gribu uz Maskavu! un vēl es neatteiktos no ciemiņiem. un vēl gribu palasīt Hemingveja romānus.

ras.

P.S. !! kādai jaukai jaunkundzei, kura te mistiskā kārtā iemaldījusies, labprāt atdotu šitādas kurpītes. jā, par skaistām acīm vien! nopirktas Londonas Primarkā par itāļu saldējuma cienīgu cenu. ārpasauli nav redzējušas, jo man, he, kā augošam organismam, kas Primarka histērijā tai veikalā grāba visu, kas pagadījās pa rokai, neder. 39.izmērs! dod ziņu!

(finger)

mazliet gribas paralēlo pasauli, kurā man pieder visas pasaulē skaistākās kurpes, ir notetovētas rokas, šmaugās džīnas, rokenrols uz mēles un pofigs padusē.

vēl man mazliet gribas paralēlo pasauli, kurā man ir vīrs ar notetovētām rokām un šmaugām džīnām (vīriešu), pa vidu mums supersmaidīgs bēbis un kājās man kedas zelta krāsā.

vēl mazliet gribas paralēlo pasauli, kurā teleports ir patiesība un uz visu iespējams skatīties ar vienu aci, kas pieres centrā, turklāt arī laikā paceļot var.

šovasar man patīk salīt! un nebūt ne tāpēc, ka citu variantu nav.

un (finger) parādīšana pauž mīlestību.

ras.

eži, durvis, pasaule.

kādu brīdi ir sanācis nozust no apvāršņa, un nav nebūt tas sliktākais variants. es biju vasarā. ja par visu pēc kārtas, tad -

biju Ilzenes pagastā, kur mēs svinējām Jāņus, pušķojot ugunskuru ar pojenēm. tur ir tradīcija Līgo nakts plkst. 00:00 pa pliko, pa taisno no pirts skriet rudzos. lai nākamajā gadā raža laba. par ražu neko nezinu, bet K. dibens nākamajā dienā bija noskrāpēts no vienas vietas. taču vērtīgi noskrāpēts! pie viena mēs pabijām arī Alūksnē, izskrienot tās humpalas un tiekot pie pāris grāmatām un smieklīgām cepurēm. vārdu sakot, bija tieši tā, kā man kārojās, lai būtu.

biju Spānijā, kur ar vēl 19 eiropas dramaturgiem draudzīgi dalījām vienu istabu, visu darījām ar manjana, manjana nobīdi, brokastojām ik rītu kopā ar apm.80 spāņu bērneļiem, līdz aizgājām uz pasniedzēju pili, kurā skaisti un rātni spriedām cits par cita lugām un drama-aktualitātēm visriņķī. secinājumi - pasaulē ir fantastiski cilvēki, Spānijā ir silti un daba tur skaista, Madride nav tā pilsēta, kurā es spētu iedzīvoties, jo tu tur jūties kā labirintā ielaista, balta pelīte, gribu uz Amsterdamu, spāņi nemāk ballēties.

biju Liepājā, kur ar S. izlijām līdz pēdējai vīlei, pilnīgā naktī. S. turklāt vēl aplaupīja, pielietojot pretodu pūšamo līdzekli. es iekritu krūmā, jo ļoti to gribējās. un pa vidu tam visam izlēmu pārtaisīt sev rakstāmgaldu. priekšdienām. mīlu Liepāju. par spīti tam, ka jūrā ūdens bija tik auksts, ka es saņēmos tikai iebrist tajā līdz ceļiem un apsēsties.. nu, lai nav jādzīvo skumjā patiesībā, ka šogad jūrā vēl nav peldēts.

biju Vecpiebalgā, kur ar pāris vietējiem dramaturgiem pārrunājām to, kurš un ko dara. un tad mēs līdz rīta agrumam dziedājām un dzīvojāmies, un nākamajā dienā ar mazajiem L. lēkājām pa batutu un ēdām šampinjonus.

tagad esmu Rīgā, bet tūlīt, tūlīt mukšu uz Liepāju. jo Rīgā man vasarās patīk tikai tas, ka ar O. var iziet ārā un 4h klīst pa nekad nestaigātām takām, atbildot uz svešu cilvēku kompromitējošiem jautājumiem. patīk, ka ar D. un A. var dalīt dušu un runāt muļķības, un izstaigāt bodes bez santīma kabatā, un paēst kartupeļus. patīk, ka ar D. var runāt par jēgu un nejēgu, mukt no lidojošām skudrām un kalt plānus. lai nu kā, šodien uz Liepāju. tās būs interesantas 3 stundas, kas tiks pavadītas ceļā turp. bez sarkasma. ar A.

derētu uzrakstīt šodien arī ko jēdzīgu.

nekrenķējieties.

ras.

2:55 un iekšā bardaks.

labdien! mani sauc Rasa. neesmu labu brīdi še parādījusies, jo jūku sesiju priekos. tas ir tas brīdis, kad miega nav, laika nav, dzīves nav, jo tu visu laiku kaut ko dari, bet pats trakākais ir tas, ka pa vidu tam visam šķiet, ka nekas no tā darāmā kalna nekust uz priekšu! kaitina.

no visas sirds un dvēseles gaidu Jāņus, kad brauksim uz Latvijas ZA-pusi, lai tur vienkārši vāļātos zālē un darītu neko. man teica, ka man ļaus ravēt. skaisti! iespējams, es pat saņemšos. pēc Jāņiem brauksim uz Vecpiebalgu, lai tur atkal sēdētu zaļā pļavā un priecātos, bet nu jau arī kaut ko padarītu spožās nākotnes vārdā. un tad es mukšu uz Liepāju, kur ļaušu sevi lutināt, gozēšos saulē un lasīšu, lasīšu, lasīšu, un skatīšos filmas, un ņemšu, un radīšu. lūk, tā. varbūt pa vidu nospīdēs vēl kāda valsts, varbūt kāzas Lietuvā, varbūt kāds ciemiņš un bezmiega naktis, un drusciņa latgales puses. katrā gadījumā - šobrīd nogurums ir tieši tik liels, lai nebūtu spēks to sajust, lai nebūtu spēks par to domāt, iedziļinoties iekš "tagad", ja var iedziļināties iekš tā, cik nenormāli lieliski viss būs, kad iestāsies vismaz mirklīgs miers, kas nebūs apkrauts ar visādām nejēdzīgu darbu drazām.

visapkārt mētājas aptieku maisiņi ar plāksteriem, smērēm un pilieniem, bet nekas nepalīdz tā kā sālsūdens, es jums teikšu. visādi citādi -  mi ņezdajomsja!  - un ar 2riteni es reiz braukšu kā lielā.

kas vēl tāds skaists? forši, ja pēc izrādes tev pasaka, ka viss bija lieliski, tikai otrā daļa nebija līdz galam ticama.. kāpēc? tās jūsu sasodītās jaunības dēļ! skatos saulē un turpinu dragāt.

gan mēs drīz tiksimies!

ras.

p.s. gribu zemākredzamo komplektu (tikai mopša vietā man, lūdzu, taksīti vai kaķi) un jūru 5minūšu attālumā.

ezis - dvēsele - zaķis

tu dzīvojies un centies tikt galā ar visiem saviem neskaitāmajiem pienākumiem. laiks rit uz priekšu un izdara savas korekcijas, kā tam, protams, jāpieklājas, visam, kas reiz bijis vērtība, atšķaidoties. arī tu aizpeldi kaut kur izplatījumā, īsti nerēķinoties ar to, uz kuru pusi tiek nesti tavi līdzgaitnieki. tu baudi brīžus, kad izdodas pieskarties mērķiem, baudi to, ka strādā savā profesijā, un brīdī, kad tev jautā, ko tu dari brīvajā laikā, saproti, ka darbu! un tev par to ir kaifs, bet tajā pašā laikā drusku tā kā kremt, ka tev vēl kādam kaut kas jāskaidro. lai nu kā, tu iekāp savā renē un ripo pa to tik, cik spēka. un tad pēkšņi, kad dzīvojies pa mammas mājām un naktī apķer savu pašu mīļāko bērnības spilvenu, tev zvana aizlaiks un atnes ezi. ezi! un tad jūs sēžat lieveņa dūmos, debesis ir zaļas, jūs runājat par multenēm un sapņiem, un Kafku, un Murakami, un Spiritualized, un to, ka tikai mazpilsētā ir forši saskrieties. tie ir tie brīži, kad dvēsele dejo kā zaķis.

ko es vēl neesmu pastāstījusi?

bija pirmizrāde a, uz kuru es nevarēju ierasties, jo laidos uz Londonu. ceļojums, maigi sakot, bija burvīgs - visu mācību parādu un naudas trūkuma vērts.

bija pirmizrāde b, pēc kuras pārsitu degunu tā, ka tas bija zils! un sapratu, ka esmu kļuvusi par pieciem fantastiskiem cilvēkiem bagātāka. ceru, ka viņi rēķinās ar to, ka no manis nav pārāk viegli tikt vaļā.

biju kāzās! viens no polārkaķiem tagad ir sieva. turklāt laulības bija absolūti varenas, jo visi tajās mulsi ķiķināja un smaidīja. tāda jokaina pirmreizīguma izjūta, kas līdzīga izlaidumam.

biju uz Ziedoni un Visumu. šķiet, ka visvairāk šai izrādē guvu tieši precīzi no Ziedoņa. kaut gan atzīšos, man ik pa brīdim juka - skatos uz viņu vai Kasparu Znotiņu. tas, lūk, liecina par profesionalitāti. par to, kas nepatika, nestāstīšu :]

biju LTDS sanāksmē, kas LDģ nesa labas ziņas un soli pretī izmaiņām.

biju uz Indrāniem! burvīgi un brīnišķīgi, un skaudri. scenogrāfija nogāza no kājām. mentalitāte izdarīja savas korekcijas un neļāva ieslīgt stereotipos par tekstu. tā, lūk, ir lielākā izrādes vērtība. jebkurā gadījumā - tiešām iesaku redzēt.

nu, ja! un tad Salaspils svētki un senie draugi, un ezis.

visādi citādi - turiet īkšķus, šis mēnesis būs vājprātīgi saspringts, lai neteiktu vairāk. "slabo?!" "ņih*ja." :]

ras.

p.s. mācību nolūkos uztaisīju sev tīkamākās dzejas izlasīti. pēdējā dzejoļa pēdējā rindiņa ir "noslēgta laikam esmu, jau liela".

каруселькарусель.

*

varētu kaut ko pastāstīt par šādām tādām gudrām lietām un politiskām diskusijām, taču nekārojas tik ļoti, ka bail. ja nu vienīgi der neaizmirst šodienas sanāksmes pērli:

O.Rubenis. (Parādniekam.) Kā sauc to jūsu apvienību?

Parādnieks. Nacionālā..

**

ja par citām lietām, tad viss notiek. viss patiešām gluži vienkārši notiek. nākamo desmit dienu laikā ir jāpiedzīvo divas manu burtu pirmizrādes (es atkārtojos, atvainojiet) un šis apstāklis jau tagad kutina nervus un neļauj nosēdēt uz vietas. tajā pašā laikā šos burtus mazpamazām nomaina nākamie, un reti kas ir gardāk kā iesēsties ideju iespējās. gribas kaut ko apokaliptisku un krīpīgu, atgādināšanas vērtu un šķebinoši patiesu. tik patiesu, lai ārējā forma varētu būt maksimāli abstrakta. kārtējo reizi varu vien priecāties par to, ka man ir manas klades, citādāk es jau sen būtu sev kaut kur pazudusi.

un vispār - pārdegt nav veselīgi! tāpēc ir domāta spēja runāt un izdīkt iespēju kopā kaut kur doties, lai aizmirstos. un izdodas! mēs bijām uz jumta, kad izdomājām, ka jābrauc Salaspils virzienā, lai uz dambja dedzinātu ugunskuru, spriestu par banalitātēm, izlemtu, kurš elements (ūdens - zeme - gaiss - uguns) ir spēcīgākais.. Daugava ņēma un pateica, ko par mūsu diskusiju domā, vienam liekot sevī ievelties, taču nākamajā dienā laikapstākļi atdarīja mums ar labu, ļaujot ēst pankūkas uz balkona. mēs bijām pie teātra, kad izdomājām, ka jābrauc Ragaciema virzienā, lai naktī pie jūras dzertu vīnu un runātu par to, ka uz mēness neviens tā arī nekad nav bijis.. mēs spēlējām "Latviju" līdz smieklu saēstiem vaigiem un vēderkrampjiem, lai pamostos no rīta ar vārdu "karaliski" uz lūpām. lūk, tas ir process. un tad tu atnāc mājās, un tev uz virtuves galda ir pārsteiguma narcises no kaimiņienes A., un tad tu saproti, ka pēc pāris dienām tu brauksi uz Londonu ar kaimiņieni D. tā, lūk, ir atpūta :]

ras.

p.s. ak, piedodiet, mācības, ka esat atstātas novārtā! kaut kad es pavisam noteikti labošos. mamm, nerājies.

+ 10. maijā - šis
+ 17. maijā - šis

maijs, redz.

ir maijs. pienācis pēkšņi un negaidīti, kā katru gadu, paziņojot savu 'hello, jā, es esmu viens no skaistākajiem mēnešiem gadā, un kā iet tev? sesija, ja? stress, ja?' 'vēl jau ne, vēl jau laiks drusciņ ir, vēl jau.. citi darbi un.. mainām tēmu.' es klusu atņerkstu, aizveru acis un pagriežu degunu pret sauli. lai silda un ņurca, un liek aizmirsties.

pagājušajā mēnesī ir sanācis noskatīties 'dokumentālistu', kuru likšu Tev noskatīties, kamēr man vien būs spars! ir sanācis pabūt Rīgas Mākslas telpā, lai paskatītu izstādi par valodu un tās ietekmi uz ļaudīm. ir sanācis pabūt Rīgas Biržā un paskatīties uz Faberžē smukumlietām, no kurām mans favorīts ir mērkaķis, kuram aste svilst, nabags, bet cilvēks to pataisa par mini lāpu. forši.

šomēnes savukārt sanāks divas pirmizrādes, pāris dienas Londonā (cerams, ka dzīvot nenāksies zem tilta, to šodien atrisināsim), ā, jā! šodien jāiet uz Kristas Dzudzilo izstādes 'tukša telpa' atklāšanu Kaņepes kultūras centrā, ununun.. jāklausās grūvīgas mūzikas, jābauda lēni vakari (līdz viegluma pilnām nopūtām un muļķīgiem smaidiem), jāgaida maijpuķītes tik, cik spēka, un.. vēl vairāk jāpieradina sevi pie jumtiem un divriteņiem.

ras.

p.s. Tu man patīc.

kurpes.

šobrīd pusi karaļvalsts atdotu par šīm kurpēm, jo tā vien šķiet, ka tajās slēpjas brīvība. ierāpties un aizlidot! nē, nevis aizlidot, bet uzlidot! pacelties pāri ikdienas vājprātam un mūžīgajam skrējienam cauri, pāri, garām un pakaļ. paskatīties uz visu no cita skatpunkta, nolaisties lejup un beigt šūmēties par lietām, kuras nav iespējams tā vienkārši salabot, aizvērties un darīt. bezgalīgi tagad gribētos tā. varbūt tas viss izrādes materiāla pēdējo metru skriešanas rezultātā. saslēdziens ar rakstāmo neizskaidrojami ciešs, pilnīgi vai interesanti, kā būs jums. maijā noskaidrosim! maijā būs Tonio.. maijā būs Diegabiksis (informācijas par abām izrādēm vēl tiks papildinātas)! un, lai cik arī kardināli pretēji abi darbi nebūtu, no sevis neaizbēgsi, redz, zemūdens akmeņi un būtības tiem abiem pa vienu līniju. turklāt to es sapratu tikai nupat, nupat.. pārsteigums pašai. un uz šādas nots jāķeras klāt nakts rakstāmajiem darbiem? :]

rīt jāiet parunāties rādžiņā, 2.maijā jau notiks beidzamās šīs sezonas '10 min. slavas' (ja nerēķina jūnija finālu), tiek rakstīti un iesniegti papīri par būtiskām lietām, kas citiem īsti neko šai pasaulē nemaina (cik tā birokrātija ir viltīga!!), tāpēc tie netiek ņemti vērā, visu pamatojot ar vājiem iebildumiem. cilvēki un viņu šaurie lenķi. respektīvi..

..otru pusi karaļvalsts es atdotu par šīm kurpēm, lai var dedzināt un iet pāri gruzdošām oglēm :] re, cik smuka amplitūda un kontrasti. forši būtu, ja izdotos nobalansēt uz tā striķīša, kas nostiepts visam pa vidu, bet (!), citējot Tomasu Mannu, "brīnumi pasaulē nenotiek".

saldus sapņus!

ras.

they're getting good at sarcasm.

izteikšos politkorekti un teikšu, ka no Voiceka katarsi neguvu.. un ne tāpēc, ka otrajās Lieldienās pa visām varītēm gribas redzēt kaut ko saulainu, nē, man patīk čerņa! svēts pierādījums tam, ka man patīk melnais, ir Sarkanie Bērni u.c. tamlīdzīgas lietas. arī, kad pati rakstu, ātrāk vai vēlāk katrā gabalā nonāku pie vēlmes kādu no raksturiem nogalināt. nu, vai vismaz pataisīt par atraitni, bāreni, kroplīti. un ne aiz ļauna prāta! tā vienkārši sanāk..

lai nu kā, no Voiceka katarsi neguvu. man pēdējā laikā patīk izrādes / filmas, jā, arī grāmatas, kurās es jūtu formu. stilu. rokrakstu. bet, kad ir gan forma, gan stils, i vēl rokraksts piedevām, tad tajā visā ārējo fīču čupā pazūd jēga. saturs. un saturu es, piedodiet, joprojām mīlu visvairāk par visu. ne tādu saturu, kurā viss notiek skaidri, gaiši un lineāri, bet tādu saturu, kurā ir (man saprotamā valodā, bez subtitriem un pēcizrādes paskaidrojumiem) norādīts, kāda velna pēc man jāskatās tieši šī izrāde un neviena cita. jājā! teātrī jau var pahaltūrēt. ja ir izdevies cilvēkam pārdot biļeti (un ar reklām', īpaš', vietniek', skaitļa u.c. vārdiem to var izdarīt ārkārtīgi veikli), tad jau viss bumbās! kanālu ta neviens te neāpārslēgs. maksimālais, ko var izdarīt - izrādes laikā skaļi pūst, elst, smieties un rakstīt īsziņas, iziet pusizrādē no zāles un ierakstīt i-netā sūdīgu atsauksmi. bet, ja jau pats teātra direktors lūdz to nedarīt, tad.. zin' kaut kā roka neceļas..

vispār interesanta tā teātru publika! daži tādi, kas iet atpūsties, paskatīties ko vieglu un labu, atslēgties, nedomāt, pakaifot un pasmelties iedvesmu dažādiem jokiem, kurus kādā veiksmīgā situācijā izspļaut, atsaucoties uz 'to-riktīgi-labo-izrādi-tev-jāredz'! forši. tad ir tie, kas iet un sēž tanī zāles pustumsā ar saspringtām sejām, cenšoties saprast ne tikai to, kas jāsaprot, bet vēl arī kaut kādus mistiskus zemūdens akmeņus un simbolus, atsaucoties uz visādiem tur Freidiem, Bodrijāriem, bībeles tekstiem, spējot tik ķert alūzijas, reminiscences, koherences, diskursus u.c. nāvējošus svešvārdus. teātris - tā ir māksla, tur ir jābūt, tas ir jāredz, tā ir dzīves esence un vienmēr, es saku, vienmēr teātrī tiek pateikts kas jēdzienisks! vismaz tā runā. kreizī. un tad ir tādi, kas ir wanabe tauta. nu, tipa tie, kas ar vienu kāju tam visam it kā sēž aizkulisēs. tie, kas knapi kaut ko ir pārspļāvuši pār lūpu savā profesijā, bet labprāt mauc pa divi deviņi, kas izrādē ir bijis galīgi garām. starp tiem esmu arī es, jā :] nu, un pārējie ir izņēmumi. wow, ku jūsu daudz!

bet vispār kaut kā dīvaini. pēdējā laikā, šķiet, visiem labpatīk skaļi paust viedokli par to, ka mēs cits pār citu visu laiku cenšamies valdīt. būt tādi lokālie dieviņi. padomdevēji un viedie. senseji! tie, kas izvadīs cauri šim grūtajam brīdim, lai kādā laimes brīdī notriektu otru vēl vairāk uz ceļiem. jo, pag.. kad tu esi laimīgs, tev mani nevajag? tēma ta forša, bet biš novāciet tak to filosofisko piena plēvi nost! es esmu mirstīgais, man, lūdzu, mirstīgo lietas.

pagājšnedēļ man uz kurpes uzkaksēja balodis (jā, es viņiem joprojām esmu dzīvais mērķis), šonedēļ man uz degungala uzmetusies pumpa. nu tik būs laime, nu tik mani mīlēs. hā. nekas, pavisam drīz naktis būs tumši, tumši zilas un siltas. lūk, tā.

ras.

nesaturīgi par saturīgo.

pagājšnedēļ sanāca pabūt rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuvē. tik dikti sanāca tur pabūt, ka bija iespēja aptaustīt pat Raiņa pierakstu blociņu, kurā viņš datēja dažādus mistiskus izdevumus / ienākumus / parādniekus, vēl aptaustīju viņa vēstules Aspazijai un viņa peldbiksītes. rokraksts Rainim riebīgs, un pat viņa šortjiki man viņu mīlēt neiemācīja, taču sieviete viņam bija lieliska, tā man šķiet joprojām. viņa tam rakstīja mīlestības vēstules, turklāt mazāk kā viņš viņai, un prata ar to sasodīto vīrieti apieties. man tiešām tāda aizdoma, ka viņš varētu būt bijis viens no tiem, kurus drīkst saukt par sasodītiem, jā. vēl krātuvē bija visādi Annas Brigaderes u.c. dižgaru pričendāļi, un tur drusku pārņēma tāda sajūta, ka ir tāds punkts un vieta Rīgā, kur laikmeti saplūst vienā putrā, turklāt darbinieces tur viennozīmīgi atgādina elfus, jā, par spīti tam, ka es tādiem īsti neticu. burvīgi!

un tad te ir Tomass Manss, Niks Keivs, Knuts Hamsuns, es pati un visam pāri dialogs ar Blaumani. ir burbuļaina sajūta, vēl tikai gribas mazliet vairāk krāsu aiz loga, un tad jau būs labi, tad būs!

man ir jauna, zaļa klade, vesela kaudze ar nedalasītiem e-pastiem un galvā iesprūdusi dziesma par gribēšanu, pie joda! mentālais pavasaris mūždien atnāk ašāk kā drīkst, turklāt liek man gribēt mesties tajās rokās, kurās jau..

es redzēju Liepājas teātra variantu 'Adventam Silmačos' - skatuves risinājums manai gaumei ļoti tīkams. mani gan mazliet vienmēr kacina režisoru pārmudrīšanās ar dažādām fīčām, kuras skatītājs-mirstīgais uztvert īsti nespēj, taču.. ko tur daudz. patika tas, ka vismaz daļēji radošā komanda bija spējusi atiet no 'Skroderdienu' uzvedumu štampiem, kas mūsu tautai ir ieēdušies pat mugurkaula smadzenēs.

es redzēju 'Pierādījumu' Nacionālajā teātrī, par kuru jau rakstīju iepriekš, joprojām domāju, ka izrāde bija laba. Kažociņa kā kulaks uz acs - jājājā, ir jāmāk redzēt, kurai lomai attiecīgais aktieris der.

es redzēju 'Nelegālo' Goda teātrī! un saku no sirds - ja ieskrējiens izrādei šķita mazliet saraustīts (visdrīzāk gan lugā rakstīto, gan manu personisko paģiru dēļ, he), tad vienā brīdī man patiešām likās, ka es runāju aci pret aci ar Gati Maliku par dzīvi, sapņiem, cerībām un rensteli, kurā nākas attapties. reizēm, ne vienmēr :] patika, jā, patiesi.

es redzēju 'Jēkabu' Dirty Deal teātrī, kuru grib ņemt nost no repertuāra, jo aktualitātes šai izrādei neesot, bet, vecīt, ir gan! man patīk monoizrādes, kas attaisnojas, man patīk, ja ir ne tikai sociālais, bet arī personīgais pamats visam apakšā. forši.

es redzēju The Chemical Brothers koncertfilmu 'Don't think' un vienkārši kaifoju, vēl un vēlreiz skaidrāk apjaušot, ka es reiz TIEŠĀM viņus redzēšu dzīvajā. lai piedod visi tie, kam tas netīk - i don't give a fuck.

es redzēju 'Ideālo zagli' Nacionālajā teātrī.. un joprojām nesaprotu, priekš kam? jā, pāris domas glītas un skaistas (2. cēlienā), bet.. vienkārši gribas smagi nopūsties un aizmirst, klusiņām jūtot līdzi aktieriem.

tā, lūk!

ras.

p.s. šodien spēlēju klavieres un domāju par franču valodu, līdz izdomāju, ka man par šīm abām prasmēm jābeidz kautrēties, jo tās abas taču ir so hot and sexy, kā mēs pavisam nesen uzzinājām.

.

reiz, pirms viss vēl bija sācies, Ādams uzrāvās viena sasodīta ābola dēļ! nu, tā vismaz mēļo. es šobrīd spirinos pretī veselam blāķim valdzinošā tamdēļ, ka bail izgāzties, redz'. bail nošaut greizi un dabūt pa muguru. bail, ka būs jānokrīt no imaginārā 'tas noteikti būtu tā un šitā' plauktiņa. bail pieķerties, vēl vairāk bail tikt pieķertai. jopcik, bumbiņ, kā nu būt, ko nu darīt? ķīselis. taču mans agregātstāvoklis vismaz vēsta par to, ka tuvojas pavasaris. oij, kā tuvojas.

?

ras.

p.s. patiesībā gribēju rakstīt par pēdējā laikā redzēto un lasīto, he, bet visi iespaidi sašļukuši vienā vienīgā. sviests un neinteresanti. piedodiet.

24

aizgulējos, neko neizdarīju. saēdos kūku. paņēmu sms kredītu. izprintēju materiālus eksāmenam. samaksāju tramvaja kontrolei piečuku. gandrīz apraudājos. nosalu. nokārtoju eksāmenu skolā1. samaksāju par skolu2. pārēdos. nopirku datorsomu bez roktura. sakašķējos. apraudājos. saņēmu gūzmu norādījumu. neko neizdarīju. saēdos aukstas kotletes. gaidīju, bet nesagaidīju. izlēju gultā ūdeni.

vienmēr laipni!

ar cieņu,

tava 24. dzimšanas diena

ras.

p.s. nu, psc, cik daudzsološi!

pierādījuma simulācija.

--

vakar, pateicoties tam, ka teātris vienmēr uzvar pienākuma apziņu, sanāca noskatīties vienu tiešām labu izrādi. visvairāk aizķerošais teikums bija: 'Tev vienkārši vajadzēja man uzticēties,' un tad iestājās klusums. 'pierādījums'. smuki, smuki, smuki. Kažociņa, Klēvere, Kļavinskis un Skanis - visi bija vietā un laikā, un pārliecinoši, noticēt liekoši. vienkārši labi. aizejiet, palūkojiet!

arī Bodrijāra 'simulakri un simulācija' patika. daudzi absurdi teikumi, kas ierakti svešvārdos, un tomēr sasodīti interesanti, kā visam, kas notiek, var noņemt nost jēgu, he. 'kad Dievs nomira, tad vēl bija Nīče,' lūk, tā.

un tad vēl tas mūžīgais 'spice girls' krekls. burvīgi!

vispār dīvaini pēdējā laikā. bet, ja kas - uzzvaniet! priecāšos.

ras.

paved - aizved - daved

es reiz kādu pazinu tik labi, ka mīlēju. es reiz kādu pazinu tik slikti, ka mīlēju. kāds mani pazina tik labi, lai nemīlētu. kaut gan vēlās vakara stundās (vēlās, kad vēlas visvairāk un no sirds) domāju, ka pazina tik slikti, lai nemīlētu. asns. pienene. pūkas vēlāk. un vēlreiz. un no sākuma. un atkal. un neapnīk nekad.

/A. Zariņa/

gribas teikt, ka viss remdeni, bet nav! gribas teikt, ka nekas nenotiek, bet notiek! gribas teikt, ka viss slikti, bet nav! gribas teikt, ka viss vienalga, bet nav! gribas teikt, ka nekas neinteresē, bet interesē!  gribas teikt, ka neko nesaprotu, bet saprotu! laikam. varbūt. nezinu. mēs runājamies un atskaitāmies, un neskaišamies, un neuzprasāmies. interesanti. es visu laiku cenšos izskaitļot iemeslus un brīžus, kad, kāpēc, kas salūza vai salīmējās, un man nekādi, nu, nekādi tas neizdodas. vārdu sakot - šodiena apēdusi visus manus spēkus, gribas atvērt durvis un paklaigāt. nokratīt nost no pleciem sesijas, paķert pildspalvu un rakstīt.

nē, es neatgriežos. es nekad neesmu bijusi aizgājusi.

ras.

beznozīmīgi fakti.

• jāmācās.
• ja man būtu tāds turnteibls (skat.att.1), no rītiem būtu vieglāk pamosties, jo tas ir tik sasodīti ekselenti - izvelties no gultas, lai uzliktu skanēt kādu no pasaulē mīļākajām platēm.

att.1

• ja man būtu tādas klavieres (skat.att.2), es sazagtos no mammas mājām nošu kaudzes un spēlētu, kamēr .. zaļš gar acīm mestos.

att.2

• nogriezu matus.
• jāraksta teātru lietas, bet šobrīd atturos no tā, jo jāmācās, tipa, sirdsapziņu mierinu.
• dzimšanas dienā mammai paprasīju maku (skat.pielikums1).

Mamma. Ko man tev uzdāvināt dzimšanas dienā?

Rasa. Maku.

Mamma. O, to es varu. Kādu?

Rasa. Nu, parastu maku.

Mamma. Nu, kādu?

Rasa. Jēziņ, nu, vienkāršu maku!

Mamma. Kāds ir vienkāršs maks?

Rasa. Pilns!

Mamma. Es nopietni jautāju.

Rasa. Nu, es gribu tādu.. Vienkārši inčīgu maku! Ne pārāk lielu, ne pārāk mazu. Zini, šitos garos? Tādu ne, resnu arī ne. Lakādas arī noteikti ne. Spīguļus arī nevajag. Puķes arī negribu. Ja nu vienīgi maziņas, bet nekādas rozes. Melnu noteikti negribu. Brūnu arī ne. Auduma negribu. Un šitās mākslīgās čūskādas, leopardādas rakstus - nekādā gadījumā. Kaut kādas tur sprādzes arī nevajag. Rūtainu arī ne, vai ar uzrakstiem - fū, nē. Oranžu arī negribu, ar rimbuļiem arī ne. Nu, kaut kā tā!

Mamma. Pērc pati.

pielikums1

• iešu uz šito -BAZINGA!
• vakar biju diskusijās par radošo personu statusu. priecājos par to, ka Latvijas kultūras jomā darbojas patiešām intelektuāli cilvēki! bēdājos par to, ka līdz ar to politikai nekas dižs vairs pāri nav palicis. diskusija beidzās ar kultūras ministres verdiktu: "daudzi nenokārtoti jautājumi".. satriecoša konkrētība.
• nemācos.

ras.

pikts skats.

un, ja Tev uznāk sāpe, raksti! es profesionāli māku apieties ar elastīgajām saitēm. par spīti tam, ka taureņi galvā, ka vēderā ieperinājušies kovārņi. viss kaut kā mazliet nepareizi, viss buksē uz vietas un kaitina. nu, ne viss, bet daļa. turklāt Tava daļa, ne mana! jēziņ. tik daudz darāmā, bet garlaicīgi. kur loģika un sakarības? tikai krist sev uz nerviem protu nemainīgi. tāpat kā krist no riteņa, krist uz ledus, uz līdzenas vietas, pa trepēm (skolas, autobusu, stacijas), krist apātijā, sapņos un dīvainās iztēles bildēs. ārprātīgi apnicīgi. pie visa vainīga tā tumsa, kas aiz loga. sauli gribu! tagad.

ras.

superglū.

mani ir apsēdis nemiers, un tomēr, par spīti tam, man nupat, nupat izdevās noķert aiz pakaļkājas sajēgu. ir tā, ka viss nostājas briesmīgi jauki pa vietām, kad top skaidrs - ar mani viss ir kārtībā, es neesmu vairs iesprūdusi laikā pirms 7 gadiem, es kustos uz priekšu, turklāt man pat mazliet izdodas! lūk, no kā man šobrīd ir eiforija, kuru man labprāt gribētos pielipināt jums visiem. kaifs par to, ka pa ceļam ieskrējienam parādās apstākļi, kas citreiz gadās cilvēkveidīgi, kas ļauj tev atjēgties par to, cik maz vajag, lai justos labi. vajag saprašanu, ka viss būs un notiks, un jau ir procesā uz priekšu! kamēr es te sēžu un rakstu šito vai to, viss jau notiek - vajdzīgie vadi tuvojas cits citam, lai saslēgtos un rezultētos.

ir taču skaisti 2012. gada janvārī plānot 2013. gada janvāri!

ir taču skaisti mocīties ar bezmiegu, jo jāmācās līdz 5iem, jācenšas cīnīties ar sapņošanu vaļējām acīm līdz 7iem, jāiekrīt nesakarīgā miegā, jāceļas augšā, jāaizbizo līdz darbam, jāturpina viss velt uz priekšu.

ir taču skaisti, ka rīt Dirty Deal'ā būs jauno dramaturgu lasījumi, kuros piedalīsies superhārdkorīga kompānija!

ir taču skaisti no ne reizi nevilktas kleitas satjūnēt plānotāja vāku tā, lai pašai prieks.

ir taču skaisti domāt, ka tas un šitas ir neizdarāmi un neiespējami, lai pēcāk pats sev un visiem citiem pierādītu pretējo.
ir taču skaisti nezināt, kas notiks rīt.

ai, vecīt! viss ir smuki. vienkārši dari.

ras.

p.s. plānotājs, kuru nopirku LT maximā, jo tas vienkārši bija mīļvalodā. tagad tam mugurā mana kleita.

jaunā gada žagas.

ārkārtīgi skaists 2012. gada pirmās dienas rīts. ārkārtīgi patīkamas jaunā gada žagas pakrūtē, kas liek izelpot mirguļus un brīnīties, no kurienes manī kas tāds, pašai laikam gan visus iemeslus skaidri nojaušot. vecgada pēdējā diennakts lika slēpties šallē, lai tajā ievīstītais, bezgala muļķīgais smaids nebiedētu pārējos sabiedriskā transporta pasažierus, he. neizdevās, viņi smaidīja līdzi. vecgada pēdējā diennakts lika kādai smaržai aizķerties kaut kur degungalā, lai tā strādātu kā atgādinātājs, ka der pacīnīties pēc kārojamā. vecgada pēdējā diennakts lika mieram nogulties uz pleciem divu roku smagumā, lai uzburtu absolūti taustāmu tik ļoti nejēdzīgi aizmirsto 'kuš, kuš'. izrādās, ka var joprojām tā smuki, tā mierīgi, tā vienkārši un nepārspīlēti, bez liekiem solījumiem un zaptes liešanas ausīs. joprojām var tā, ka nemanāmais liek trīcēt pasaulei, un man vienkārši gribas skaļi ķiķināt aiz prieka par to, ka jaunais gads sākas ar tik vērtīgiem atgādinājumiem par lietu. brīnišķīgi!

kas un kā notiks tālāk - lūkosim, taču motivācijas pamati zināmām izmaiņām ir ielieti gruntīgi.

atiet, zuzīt!

ras.