30.11.

Pie mums viss kārtībā, pie mums te viss mazliet kā tādā caurstaigājamā sētā. Rīts, ēdu brokastis, cenšos nepievērst uzmanību tam, ka babiņa gatava man piedāvāt visu, kas atrodams ledusskapī, seneļuks dzied un troksnis tieši precīzi tāds, kādu manas rīta smadzenes nespēj izturēt. Košļāju ķilavmaizi un pūlos domās meditēt. Tad ienāk Austrastante, apsēžas galda galā, smaida un saka man, ka zina, kā pieburt izredzēto - jāizgriež tam bikšu poga, jāpaberž gar melnu kaķi un pēcāk tā poga atpakaļ biksēm jāpiešuj. "Starpcitu pie domes viens melns kaķis nīkst," viņa piebilst. Agrāk gan esot tur bijuši divi melni kaķi, kāds būs nozūmējis. Un vispār, ir Andreji, laikam, ka pilnmēness, respektīvi - visīstākais brīdis, kad gar melniem kaķiem berzēt puišu bikšu pogas. Labrīt, mīlīt!

Lēni eju uz skolu, snieg balts sniegs, virs jūras viss savilcies tumši melns. Pilsēta tukša tik ļoti, ka paliek neomulīgi. Un tad, re, glābējs, skaļi grabošs tramvajs pāršķeļ tukšumu un nozūd sniegā, un pēkšņi pie domes es pamanu meiteni, kas četrrāpus cenšas pie zemes piespiest melnu kaķi. Meitenei pelēks mētelis, melnas kājas, sniegs balts, asfalts pelēks, ja nebūtu rozā kaķpēdiņu un sakliegti sārto vaigu, man šķistu, ka esmu melnbaltā filmā. Apstājos, skatos, meitene auro, lai kaķis rimstas un beidz dīdīties, viņai tikai aši jāpaberž gar tā sāniem poga, un, nedod Dies', lai kaķis nemaz nedomā tai pārskriet ceļu! Ārprāts, cik sarežģīti, es domāju un redzu, kā kaķis pieplok asfaltam, meitene tam cenšas pierāpot tuvāk, un tad viņš ieklūp tai labajā rokā. Zobi iecērtas plaukstā un priekšķepas satver roku, kamēr pakaļķepas no visa spēka spārda pelēko mēteli. Meitene kliedz un cenšas dabūt kaķi no sevis nost, turklāt viņai ne velna neizdodas. Ar vienu atspērienu kaķis, pamanīdams, ka meitene vairs nav gana uzmanīga, ir nokļuvis otrā ielas pusē un, es zvēru, parāda meitenei mēli, un nozūd ap stūri. Mirkli ir kluss, es gribu tā kā kaut kur nolīst, lai meitene mani nepamanītu, bet viss sagriežas kaut kā otrādi un es vairs nemanu meiteni. Man pie kājām, balti pelekajā putrā mētājas melna bikšu poga un līdzās pogai rātni sēž melns kaķis. Kas, pie joda, par jokiem? Kaķis blenž man acīs, pieraušas kājās un, murrājot, noglauž purnu gar pogu. Noglauž purnu gar pogu un cēli aizsoļo prom. Nē, nu, paklau! Skatos sev apkārt, meklēju kādu tuvumā, kaut vai vēl vienu kaķi, bet neviena nav, pilnīgs tukšums! Es pārkāpju pogai pāri un eju uz skolu.  

Skolā joprojām domāju par melniem kaķiem, mēlēm un to, ka viss ir baigi dīvaini. Man zvana telefons, neesmu tam izslēgusi skaņu, pagrābju klausuli, atvainojos pasniedzējai, es izskrienu no auditorijas, velku telefonu no maciņa, un man pie kājām nokrīt poga. Pieliecos, lai paceltu pogu, jakas piedurkne sašļūk uz augšu, es sastingstu - roka viscaur saskrāpēta. "Velns, tā poga vēl kaut kā jāpiešuj atpakaļ," nomurminu un prātoju, kā čali izrubīt un netraucēti tikt pie viņa biksēm. Atkal. Cik sarežģīta dzīve!

Hihīhahā.
ras.