spoguļi.

neko diži daudz rakstīt nevēlos, tik vien to, ka vadi patiešām saslēdzas. doma nebeidzas brīdī, kad tā tiek skaļi izteikta, nē, tajā brīdī tā tikai sākas!

šodien, pēc 4h mēģinājuma, kas kārtējo reizi bija paslīdējis garām nemanot, devos mājās. vispirms grāmatnīcai pagāju garām, tad atgriezos un iegāju iekšā. izcilāju visas iespējamās grāmatas. japāņu stāstus, lietuviešu romānus, Šekspīra ludziņas oriģinālvalodā, oriģinālvalodā 'Meistaru un Margaritu'.. nav. vienkārši nav! gāju visam apkārt vēl vienu apli. šausmu stāstu grāmatas, mākslas vēsture, Grāss, lubenes.. nav. kas nav? es taču neko nemeklēju! kā var nebūt tā, kā nav?! kā es varu meklēt to, ko nemeklēju?! un tad es ieraugu - starp diviem plauktiem, aizkritusi aiz visām citām grāmatām stāv maziņa un necila Pjatigorska 'Kādas šķērsielas filosofija'. un es saprotu, ka ir. pilnīgi mistiski! pēdējā laikā, daudz domājot par Krieviju un krievisko, par reliģiju, jā, arī par filosofiju, par visu un neko.. manās rokās nonāk tieši šī grāmatiņa. ko es ar to gribēju sacīt? jābūt pret sevi godīgam. jo pat, ja to neapzināmies, mēs meklējam sev aktuālo, līdz ar to - ar mums notiek mums aktuālais! tik jāļaujas. godīgi jāļaujas. še tev maģija!

patiesībā baigi gribas runāties un klausīties, un klausīties, un runāties.

ras.

+ jā, tas ir noticis, es piekrītu, ka man vajag LIELU darba galdu. tādu, kas ir gar visu sienu. man vajag GARU galdu, pie kura stāv vismaz 4 dažādi krēsli, lai es varu ik pēc brīža mainīt savu atrašanās vietu un pozu un neatslābt uz darīšanu. vēl labāk! ja man reiz būs, nē, KAD man būs mana darbistaba, mans galds būs vismaz gar divām istabas sienām. vai arī, nē! man gar divām istabas sienām būs dažādi galdi. cits pie cita, rindiņā. un pie katra galda citādāks krēsls. lūk, tad es varēšu izvērsties un priecāties. dīvāniņš arī būs.. viss, nevaru sagaidīt, kad tikšu pie saviem galdiem [: