mēs sēdējām pie galda, bija nakts, piepīpēts gaiss, pustukšas vīna pudeles, saraustīti smiekli blakusistabā, un tu man paziņoji, ka gaidi kādu, kas noraus tev jumtu. glāzes mala atsitās man pret apakšzobiem, smiekli iespurdza vīna šļakatās un es, slaucīdama sev muti, saucu tevi par muļķi.
es gāju pa ielu, tu man meti nopakaļus ar minerālūdens pudeli, jo es nebiju dzirdējusi, kā tu mani sauc pusielas garumā. mēs pārmijām 7 teikumus par to, ka dzīve skaista. es paziņoju tev, ka gaidu kādu, kas man noraus jumtu, tu man uzšāvi pa pakausi un drusku tā kā pasmīnēji. kreisās mēteļa kabatas dziļumos es paviļāju pirkstos tavu jumtu un teicu, ka man jābrauc mājās.
kad sajutīšu, ka lietus laikā iekšas kļūs mitras, sapratīšu, ka ziepes lielas.
ras.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru