they're getting good at sarcasm.

izteikšos politkorekti un teikšu, ka no Voiceka katarsi neguvu.. un ne tāpēc, ka otrajās Lieldienās pa visām varītēm gribas redzēt kaut ko saulainu, nē, man patīk čerņa! svēts pierādījums tam, ka man patīk melnais, ir Sarkanie Bērni u.c. tamlīdzīgas lietas. arī, kad pati rakstu, ātrāk vai vēlāk katrā gabalā nonāku pie vēlmes kādu no raksturiem nogalināt. nu, vai vismaz pataisīt par atraitni, bāreni, kroplīti. un ne aiz ļauna prāta! tā vienkārši sanāk..

lai nu kā, no Voiceka katarsi neguvu. man pēdējā laikā patīk izrādes / filmas, jā, arī grāmatas, kurās es jūtu formu. stilu. rokrakstu. bet, kad ir gan forma, gan stils, i vēl rokraksts piedevām, tad tajā visā ārējo fīču čupā pazūd jēga. saturs. un saturu es, piedodiet, joprojām mīlu visvairāk par visu. ne tādu saturu, kurā viss notiek skaidri, gaiši un lineāri, bet tādu saturu, kurā ir (man saprotamā valodā, bez subtitriem un pēcizrādes paskaidrojumiem) norādīts, kāda velna pēc man jāskatās tieši šī izrāde un neviena cita. jājā! teātrī jau var pahaltūrēt. ja ir izdevies cilvēkam pārdot biļeti (un ar reklām', īpaš', vietniek', skaitļa u.c. vārdiem to var izdarīt ārkārtīgi veikli), tad jau viss bumbās! kanālu ta neviens te neāpārslēgs. maksimālais, ko var izdarīt - izrādes laikā skaļi pūst, elst, smieties un rakstīt īsziņas, iziet pusizrādē no zāles un ierakstīt i-netā sūdīgu atsauksmi. bet, ja jau pats teātra direktors lūdz to nedarīt, tad.. zin' kaut kā roka neceļas..

vispār interesanta tā teātru publika! daži tādi, kas iet atpūsties, paskatīties ko vieglu un labu, atslēgties, nedomāt, pakaifot un pasmelties iedvesmu dažādiem jokiem, kurus kādā veiksmīgā situācijā izspļaut, atsaucoties uz 'to-riktīgi-labo-izrādi-tev-jāredz'! forši. tad ir tie, kas iet un sēž tanī zāles pustumsā ar saspringtām sejām, cenšoties saprast ne tikai to, kas jāsaprot, bet vēl arī kaut kādus mistiskus zemūdens akmeņus un simbolus, atsaucoties uz visādiem tur Freidiem, Bodrijāriem, bībeles tekstiem, spējot tik ķert alūzijas, reminiscences, koherences, diskursus u.c. nāvējošus svešvārdus. teātris - tā ir māksla, tur ir jābūt, tas ir jāredz, tā ir dzīves esence un vienmēr, es saku, vienmēr teātrī tiek pateikts kas jēdzienisks! vismaz tā runā. kreizī. un tad ir tādi, kas ir wanabe tauta. nu, tipa tie, kas ar vienu kāju tam visam it kā sēž aizkulisēs. tie, kas knapi kaut ko ir pārspļāvuši pār lūpu savā profesijā, bet labprāt mauc pa divi deviņi, kas izrādē ir bijis galīgi garām. starp tiem esmu arī es, jā :] nu, un pārējie ir izņēmumi. wow, ku jūsu daudz!

bet vispār kaut kā dīvaini. pēdējā laikā, šķiet, visiem labpatīk skaļi paust viedokli par to, ka mēs cits pār citu visu laiku cenšamies valdīt. būt tādi lokālie dieviņi. padomdevēji un viedie. senseji! tie, kas izvadīs cauri šim grūtajam brīdim, lai kādā laimes brīdī notriektu otru vēl vairāk uz ceļiem. jo, pag.. kad tu esi laimīgs, tev mani nevajag? tēma ta forša, bet biš novāciet tak to filosofisko piena plēvi nost! es esmu mirstīgais, man, lūdzu, mirstīgo lietas.

pagājšnedēļ man uz kurpes uzkaksēja balodis (jā, es viņiem joprojām esmu dzīvais mērķis), šonedēļ man uz degungala uzmetusies pumpa. nu tik būs laime, nu tik mani mīlēs. hā. nekas, pavisam drīz naktis būs tumši, tumši zilas un siltas. lūk, tā.

ras.