no šī brīža man ir 11 dienas laika savilkt kopā galus. es ļoti labi māku no tā izvairīties. tik labi, ka pašai nepatīk, he. un tieši šajās dienās miegs nāk visvairāk pasaulē. un liekas vitāli nepieciešami sestdienas vakarā, izbraucot caur ogri, aizsperties uz baložiem. paklīst pa pagalmu, noķert ezīti, paauklēt (jo viņš dodas rokās), palaist, lai tas skrien tālāk. tad parunāties ar cilvēkiem pagrabā, tad uzkāpt uz jumta. tā, lai pilnīgā tumsā nesapītos bēniņu veļas striķos, lai kaimiņi nedzirdētu, kā tiek nocelta lūka, lai municipālā policija, braucot garām mājai, mūs nepamanītu, lai neaizķertos aiz vadiem, lai negribētos pagriezt satelītšķīvjus uz pretējo pusi ('un visi pēkšņi redz ķīnu'), lai nenāktu smiekli, kad tie nāk. nu, jā, un tad vēl jāiedzer meža tēja, jāpaskatās uz jahtotāju, jāpaspēlē kaut kāda pilnīgi muļķīga spēlīte (muļķīga, jo es visu laiku zaudēju - man trūkst modrības, he), jāparunā par tālākajiem plāniem un 3 naktī jābrauc mājās, jo man šausmīgi patīk braukt naktī. atsperies pret pedāļiem, un ķer gaismiņas, brauc pa apli kā lielais un jūties forši. pilnīgi šķiet, ka saprotu tālbraucējšoferus.
ārā spīd saule, pēc 3h jābrauc uz skolu. uzminiet, cik daudz lietderīga es esmu izdarījusi?
ras.
p.s. tā tās iespējas tiek pad***tas.
p.s. patīk, ka cilvēks māk apstulbināt otru.
p.s. kaitina, ka esam pieraduši domāt, ka atsūtīto īsziņu skaits (no konkrētā civlēka) k-ko nozīmē.
p.s. wild thing, i think you move me.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru