dezoksiribonukleīnskābe.

no tā, kas un kā ir uzrakstīts, var neprātīgi daudz ko pateikt par cilvēku. runājot gan par saturu, gan par formu. es gribētu būt grafologs! gribētu likt rakstīt cilvēkiem uz papīra random lietas, lai tad to, kas sarakstīts, var pievilkt tam, ko burti par rakstītāju pasaka. tad man krietni vien stiprāk patiktu tulkot visas noziegumlietas, jo no liecību papīriem varētu uzzināt uzreiz daudz, daudz vairāk. tas būtu skaisti. turklāt izmantojami! .. aizmuldējos.

principā, gribēju parunāt par Norda īsfilmām, kuras piektdien rādīja K-sunī. aizbraucu pēdējā mirklī, līdz galam īsti nezinādama, gribu vai negribu, taču finālā jutos gauži apmierināta. varbūt ne tik daudz par Nordu, kā par igauni un viņa 'the confession', kas patiesībā, no mana skatu punkta, ir Caroline Bruckner nopelns. tik jauks un reāls, un faking biedējošs stāstiņš (tieši tāpēc, ka reāls)! mm! par diviem puikām, kas vasaras laikā iet svētdienas skolā, un nu viņiem laimīgi jāiziet pirmā grēksūdze - http://www.the-confession.com/About.htm .. ja sanāk - aģitēju noskatīt.

es arī esmu gājusi svētdienas skolā. man toreiz likās, ka tā ir pati karstākā un garākā vasara pasaulē, kurā man, kā par spīti visam labajam, kas ir uz pasaules, jāceļas agrāk par visiem pārējiem, jānīkst katoļu skolas telpās, jāklausās skolotājas paskaidrojumi par baznīcas tēmām, jāmācās no galvas pātari, jāatskaita tie babiņai, turklāt (!) jāizdomā, ko teikt mācītājam grēksūdzē. full package. atceros, kā visi grupas biedri apsmējāmies par 'pēdējo svaidīšanu' (skolotāja bija nikna kā traks tītars); atceros, ka visi kā viens paziņojām, ka gan mušas, gan vistas nogalināšana ir grēks, ja jau nogalināšana kā tāda ir grēks (izrādījās gan, ka vistas un mušas var klapēt nost pēc sirds patikas); atceros, ka grēksūdzē visgrūtāk man bija atzīties, ka esmu māsīcai iesitusi pa galvu. par grēku izpirkšanu man bija n-tās reizes jāskaita visi pātari pēc kārtas, taču man, sēžot baznīcas solā vienai pašai, drausmīgi nāca miegs, gribējās ātrāk uz jūrmalu un viss pātaru skaits nojuka. un, kas par to? beigu beigās visi tikām saģērbti baltās drēbēs, sapucēti, pārkrustīti / iesvētīti un apdāvināti. jā, katolicisms ir ļoti interesanta padarīšana.

maniem dramaturģisko burtu raksturiem ir mans dns.

ras.

p.s. jau vairākas dienas pēc kārtas mani ir apsēdis kaut kāds melanholisks idiotisms. man gribas dalīties un skauties, bet viss apstājas pie pīkstēšanas un čīkstēšanas. es neesmu kārtības iemiesojums, bet šrubīju savus kvadrātmetrus vairākas reizes nedēļā, es neesmu kulinārijas guru, bet taisu ēst katru dienu, regulāri un pat uz priekšu! kaut kas pavisam noteikti nav kārtībā, tāpēc drīkstu atļauties visam astē pievienot pāris siekalainas bildes ar lietām un vietām, kuras man šobrīd kārotos (ne tikai, bet arī):