aj, lai iet zemē arī te. ka nelaiž vaļā tā dziesma, tad nav jāatlaiž, pareizi? un reiz es to dziedāšu tieši tik neprātīgi, cik tagad, tikai ne tikai sev. lai dzīvo domu centrfūga un nepieskaitāmības pašsajūta. jo ilgāk stāv pie loga un ļauj kafijas garaiņiem jaukties ar dūmiem, jo vairāk var pamanīt visu to, kas aiz loga. nu, piemēram, he, mājas. tur, tajā supermodīgajā mājā (ar terasēm un logiem līdz grīdai, kuros spīd rīta saule), varbūt tieši tur es reiz lēkāšu kā negudra šīs dziesmas pavadījumā, atceroties to, kā to darīju te, iekš brīvības 205. nav, kur skriet, nav, kā dēļ skriet, bet zemo startu var ieņemt jau tagad, jo mūžīgs ir 'ja nu', un tā tam būs būt. tāda sajūta, ka iekšā ir milzīga, brīva telpa, kuru labiekārtot, turklāt nav jau īsti rāmju! labiekārtošana var būt arī vienkārši vāļāšanās tukšumā. tāda sajūta, ka esmu atvērusi pasaules durvis un tagad stāvu apžilbusi. beidzot.
ļoti gribas bučoties, ļoti patīk doma, ka es tevi kaut kad satikšu un iepazīšu, un..
ras.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru