un, nē, nav nekā skaistāka šai pasaulē par deju. par dejotāju. es vienmēr murgoju kaut ko par to, ka man nepatīk fanātisms, ka tas nav veselīgi utt., bet, ja tā česna paskatās uz visu no malas - es pati esmu fanāts. ikviens, kas ir iekritis dejas murčkulī, ir un paliks fanāts līdz kapa malai. tā ir kaut kāda pilnīgi neprātīga kaislība! dejas dēļ daži raud, gandē veselību, nervus, sagremo pārmetumus, maina kolektīvus, lamājas, neguļ, pārguļ, he, izvēlas dzīvesbiedrus, pārstāj sarunāties, gludina bezgalīgi milzīgus brunčus u.c. zvēriņus, nododot šo slimību nākamajām paaudzēm (tas reiz ir fakts - mani bērni dejos). es mīlu taisnas muguras un nostieptus pirkstgalus, mīlu skatīties, kā viņi viņas uzlūko ar apbrīnu, kā viņas viņus - ar cieņu, un viss tā mazliet viltīgi, mazliet koķeti, mazlietmazliet.. jo visiem ir skaidrs, ka pēc koncerta būs balle, un ballē atkal dejas, dejas, dejas! līdz ģībienam un sāpošiem kauliem, un izmežģītām acīm, cenšoties paskatīties uz otru TĀ kaut kāā. ak! bezgalīgi skaisti.
esmu PAR mūziku, pie kuras gribas dejot.
esmu PAR cilvēkiem, kuriem gribas dejot.
esmu PAR vietām, kur var dejot (un nav tādu vietu, kur nevar).
esmu PAR draudzību, kas atrodas dejojot.
esmu PAR to, ka jāraušas kājās un jāpadejo.
dance avec moi!
ras.
2 komentāri:
jājājā!! Tik ļoti itvisam piekrītu. un dziesma, nu ja 'danse avec moi' :)
ak, tu mana līva!! :] atnāc 5dien ciemos!
Ierakstīt komentāru