rāmirītimiglātīti.

"bet viņas nekad nava, viņa vienmēr tikai ir bijusi," deg J.Akuratera sala. vakarnakt mīļpilsētā vējš pūta tik dikti, ka man šķita - manu nišu stikli tūliņ, tūliņ kritīs pār muguru un sašķērēs miesas. iemigt sanāca stundu pirms mošanās. nenormēta norma.

mazliet par nesenā pagātnē redzēto / darīto.

SKATS 2011 lasījumi izdzīvoja. laiks bija neveiksmīgs, materiāls veiksmīgāks, iesaistītie - satriecoši labi. man žēl, ka jūs to neredzējāt, jo es ticu, ka jums būtu ieteikumi, kā un ko turpmāk darīt labāk. netieku gudra, vai postmodernisma, bet paaudze mēs esam. un tā netikšana gudram laikam ir laba, jo neba nu kāds vienā jaukā dienā izdomāja, ka nu valdīs tas un šis, un es būšu tā un šī paaudzes daļa! nē, beznosacījums valda pār noteikto. rakstiņš te - http://kroders.lv/postmodernisma-paaudze/

SKATS 2011 ietvaros redzēju izrādi, kas latviski saucas 'meitene, no kuras bijās Dievs'. S.Radzobe gan teica, ka tas viss ir vakardiena, bet te tad var smuki saslēgties ar iepriekšējo rindkopu, jo laikā ielikt laikā neieliekamo ir .. laicīgi. man patika. pat ļoti. dramacakas un režijas šīzes. aktrise vispār.. pilns komplekts. viņi visi lika noticēt man, ka varbūt es esmu mazliet traka. un, ja tāds ir pamata uzstādījums - skaisti.

Spēlmaņu Nakts 2011 arī aiz muguras. pirms tam ar Šapiro pasēdēju vienā ekrānā, pabraucu ar 20.trolejbusu, kurā sapazinos par prātam netverami labu vadītāju Violu. personības. tad bēru applausus, sāku orientēties teātrī, sarunāju turpmākos rīcību plānus, padejoju, papapa.. pašā laikā aizbraucu mājup, lai brauktu uz mīļpilsētu, jā.

un tur? tur iesprūdu atkal laikā un vecos niķos. pie jūras pūta vējš, smiltis izskatījās citādāk, rokas, acis, mugura tāpat.

"bet Tonio Krēgers vēl kādu laiku stāvēja pie atdzisušā altāra, ar izbrīnu un vilšanos secinādams, ka uzticība šai pasaulē nav iespējama. tad viņš paraustīja plecus un aizgāja savu ceļu." /T.Manns/

un patiesībā 'drastisks' nozīmē 'draisks'!

r.