mēs parasti satiekamies krustojumos. es eju pa ielu, iegrimusi savās domās un bardakā, apstājos pie kādas no visām tām miljonsmiljards sarkanajām gaismiņām, paceļu skatu un redzu, ka pretējā krustojuma pusē stāv viņš. skatās, pasmaida, izņem mūzikaustiņu, tad iedegas zaļā gaisma, un pusceļā mēs viens otram novēlam jauku dienu / sarunājam sazvanīties / pastāstam, ka no kokosrieksta vajag uztaisīt pīpīti u.c. svarīgas lietas.
reiz mēs bijām ballē. visi skaisti un svinīgi, spīdošām acīm, un tad ienāk telpā viņš, paķer mani aiz rokas un saka, ka variantu nav - man jāseko. mēs izejam no zāles un kāpjam uz augšējo stāvu, apstājamies pie mansarda loga, kuru viņš atver vaļā, tad viņš jau atrodas uz jumta un uzceļ mani uz tā. mēs sēžam tur augšā, stipri virs pārējiem, vēl virs mums ir miljonsmiljards zvaigznes, viņš man iedod mūzikaustiņu, skan moby un ir pilnīgi svarīgs miers.
šovakar viņš runāja par to, ka visums radīja cilvēku, lai tas aizietu nebūtībā, tad mazliet par savu mūzikaustiņu atkarību, tad mēs izlēmām, ka mums ir forši vārdi, kas vien jau ir vareni, tad viņš pačinkstēja par savām sirdssāpēm, es viņu mazliet sarāju un mazliet nomierināju, tad viņš man pateica, ka es esmu pastāvīgi garāmejoša, un pēkšņi no visiem miljonsmiljards pasaules cilvēkiem man salikās, ka viņš ir mans mazais, neizskaidrojami svarīgais draugs.
saldus sapņus, pīrādziņi!
ras.
3 komentāri:
patstāvīgi garāmejoša... garāmejoši un visi šitie te, ja... eh, nekas jau nav neapzināti.
Iedvesmoji.
Tikai no garāmejoša vajag kļūt ar vienmēr blakus esošu.
nja, bet visiem vienmēr blakus nebūsi! turklāt tas laikam mazliet ir arī atkarīgs no tā, kā pastāvīgā garāmiešana iedarbojas uz otru - ja tas ir abpusēji pozitīvi, tad tas der.
Ierakstīt komentāru