pēdējo dienu laikā šitā dziesma skan pa rinķi vien. tik dikti tīk! un klips tik sasodīti vienkāršs, bet.. ek, kā sit pa iekšām! kaut kas tur ir. kaut kas tur baigi ir. varbūt tāpēc, ka cilvēki šķiras, un tas nav pārdabiski! pārdabiski ir tas, ka ģimene gadus padsmit turas uz savstarpējiem kašķiem, tračiem, neuzticību, pārmetumiem, vēlmi otram ieriebt un, ak, jā, pāris tīri materiālām vērtībām. let it go!
patiesībā es gribēju rakstīt par to, ka tikko uzrakstīju vēstuli. vēstuli vienam no saviem pašiem mīļākajiem cilvēkiem pasaulē. viņš tagad ir, he, varētu teikt 'aiz trejdeviņām jūrām, aiz trejdeviņiem kalniem'! pusgada laikā pirmā vēstule no manis. nekādi nevarēju saņemties, nezināju, ko un kā teikt, bet tagad kaut kā.. atplīsa vīle vaļā un burti sabira uz papīra. garamatiski nepareizi, bet par to es atvainojos jau 2. vēstules teikumā. viņam tiks veltīts ļoti daudz kas no tā, kas manī ir. un tam otram, tam mazajam arī. es runāju par brālēniem. man nekad nav bijis brālis vai māsa, bet man ir viņi abi divi, un, pie velna! es viņus ellīgi mīlu, es ar viņiem lepojos, es ar viņiem jūtos droši, es.. viss pārējais man, maigi sakot, pie kājas. lūk.
sakāmais visu laiku apstājas kaut kur te. značit - jārok ir TE! lai jums jauka diena!
ras.
p.s. vakarvakarā es dzēru karstvīnu, sēdēju uz grīdas, klausījos 'daft punk' un zīmēju bildi ar robotu. viņam ir zaļas plastmaskristālu acis un īpaši atvēlēta vieta pie sienas. viņš ir mans draugs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru