are you smart enough to be stupid?

omfg, bicycle.

runājot par manām attiecībām ar 2riteņiem, tās varētu raksturot šādi -

если следовать логике, что противоположности притягиваются, я должно быть очень хорошая.

un es 2riteņus tiešām mīlu! kaut arī satiekam mēs ļoti savdabīgi.

• ar 2riteni man iemācīja braukt Zane. vienkārši man brutāli melojot, ka joprojām to agregātu pietur un nāk man līdzi, kaut arī es braucu viena pati, nelabā balsī kliegdama. tas viss notika Upeslejās - vasarnīcu ielenkumā, kur cilvēkus var sastapt retāk par maziem zalktīšiem.
• reiz es ar 2riteni braucu pa Ķekavu. ar Noru. atceros, ka toreiz man mati bija sataisīti divās copēs. iepriekšējā dienā mēs (es, Nora un vēl pāris klasesbiedrenes) pirmo reizi mūžā mēģinājām pīpēt. lai nu kā - Norai sanāca čē pē ar riteni, es apstājos, lai paskatītos, vai viņai viss kārtībā. aizmirsu noņemt no pedāļiem kājas. iekritu grāvī.
• tajā pašā Ķekavas braukšanas reizē es kaut kā pamanījos braukt lejā pa kalniņu, kas izbeidzas ar Daugavu. nezinu, kāpēc, bet aizmirsu bremzēt, kā rezultātā man bija jāizvēlas - braukt upē, vai krūmos. es izvēlējos krūmus.
• pirms pāris gadiem aizbraucām uz Ikšķili pie Emīla. izdomājām, ka jāaizbrauc līdz dambim. ar 2riteņiem, loģiski! man tika visvecākais, za to ar zvaniņu. nu, tad nu es arī braucu visiem astē, pa pļavu, kas aizaugusi ar zālēm tā, ka uz priekšu pakustēt nevar. labi, ka zvaniņa šķindināšanai tas netraucēja. finālā gan es tomēr kaut kā dabūju gatavu asiņainu kāju. kā man tas izdevās - īsti neatceros.
• reiz ar 2riteņiem braukājos pa Liepāju. ar brālēniem. viņi, protams, izrāvušies 100km uz priekšu, es čunčinos pa aizmuguri. braucu smuki, nekādu problēmu, līdz - atkal kalniņš, pa kuru jātraucas lejā. kalniņš izbeidzas vaai nu normāli nogriežoties uz ielas, vai arī ietriecoties betona apmalē, aiz kuras ir mežrozīšu krūmi. es izvēlējos 2. variantu (nejautājiet, kāpēc), ievēlos krūmos, un pēc tam mēģināju iestāstīt brālēniem, ka nekas, ibio, man nav noticis! lieki pieminēt, ka visa biju no vienas vietas saskrāpēta un netīra.
• pagājšgad braucu ar 2riteni pa Liepāju, pa jūrmalu (samērā tālu no mājām). smuki! un tad kaut kas sametās viņam ar ķēdi, tā aizgāja pa pieskari, es nojaucos gar zemi, pēc tam labu brīdi čakarējos gar to fakin' ķēdi, man garām pagāja divi puiši (joprojām nespēju viņiem to piedot), kas pat nepacentās man palīdzēt, līdz viss beidzās ar to, ka mājupceļu es mēroju ejot ar kājām, 2riteni stumjot sev līdzās.
• tad bija gadījums, kad es viena pati braukājos pa Salaspili ar 2riteni. tas bija laiks, kad es sevi biju pieradinājusi pie braukšanas ar riteni tik tālu, ka varēju braukt gan 'bez rokām', gan normāli, gan ar dibenu gaisā (stāvot kājās). nezinu, kas man smadzenēs toreiz sagriezās, bet es aizmirsu, ka braucu ar dibenu gaisā, un atlaidu vaļā stūri, gribēdama braukt 'bez rokām'. nokritu. pamatīgi.

es varētu turpināt vēl labu brīdi, jo, kad mani noliek uz 2riteņa, es no tā varu nokrist uz līdzenas vietas. patiesībā man ļoti patīk braukt ar to aparātu, tikai, nez kāpēc, man tādas aizdomas, ka patikšanas iemesls ir adrenalīna izdalīšanās pamatīgos daudzumos. lielākais murgs - cilvēki, pagriešanās un fakin' apmales! nu, jā, un vakar, kad es biju kleitā, mani uzlika uz 2riteņi pašā lielpilsētas centrā, uz ietves, kas pilna ar cilvēkiem, un lika braukt ar to aparātu tā, lai mani varētu vēl glīti nobildēt! kājas man ir zilumos un rokas joprojām viegli trīc. bēēt.. es neatmetīšu cerību, ka varbūt tomēr kaut kad, kaut kā nebūt es būšu spējīga sevi pie 2riteņa pieradināt. šīs vasaras laikā ir izskanējis variants, ka manas 2riteņneveiklības pamatā ir pārāk biežā aizmiršanās ar visu, ko var pamanīt visrinķī. iespējams, pat ļoti iespējams, ka tā.

paldies par uzmanību!

ras.

p.s. man ir tiesības.