pienācis brīdis, kad man prasās krāsas sevī un sev apkārt tik ļoti, ļoti! visas, bez izņēmuma. piesātinātas līdz pēdējai pilei. tīras un patstāvīgas. arī pastāvīgas.
pēc pāris nedēļu pārdomu brīža, mans tēvs mani tomēr apstiprināja draugos. nieks, kas neko nemaina, bet patīkami tomēr.
tulkojot kriminālmateriālus, saskāros kārtējo reizi ar interesantu lietu. pie kādas sievietes atrasts bembis, ar kāda cita, zagta bmw detaļām. mašīna ir uz sievietītes vārda. viņai ir tuvu sešdesmit, atraitne, dzīvo mazā miestā, reģistrēta bezdarbniekos.. bmw x5, limuzīnvariants, tonētiem stikliem. loģiski, ka mašīnas saistība ar sievietīti ir tikai un vienīgi papīros minēta, lai gan uz papīriem mūsdienās balstās viss.. bet, nu, jā, viņai ir divi dēli, abiem vārdi sākas uz viena burta. rezultāts? nopratināšanas protokolā viņa konsekventi dēlu, kurš pircis 'viņai' mašīnu, piemin tikai ar iniciāļa palīdzību. tas nekas, ka viņai protokols būs jāpārraksta - laiks tiek ietaupīts. dēls dzīvo lielpilsētā, sievietīte saka, ka precīzu adresi nezinot. tas nekas, ka viņas dēla dzīvesvietas adresi tāpat uzies papīros - laiks tiek ietaupīts. mīlestība. lai izdodas!
"bet es ņemu un turu īkšķi. katrā rokā pa vienam tādam. pa tavam."
es vispār tā domāju, kas tas ir. nu, mīlestība. nonācu pie secinājuma pati sev, ka, jā, tā ir emocija, kuras pamatā ir kaut kāds liels un rūpīgs maigums pret otru. jāājā, šausmīgi banāli, bet tas nekas.
kokos kāpt nekad nav par vēlu. es ne reizi vēl to nebiju darījusi, vakar sanāca. man patika! pat ļoti. un, iespējams, pie divriteņiem es arī varētu pierast. un brīdī, kad lietus sāk līt visīstākajā brīdī pasaulē, brīdī, kad tu redzi, kā mākonis veļas tev pāri, kad dzirdi, kā vējš pirms vētras apklust, lai tad ar dubultu sparu sāktu pūst, tu sajūties šausmīgi maziņš, bet dabai tik ļoti piederīgs, kā nekad. lūk.
ras.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru