bišku par patriotismu.

vispirms skaņa - http://www.youtube.com/watch?v=UJynBkr3OHk

tagad ievads. eju pie cilvēka, kas ir sava darba patriots, tamdēļ ir reanimējis 'dauku'. šobrīd studija atrodas ēkā, kurā reiz valdīja 'parex' banka. es noslinkoju un izlemju braukt uz 4.stāvu ar liftu. tajā uzraksts: 'господа! лифты старые, застревают. не садитесь по 5 человек, так как если застрянете - задохнетесь.' manuprāt, pat ļoti atbilstoši kirilicam, piederībai un spītībai par to, kuras tautas pārstāvis rakstītājs ir.

es jūtos piederīga valstij, kurā dzīvoju. man patīk valoda, cilvēki, vide, viss.. [komats] bet..

piemēram, ārzemēs satiekot vēl kādu latviski runājošu cilvēku, viss apstājas ar secinājumu 'o, dzirdi - runā latviski'. basta. kautrīga sasmaidīšanās (labākajā gadījumā), un ejam, kur bija jāiet.

turpretī, piemēram, kaut kur patālāk no Latvijas / Lietuvas satiekot vēl kādu lietuviski runājošu cilvēku, viss sākas ar skaidru pārliecību par to, ka tūlīt, bez ierunām, būs jādzer citam uz cita veselību (pēc labākajām lt tradīcijām), ka tirgū, ja pārdevējs būs lietuvietis, tev tūlīt jebkurai precei tiks piedāvāta atlaide (bez dinģēšanās), ka darbā, ja boss būs lietuvietis, tev pie algas kāds lats tiks pielikts klāt (bez lūgšanas).

ko es ar šito gribēju teikt? varbūt tas viss ir mans priekšstats, kas radies iepriekšējā / subjektīvā pieredzē, bet mans lietuviskais patriotisms man patīk labāk par manu latvisko patriotismu. kāpēc? droši vien tāpēc, ka ir skaidrs, ko vienā vai otrā gadījumā var saņemt pretī. un, ja tu saņem to, kas tev patīk, tad arī gribas dot. apburtais loks, par kuru man tiešām reizēm patīk padomāt.

kaut kā tā.

ras.

p.s. man ir Latvijas pilsoņa pase - es ar to nežēlīgi lepojos. tajā ir rakstīts, ka es esmu lietuviete - es ar to nežēlīgi lepojos. diez no kuras puses tā lepošanās kāre? :]