Apēd mani vēlās vakariņās, atgremo un tad apēd vēlreiz brokastīs. Ēd mani katru mīļu dienu, cīpslas rūpīgi sakošļādams, kauliņus apskrubinādams, ēd, es tev saku, tu, mans sasodītais Murgs. Parazīts nolādētais, turklāt mūžam laipni gaidītais manās vēnās, mugurkaula smadzenēs un vēdera dobumā. Aiz loga bezcerīgi snieg, mēs apmaināmies ar standarta: "Pakaries," un ejam katrs pa savu taku.
It kā.
It kā.
No Pionieru pils divi riteņbraucēji izbrauc katrs savā virzienā. Viens ar 12km/h, otrs ar 17km/h. Cik kilometru attālumā viņi atradīsies viens no otra pēc trīs stundām? Kas tas vispār tāds par debilu jautājumu, ja jau pēc pirmajām piecām minūtēm viens no riteņbraucējiem ar asiņainiem ceļiem un plaukstām rīs asaras ceļmalā, otram pastāvīgi esot viņa apziņā, kamēr otrs trauksies vēja ātrumā uz priekšu, lai tikai nebūtu jāskatās atpakaļ un jāpārliecinās, ka pirmais nebrauc pakaļ, jo taču gribas, lai brauc, lai brauc pakaļ visu laiku!
Un tad mēs abi saskumsim, un tad mēs abi sabozīsimies, un tad mēs abi pārkāpsim sev pāri, un tad mēs abi sazvanīsimies, un tad mēs abi pārliecināsimies, ka nekas nav mainījies, un tad mēs abi nomierināsimies, un tad mēs abi smuki turpināsim viens otram čakarēt bobi, jo patīk taču, nu, patīk.
Mēs esam tik vienādi idiotiski, ka bail.
ras.
P.S.
http://www.youtube.com/watch?v=dynpVN25bhY&feature=endscreen
http://www.youtube.com/watch?v=dynpVN25bhY&feature=endscreen
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru