Šīs skaistās,
skaistās, šausminošās sāpēs savilktās, iežēlinošās sejas.
Ak, nabaga cēlās, centīgās dvēseles, cik jums grūti! Gribu
iesist. Bet tad savilksies tās sejas vēl lielākās sāpēs un pār
vaidziņiem, iezīmējot krunciņu izrakstītās takas, sāks ritēt
krokodilīšasaras. Ak, nabaga sapluinītās dvēseles! Cik žēl,
cik žēl, cik ārkārtīgi sāpīgi, ka jūs esat tik sadragātas!
Un tad vēl tas
klīniskais romantisms, kas pārkrāsots sintētiski rozā krāsā,
deviņās kārtās, tā, ka tumīgi un pretīgi tek gar sienu. Bieza,
drausmīgi spilgta rozā krāsa, kas tek lejup treknās pilēs.
Eļļaini taukaina krāsa, kuru uz pirkstiem joprojām var just, lai
gan rokas nomazgātas jau 19 reizes. Jā, jo mīlestība taču ir
tikai, tikai un vienīgi pozitīva un skaista, cukurvates apķepusi.
Pamērcēta zaptsūdenī.
Mēs esam tik dziļdomīgi
un visgudri, un patiesi, un visu varoši, un tik romantiski,
romantiski, romantiski, tik cēli, tik visu uzlabot griboši! Uz
labu, uz labu, uz labu viss! Otra noniecināšana nav noniecināšana,
nē, tā ir glbāšana! Mātīšu Terēzīšu armija. Armijiņa.
Un, kur pazūd sāpes un
romantisms, un dziļdomība, un cēlums, kad tu esi dusmīgs un
brutāli lamājies, jo vairs nevari izturēt? Kur viss paliek, kad tu
sit pa galdu ar dūri un valdi asaras? Tās, kuras dusmīgās, ko?
Viss iepriekšuzpūstais, šķebinoši pretīgais saldums izčākst
gaisā. Cakainās rozes, kas kūkas galā, ir vienkārši sviests.
Man patīk dusmas. Dusmas
ir patiesas. Varbūt tāpēc man patīc tu. Varbūt tāpēc man patīk
par to dusmoties. Dusmojies vēl! Dusmas, dusmas, dusmiņas.
ras.
P.S. Viss forši, puķes dīgst!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru