Iziet ārā un samiegt acis silta decembra saulē ir līdzīgi kā sajust uz ādas lietu, skriet gar jūras krastu nakts melnumā, klausīties Blur "Tender", pārlasīt sen aizmirsto, satikt tos, ar kuriem saistās bērnības skaistākās atmiņas un saprast, ka laiks ir nepielūdzams.
Šodien atzināmies mammām, ka reiz, kamēr viņas cītīgi dziedāja koros, mēs zvanījām uz svešiem tel.nr. un stāstījām cilvēkiem pasakas. Reiz mēs lidinājām viens otra virzienā čības, līdz es dabūju zilu aci. Reiz mēs ierakstījām kasetē šausmu stāstus par zoodārza apmeklējumu. Reiz mēs mētājāmies ar uzpūteni un nevienam neteicām, ka virs telefona labi ilgi bija piekaltis rozā uzpūteņa kleksis. Reiz mēs briesmīgi sastrīdējāmies, jo mani kaitināja, ka viņš var tik ilgi spēlēt Nintendo, tāpēc es izrāvu to no kontakta. Reiz mēs būvējām stundām ilgi mājas no spilveniem, segām un krēsliem. Reiz mēs gaidījām mammas mājās no koriem, lai tad tās apmētātu ar mīkstajām mantām. Reiz mēs iemēģinājām VISUS iespējamos trikus no "Blēņu tarbas". Reiz mēs spundējām viens otru dīvānu veļas kastēs. Reiz viņa istabai bija tapetes ar kuģiem un no divstāvu gultas 2.stāva mierīgi varēja uzrāpties uz skapja. Reiz, reiz, reiz likās, ka laiks ir tas, ko mammas var ierobežot ar savu ierašanos no kora mēģinājumiem, mūsu mājas darbu pārbaudīšanu, piespiedu zobu tīrīšanu un sūtīšanu gulēt.
Tagad mēs esam te, Vācijā. Istabā, kas no vienas vietas izķirināta rozā puķēm, taureņiem u.c. ķinķēziņiem. Istabā, kurā ir divstāvu gultā, tikai šoreiz istaba nepieder viņam, bet gan viņa mazajai māsai, kurai nu ir 11 gadi, kurai nu ir laiks iet gulēt.
Ek, cik gan jauki, ka ir tādi bērnības 'piespiedu' draugi, uz kuriem laiks neiedarbojas.
ras.
P.S. Man te veidojas tāds dīvains ikgada ieraksts par šādiem tādiem, man svarīgiem puikiem! Skati te: par puiku. un te: par puiku..
Šodien atzināmies mammām, ka reiz, kamēr viņas cītīgi dziedāja koros, mēs zvanījām uz svešiem tel.nr. un stāstījām cilvēkiem pasakas. Reiz mēs lidinājām viens otra virzienā čības, līdz es dabūju zilu aci. Reiz mēs ierakstījām kasetē šausmu stāstus par zoodārza apmeklējumu. Reiz mēs mētājāmies ar uzpūteni un nevienam neteicām, ka virs telefona labi ilgi bija piekaltis rozā uzpūteņa kleksis. Reiz mēs briesmīgi sastrīdējāmies, jo mani kaitināja, ka viņš var tik ilgi spēlēt Nintendo, tāpēc es izrāvu to no kontakta. Reiz mēs būvējām stundām ilgi mājas no spilveniem, segām un krēsliem. Reiz mēs gaidījām mammas mājās no koriem, lai tad tās apmētātu ar mīkstajām mantām. Reiz mēs iemēģinājām VISUS iespējamos trikus no "Blēņu tarbas". Reiz mēs spundējām viens otru dīvānu veļas kastēs. Reiz viņa istabai bija tapetes ar kuģiem un no divstāvu gultas 2.stāva mierīgi varēja uzrāpties uz skapja. Reiz, reiz, reiz likās, ka laiks ir tas, ko mammas var ierobežot ar savu ierašanos no kora mēģinājumiem, mūsu mājas darbu pārbaudīšanu, piespiedu zobu tīrīšanu un sūtīšanu gulēt.
Tagad mēs esam te, Vācijā. Istabā, kas no vienas vietas izķirināta rozā puķēm, taureņiem u.c. ķinķēziņiem. Istabā, kurā ir divstāvu gultā, tikai šoreiz istaba nepieder viņam, bet gan viņa mazajai māsai, kurai nu ir 11 gadi, kurai nu ir laiks iet gulēt.
Ek, cik gan jauki, ka ir tādi bērnības 'piespiedu' draugi, uz kuriem laiks neiedarbojas.
ras.
P.S. Man te veidojas tāds dīvains ikgada ieraksts par šādiem tādiem, man svarīgiem puikiem! Skati te: par puiku. un te: par puiku..
2 komentāri:
Skaisti, paldies par ierakstu :]
Paldies par lasīšanu [:
Ierakstīt komentāru