Šipučka.

"Labrīt," es tev pasaku, piemiedzu ar aci un eju beidzot mājās, "Cik tad ilgi var?"

Tu izņem man no rokām tikko paņemto šalli, sazvērnieciski smaidi un saki: "Uj, ilgi. Pārstāj tik dikti par visu spriest, vienkārši esi. Kā Berelis reiz smuki uzrakstījis: "Eksistēt, veģetēt, nīkuļot, nolaisties līdz mazdārziņa burkāna esamībai vai pacelties līdz Budam, kurš, kājas sasējis mezglā, arī vienkārši ir un nesaka ne vārda, jā, patiesi, ir kaut kāda radniecība starp izdirstu jāņogu un apskaidrotu Budu, atšķirība vien tā, ka jāņogai apskaidrības mirklī nekas nav skaidrs."" 

Apdomāju, piekrītu un uz šīs glītās nots iemetu glāzē šipučno vitamīnu, un uzdzeru vitamīnpadzērienu no špicglāzītes izrautam šņabim. Svētdiena izčākst gaisā un nepaiet ne mirklis, kad mēs jau sēžam mašīnā, klusiņām graužam kaltētas voblas un ignorējam pirmdienas pārākumu pār citām nedēļas dienām. Baisi bāru apmeklētāji, kuriem mēs pa vidu tādi skaisti. Iesisto bumbiņu pavēlnieki. Balto bumbiņu. Un te laimīgi jau pienākusi otrdiena, es maldos kaut kur pie Krāsotāju ielas, kad atrodos, tad smejos līdz vēderkrampjiem, gluži kā tu, tu, tu, tu, tu, tu un arī tu līdz brīdim, kad tevi aizsūta mājās. Un trešdiena iestājas tik viegli, kaut kur uz palodzes, veļoties no balkona istabā. Un tad mēs saskatāmies ar "hey-ho, let's go" skatienu un attopamies telpā, kuras kaktā dirn ar lampiņām apķirināta palma.

"Labrīt," es tev pasaku un pāri tiltam, kas ved caur vaļa ribām, es tā pavisam viegli eju mājās.

Jā, patiesi, ir kaut kāda radniecība starp izdirstu jāņogu un apskaidrotu Budu, atšķirība vien tā, ka jāņogai apskaidrības mirklī nekas nav skaidrs.

ras.