šī ir viena no tām dienām, kad e-pasts ir pārbaudīts neskaitāmas reizes, jo visu laiku šķiet, ka kaut kam tajā ir jābūt iesūtītam. kaut kas arī bija! taču gribas vēl. šī ir viena no tām dienām, kad telefons ir cilāts un virināts neskaitāmas reizes, jo visu laiku šķiet, ka tam tūlīt jāzvana. tas arī zvanīja! taču gribas vēl. šī ir viena no tām dienām, kad es iedomājos visu tik tālu, ka man sāk palikt slikti, ka man sāk neizturami skaust, ka pār mani noveļas otra saprašana un vēlme lūgt neskaitāmas piedošanas. šī ir viena no tām dienām, kas atkal paslēpjas zem vārdiem 'es nezinu, kā', ignorējot to, ka ne vienmēr ir jāzina, kā! šī ir viena no tām dienām, kad mani neviens nav izjokojis, jo es nevienu neesmu satikusi. šī ir viena no gada 365 dienām.
arī es esmu tāda. viena no.
arī tu. viens no.
ras.
p.s. ha! manam blogam šodien aprit gads. s novim godam, s novim šastjam.
1 komentārs:
Kā tur bija, dies dod atmiņu, citējot vienu no izrādes "Kā kļūt slavenai?" varonēm - es negribu kļūt slavena, no slaveni grib kļūt tie, kas ir vāji. Nu, kautkā tā. Vispār - ko es ar to gribēju teikt? Tikai to, kas mēs visi patiesībā esam. esam daļa no. Tikai viena daļa no. No kautkā. Daļa no sevis paša. Un vispār - nafig šitos visus svētkus - nopērciet baltmaizi, pabarojiet ar to pīles kanālmalā, izdzeriet aukstu šampi no kakliņa, divos naktī, Krastmalā, iedodiet buču nepazīstamam garāmgājējam. Life goes on!
Ierakstīt komentāru