dūmakainie spīguļi.

lūdzu piedošanu par pārkāptajām autortiesībām.

diskobumba mirguļo uz palodzes, es ēdu lillā jogurtu no zaļas bļodiņas. jāsaved kārtībā mana mazā grāmatvedība, jāpameklē varbūt vēl kāds darbs. jāparaksta.

patiesībā es gribēju parunāties mazliet par to, cik ļoti man reizēm patīk pazust. nu, kaut vai gluži vienkāršā ikdienas situācijā. man patīk būt blakus, iesaistīties, piedalīties, runāt un brīdī, kad sarunu beidrs ir nedaudz novērsies, aiziet, lai pabūtu vienratā ar sevi un krāsām, kas apkārt. man patīk aiziet no ballītes, neatvadoties no visiem pēc kārtas, lai aizbēgtu no tirgošanās par palikšanu un kopīgu mājās iešanu, jo naktis reizēm vienratā šķiet tīrākas, kontrastainākas. kāds noteikti teiks - tu nerēķinies ar citiem. nu, jā, fakts. toties es rēķinos ar sevi. no otras puses varbūt tas viss ir kaut kāda fiktīva misticisma uzpūšana. nu, un, lai arī tā būtu! īstajā brīdī aizejot, var nodrošināt to, ka tevi atcerēsies.. telepātija! aiziet gulēt, iedomājoties par cilvēku, un nākamajā dienā saņemt no viņa vēstuli. tādās reizēs man skudriņas pārskrien pār muguru, tāpat kā tad, ja mans tikko, tepat blakus bijušais sarunbiedrs pēkšņi ir nozudis. nozudis, paliekot pavisam tuvu. njājā, kaut kas tur ir ar to misticismu, ar nesaprašanu, kur sākas un beidzas iztēle, ar dūmaku un pāris spīguļiem gaisā. dzirkstelēm? varbūt arī.

tāda sajūta, ka galva ir piebāzta ar vati, un tai cauri nevar redzēt necik tālu.. 'vien, kālab strūklakas arvien sitas uz augšu un sasniedz iespēju robežu?' man gribas nopīkstēt.

kurš un kad, pie joda, manī ir ieslēdzis šito velna cinismu?! nē, es nerunāju par 'rfl' snobismu, kas man nu jau ir kļuvis mīļš, he, es runāju par cinismu. par sava veida pašpietiekamību, kas patiesībā ir kaut kas ļoti nepastāvīgs. ai, velns! ārā pūš baigs vējš, un man ļoti gribas šobrīd uz Liepāju. nezinu, kā jums, bet man ir viela pārdomām.

ras.