skropstās aizpūstās vēlēšanās piepildās. tā runā, tā gribas ticēt. jāattīsta iztēle pareizajā virzienā, un tad jau viss notiek. kas nenotiek, to var piepušķot.
pie dēļa, vistuvāk man, piesprausta bilde, kurā esmu es un brālēns. pie zupas šķīvjiem. maziņi, sasodīti līdzīgi - apaļiem vaigiem, rokām, acīm, deguniem. solidāri apķērušies skatāmies vienā virzienā. blakus bildei piespraudu pasta adresi. nav pirmā reize, kad uzrakstīt vēstuli ir kaut kā bailīgi. stulbi it kā sanāk, bet tā notiek, kad ir bezgala daudz, ko teikt, tik nevar īsti atrast vārdus..
mīlestība. baigā štelle. to var noslīcināt tikai darbā. un tad pēkšņi sāk rasties pārliecība, ka darbs, maksimāla strādāšana, vēlme sasniegt rezultātu, ir kaut kāda sava veida komunikācija. jā, redz, cik ļoti attīstās informācijas nodošana.
ek, ko tur daudz.. atbrauciet kāds ar mani te iedzert alu!
ras.
p.s. pret savu rūpju bērnu - bakalauru atkal esmu reanimējusi kaut kāda veida mīlestību. ja kāds manu sajūtu pamanīsies notrulināt, sašaušu viņam ceļus. un vēl ļoti gribu uz Franciju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru