dream on.

skropstās aizpūstās vēlēšanās piepildās. tā runā, tā gribas ticēt. jāattīsta iztēle pareizajā virzienā, un tad jau viss notiek. kas nenotiek, to var piepušķot.

pie dēļa, vistuvāk man, piesprausta bilde, kurā esmu es un brālēns. pie zupas šķīvjiem. maziņi, sasodīti līdzīgi - apaļiem vaigiem, rokām, acīm, deguniem. solidāri apķērušies skatāmies vienā virzienā. blakus bildei piespraudu pasta adresi. nav pirmā reize, kad uzrakstīt vēstuli ir kaut kā bailīgi. stulbi it kā sanāk, bet tā notiek, kad ir bezgala daudz, ko teikt, tik nevar īsti atrast vārdus..

mīlestība. baigā štelle. to var noslīcināt tikai darbā. un tad pēkšņi sāk rasties pārliecība, ka darbs, maksimāla strādāšana, vēlme sasniegt rezultātu, ir kaut kāda sava veida komunikācija. jā, redz, cik ļoti attīstās informācijas nodošana.

ek, ko tur daudz.. atbrauciet kāds ar mani te iedzert alu!

ras.

p.s. pret savu rūpju bērnu - bakalauru atkal esmu reanimējusi kaut kāda veida mīlestību. ja kāds manu sajūtu pamanīsies notrulināt, sašaušu viņam ceļus. un vēl ļoti gribu uz Franciju.

never say no to panda.

konteksts? man patīk reklāmas dramaturģijas lekcijas.

lai jums jauka diena :]

ras.

dūmakainie spīguļi.

lūdzu piedošanu par pārkāptajām autortiesībām.

diskobumba mirguļo uz palodzes, es ēdu lillā jogurtu no zaļas bļodiņas. jāsaved kārtībā mana mazā grāmatvedība, jāpameklē varbūt vēl kāds darbs. jāparaksta.

patiesībā es gribēju parunāties mazliet par to, cik ļoti man reizēm patīk pazust. nu, kaut vai gluži vienkāršā ikdienas situācijā. man patīk būt blakus, iesaistīties, piedalīties, runāt un brīdī, kad sarunu beidrs ir nedaudz novērsies, aiziet, lai pabūtu vienratā ar sevi un krāsām, kas apkārt. man patīk aiziet no ballītes, neatvadoties no visiem pēc kārtas, lai aizbēgtu no tirgošanās par palikšanu un kopīgu mājās iešanu, jo naktis reizēm vienratā šķiet tīrākas, kontrastainākas. kāds noteikti teiks - tu nerēķinies ar citiem. nu, jā, fakts. toties es rēķinos ar sevi. no otras puses varbūt tas viss ir kaut kāda fiktīva misticisma uzpūšana. nu, un, lai arī tā būtu! īstajā brīdī aizejot, var nodrošināt to, ka tevi atcerēsies.. telepātija! aiziet gulēt, iedomājoties par cilvēku, un nākamajā dienā saņemt no viņa vēstuli. tādās reizēs man skudriņas pārskrien pār muguru, tāpat kā tad, ja mans tikko, tepat blakus bijušais sarunbiedrs pēkšņi ir nozudis. nozudis, paliekot pavisam tuvu. njājā, kaut kas tur ir ar to misticismu, ar nesaprašanu, kur sākas un beidzas iztēle, ar dūmaku un pāris spīguļiem gaisā. dzirkstelēm? varbūt arī.

tāda sajūta, ka galva ir piebāzta ar vati, un tai cauri nevar redzēt necik tālu.. 'vien, kālab strūklakas arvien sitas uz augšu un sasniedz iespēju robežu?' man gribas nopīkstēt.

kurš un kad, pie joda, manī ir ieslēdzis šito velna cinismu?! nē, es nerunāju par 'rfl' snobismu, kas man nu jau ir kļuvis mīļš, he, es runāju par cinismu. par sava veida pašpietiekamību, kas patiesībā ir kaut kas ļoti nepastāvīgs. ai, velns! ārā pūš baigs vējš, un man ļoti gribas šobrīd uz Liepāju. nezinu, kā jums, bet man ir viela pārdomām.

ras.

sabiedriskais transports un brīvības gatve.

patīk suņi!

bet, ja par lietu, tad -

vakarvakarā, gaidot autobusu uz jaunajām mājām, noklausījos 3 puišu sarunu. vispirms viņi runāja par 11. 'dubsoli', kurš beidzās samērā interesanti - ar policijas reidu, personu datu pierakstīšanu, alkohola un datortehniku atsavināšanu ūcē (es arī tur biju, es arī to redzēju). un tad viņi sāka runāt par meitenēm. 'no viņas strāvo tāds maigums, ka viņa vienkārši piedod citu atmosfēru jebkurai situācijai' un 'tas viņas superskaidrais skatiens' mani kaut kā aizķēra. laikam bija teikts ot duši.. beigās, kad viens no viņiem pamanīja, ka klausos cītīgi viņos, viens cits pacēla galvu un iekliedzās: 'mums patīk meitenēēs!'

no rītiem te pamosties ir forši. sienas ir dzeltenzaļas, aiz loga saulaini zilas debesis un ozols ar dzeltenzaļām lapām. kā bildē!

šodien tramvajā noklausījos citu sarunu. runāja vidusskolēni (vismaz tā man šķita) - puika un meitene. viņš sūdzējās par to, ka atzīmes sliktas, jo visu laiku sanāk aizdzerties. viņa teica, lai tak viņš labāk iet tā vietā uz sporta zāli (puika bija tāds paapaļīgs). 'par reizi tur jāmaksā 2ls! ja iet divas reizes nedēļā, tad mēnesī sanāk 16ls! padomā, cik divlitrenes tās ir?' bija atbilde uz meitenes priekšlikumu. pēc brītiņa vēl viņš nopūtās: 'es nezinu, ko darīt.'

vakarvakarā skatījāmies 'how to train your dragon'. mīļo ziemassvētku vecīti, ziemassvētkos zem egles gribu sev šitādu! paldies :]

patiesībā, man tāda sajūta, ka pēdējo 3-4 gadu laikā, kopš rfl pabeigšanas, es biju biš sailgojusies pēc sabiedriskajiem transportiem (starppilsētu sabiedriskie braucamie ne-skai-tās). šodien skrēju uz 6./11. tramvaja galapunktu un atcerējos, ka 12 gadus es visu laiku lamājos par to, ka 6.tramvaji kursē 2x biežāk kā 11.tramvaji. atcerējos par vietu, kurā jāapsēžas, lai nebūtu savā sēdvietā jāpalaiž omes (cik ļauni). atcerējos par peldēšanas stundām 'daugavas' baseinā. atcerējos par ciemošanos pie zanes golovanovas. atcerējos par iepazīšanos ar asnati tramvajā / trolejbusā (viedokļi dalās, he). atcerējos par dziedāšanu korī 'rīga'.. un tad nora twitter'ī sāka rakstīt par mūsu sen atpakaļ safilmētajiem 'savādi gan' parodijbrīnumiem, kas lika atcerēties arī par fotoseriāliem un sacerētajām sāpjvēstulēm 'sīrupam'.

secinājums - viss bija forši, viss ir forši! un, ja vēl ziemassvētku vecītis man atnesīs uz ziemassvētkiem to, ko man kārojas, tad.. :]

ras.

p.s. iepriekš šeit dzīvoja leļļu teātra aktrise, vēl šai mājā dzīvo margarita perveņecka, 2 stāvus zemāk - dārta, pēc kāda brītiņa stāvu zemāk dzīvos asnate, un uz palodzes tagad mums te ir puķe. dzeltenzaļa! nopirku puķu bodītē, kas atrodas 1.stāvā. ta-dā! un diskžokejs mums te arī lielisks. un tikko šķita, ka radiatoros kāds sāk laist ūdeni!! skaisti. pievēršos mācībām.