Vēl mazliet, vēl mazdrusciņ, vēl pāris metri, vēl pāris stundiņas, vēl tikai nedaudz, pavisam, pavisam nedaudz! Un tad jau drīkstēs, tad drīkstēs izstaipīties, pagulēt, pamosties, noskatīties kādu filmu, gulšņāt Liepājas pludmalē, ēst ķiršus, pieplakt un nelaist vaļā. Tā, lūk, visu laiku. Mazliet, tikai mazliet jāpagaida, lai tiktu pie tā kaut kā, tā dajebkā, ko uzreiz dabūt nevar. Jā, tieši tā es te sevi nemitīgi mānu un apšmaucu, lai tik neiefērētu plinti krūmos un nepakristu zem tiem visa apnikumā. Nē, nē, viss patiesībā ir labi, es tikai drusciņ brīnos, kur manī (mūsos?) tas spars visu laiku sev iestāstīt, ka "vēl tikai drusciņ", kas nereti ievelkas stundās, nedēļās, gados, sadragātās nervu šūnās un bezgalīgos papīru kalnos.. Viss atkarīgs, protams, no mērķa. Fenomenāli.
Tulpes vāzē, darbi kaudzē, haoss perimetrā, miers Liepājā. Viss kā pienākas.
ras.
P.S. Pēc nedēļas svinēšu sava mūža vērtīgāko melu desmit gadu jubileju [:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru