ezis - dvēsele - zaķis

tu dzīvojies un centies tikt galā ar visiem saviem neskaitāmajiem pienākumiem. laiks rit uz priekšu un izdara savas korekcijas, kā tam, protams, jāpieklājas, visam, kas reiz bijis vērtība, atšķaidoties. arī tu aizpeldi kaut kur izplatījumā, īsti nerēķinoties ar to, uz kuru pusi tiek nesti tavi līdzgaitnieki. tu baudi brīžus, kad izdodas pieskarties mērķiem, baudi to, ka strādā savā profesijā, un brīdī, kad tev jautā, ko tu dari brīvajā laikā, saproti, ka darbu! un tev par to ir kaifs, bet tajā pašā laikā drusku tā kā kremt, ka tev vēl kādam kaut kas jāskaidro. lai nu kā, tu iekāp savā renē un ripo pa to tik, cik spēka. un tad pēkšņi, kad dzīvojies pa mammas mājām un naktī apķer savu pašu mīļāko bērnības spilvenu, tev zvana aizlaiks un atnes ezi. ezi! un tad jūs sēžat lieveņa dūmos, debesis ir zaļas, jūs runājat par multenēm un sapņiem, un Kafku, un Murakami, un Spiritualized, un to, ka tikai mazpilsētā ir forši saskrieties. tie ir tie brīži, kad dvēsele dejo kā zaķis.

ko es vēl neesmu pastāstījusi?

bija pirmizrāde a, uz kuru es nevarēju ierasties, jo laidos uz Londonu. ceļojums, maigi sakot, bija burvīgs - visu mācību parādu un naudas trūkuma vērts.

bija pirmizrāde b, pēc kuras pārsitu degunu tā, ka tas bija zils! un sapratu, ka esmu kļuvusi par pieciem fantastiskiem cilvēkiem bagātāka. ceru, ka viņi rēķinās ar to, ka no manis nav pārāk viegli tikt vaļā.

biju kāzās! viens no polārkaķiem tagad ir sieva. turklāt laulības bija absolūti varenas, jo visi tajās mulsi ķiķināja un smaidīja. tāda jokaina pirmreizīguma izjūta, kas līdzīga izlaidumam.

biju uz Ziedoni un Visumu. šķiet, ka visvairāk šai izrādē guvu tieši precīzi no Ziedoņa. kaut gan atzīšos, man ik pa brīdim juka - skatos uz viņu vai Kasparu Znotiņu. tas, lūk, liecina par profesionalitāti. par to, kas nepatika, nestāstīšu :]

biju LTDS sanāksmē, kas LDģ nesa labas ziņas un soli pretī izmaiņām.

biju uz Indrāniem! burvīgi un brīnišķīgi, un skaudri. scenogrāfija nogāza no kājām. mentalitāte izdarīja savas korekcijas un neļāva ieslīgt stereotipos par tekstu. tā, lūk, ir lielākā izrādes vērtība. jebkurā gadījumā - tiešām iesaku redzēt.

nu, ja! un tad Salaspils svētki un senie draugi, un ezis.

visādi citādi - turiet īkšķus, šis mēnesis būs vājprātīgi saspringts, lai neteiktu vairāk. "slabo?!" "ņih*ja." :]

ras.

p.s. mācību nolūkos uztaisīju sev tīkamākās dzejas izlasīti. pēdējā dzejoļa pēdējā rindiņa ir "noslēgta laikam esmu, jau liela".

каруселькарусель.

*

varētu kaut ko pastāstīt par šādām tādām gudrām lietām un politiskām diskusijām, taču nekārojas tik ļoti, ka bail. ja nu vienīgi der neaizmirst šodienas sanāksmes pērli:

O.Rubenis. (Parādniekam.) Kā sauc to jūsu apvienību?

Parādnieks. Nacionālā..

**

ja par citām lietām, tad viss notiek. viss patiešām gluži vienkārši notiek. nākamo desmit dienu laikā ir jāpiedzīvo divas manu burtu pirmizrādes (es atkārtojos, atvainojiet) un šis apstāklis jau tagad kutina nervus un neļauj nosēdēt uz vietas. tajā pašā laikā šos burtus mazpamazām nomaina nākamie, un reti kas ir gardāk kā iesēsties ideju iespējās. gribas kaut ko apokaliptisku un krīpīgu, atgādināšanas vērtu un šķebinoši patiesu. tik patiesu, lai ārējā forma varētu būt maksimāli abstrakta. kārtējo reizi varu vien priecāties par to, ka man ir manas klades, citādāk es jau sen būtu sev kaut kur pazudusi.

un vispār - pārdegt nav veselīgi! tāpēc ir domāta spēja runāt un izdīkt iespēju kopā kaut kur doties, lai aizmirstos. un izdodas! mēs bijām uz jumta, kad izdomājām, ka jābrauc Salaspils virzienā, lai uz dambja dedzinātu ugunskuru, spriestu par banalitātēm, izlemtu, kurš elements (ūdens - zeme - gaiss - uguns) ir spēcīgākais.. Daugava ņēma un pateica, ko par mūsu diskusiju domā, vienam liekot sevī ievelties, taču nākamajā dienā laikapstākļi atdarīja mums ar labu, ļaujot ēst pankūkas uz balkona. mēs bijām pie teātra, kad izdomājām, ka jābrauc Ragaciema virzienā, lai naktī pie jūras dzertu vīnu un runātu par to, ka uz mēness neviens tā arī nekad nav bijis.. mēs spēlējām "Latviju" līdz smieklu saēstiem vaigiem un vēderkrampjiem, lai pamostos no rīta ar vārdu "karaliski" uz lūpām. lūk, tas ir process. un tad tu atnāc mājās, un tev uz virtuves galda ir pārsteiguma narcises no kaimiņienes A., un tad tu saproti, ka pēc pāris dienām tu brauksi uz Londonu ar kaimiņieni D. tā, lūk, ir atpūta :]

ras.

p.s. ak, piedodiet, mācības, ka esat atstātas novārtā! kaut kad es pavisam noteikti labošos. mamm, nerājies.

+ 10. maijā - šis
+ 17. maijā - šis

maijs, redz.

ir maijs. pienācis pēkšņi un negaidīti, kā katru gadu, paziņojot savu 'hello, jā, es esmu viens no skaistākajiem mēnešiem gadā, un kā iet tev? sesija, ja? stress, ja?' 'vēl jau ne, vēl jau laiks drusciņ ir, vēl jau.. citi darbi un.. mainām tēmu.' es klusu atņerkstu, aizveru acis un pagriežu degunu pret sauli. lai silda un ņurca, un liek aizmirsties.

pagājušajā mēnesī ir sanācis noskatīties 'dokumentālistu', kuru likšu Tev noskatīties, kamēr man vien būs spars! ir sanācis pabūt Rīgas Mākslas telpā, lai paskatītu izstādi par valodu un tās ietekmi uz ļaudīm. ir sanācis pabūt Rīgas Biržā un paskatīties uz Faberžē smukumlietām, no kurām mans favorīts ir mērkaķis, kuram aste svilst, nabags, bet cilvēks to pataisa par mini lāpu. forši.

šomēnes savukārt sanāks divas pirmizrādes, pāris dienas Londonā (cerams, ka dzīvot nenāksies zem tilta, to šodien atrisināsim), ā, jā! šodien jāiet uz Kristas Dzudzilo izstādes 'tukša telpa' atklāšanu Kaņepes kultūras centrā, ununun.. jāklausās grūvīgas mūzikas, jābauda lēni vakari (līdz viegluma pilnām nopūtām un muļķīgiem smaidiem), jāgaida maijpuķītes tik, cik spēka, un.. vēl vairāk jāpieradina sevi pie jumtiem un divriteņiem.

ras.

p.s. Tu man patīc.