kurpes.

šobrīd pusi karaļvalsts atdotu par šīm kurpēm, jo tā vien šķiet, ka tajās slēpjas brīvība. ierāpties un aizlidot! nē, nevis aizlidot, bet uzlidot! pacelties pāri ikdienas vājprātam un mūžīgajam skrējienam cauri, pāri, garām un pakaļ. paskatīties uz visu no cita skatpunkta, nolaisties lejup un beigt šūmēties par lietām, kuras nav iespējams tā vienkārši salabot, aizvērties un darīt. bezgalīgi tagad gribētos tā. varbūt tas viss izrādes materiāla pēdējo metru skriešanas rezultātā. saslēdziens ar rakstāmo neizskaidrojami ciešs, pilnīgi vai interesanti, kā būs jums. maijā noskaidrosim! maijā būs Tonio.. maijā būs Diegabiksis (informācijas par abām izrādēm vēl tiks papildinātas)! un, lai cik arī kardināli pretēji abi darbi nebūtu, no sevis neaizbēgsi, redz, zemūdens akmeņi un būtības tiem abiem pa vienu līniju. turklāt to es sapratu tikai nupat, nupat.. pārsteigums pašai. un uz šādas nots jāķeras klāt nakts rakstāmajiem darbiem? :]

rīt jāiet parunāties rādžiņā, 2.maijā jau notiks beidzamās šīs sezonas '10 min. slavas' (ja nerēķina jūnija finālu), tiek rakstīti un iesniegti papīri par būtiskām lietām, kas citiem īsti neko šai pasaulē nemaina (cik tā birokrātija ir viltīga!!), tāpēc tie netiek ņemti vērā, visu pamatojot ar vājiem iebildumiem. cilvēki un viņu šaurie lenķi. respektīvi..

..otru pusi karaļvalsts es atdotu par šīm kurpēm, lai var dedzināt un iet pāri gruzdošām oglēm :] re, cik smuka amplitūda un kontrasti. forši būtu, ja izdotos nobalansēt uz tā striķīša, kas nostiepts visam pa vidu, bet (!), citējot Tomasu Mannu, "brīnumi pasaulē nenotiek".

saldus sapņus!

ras.

they're getting good at sarcasm.

izteikšos politkorekti un teikšu, ka no Voiceka katarsi neguvu.. un ne tāpēc, ka otrajās Lieldienās pa visām varītēm gribas redzēt kaut ko saulainu, nē, man patīk čerņa! svēts pierādījums tam, ka man patīk melnais, ir Sarkanie Bērni u.c. tamlīdzīgas lietas. arī, kad pati rakstu, ātrāk vai vēlāk katrā gabalā nonāku pie vēlmes kādu no raksturiem nogalināt. nu, vai vismaz pataisīt par atraitni, bāreni, kroplīti. un ne aiz ļauna prāta! tā vienkārši sanāk..

lai nu kā, no Voiceka katarsi neguvu. man pēdējā laikā patīk izrādes / filmas, jā, arī grāmatas, kurās es jūtu formu. stilu. rokrakstu. bet, kad ir gan forma, gan stils, i vēl rokraksts piedevām, tad tajā visā ārējo fīču čupā pazūd jēga. saturs. un saturu es, piedodiet, joprojām mīlu visvairāk par visu. ne tādu saturu, kurā viss notiek skaidri, gaiši un lineāri, bet tādu saturu, kurā ir (man saprotamā valodā, bez subtitriem un pēcizrādes paskaidrojumiem) norādīts, kāda velna pēc man jāskatās tieši šī izrāde un neviena cita. jājā! teātrī jau var pahaltūrēt. ja ir izdevies cilvēkam pārdot biļeti (un ar reklām', īpaš', vietniek', skaitļa u.c. vārdiem to var izdarīt ārkārtīgi veikli), tad jau viss bumbās! kanālu ta neviens te neāpārslēgs. maksimālais, ko var izdarīt - izrādes laikā skaļi pūst, elst, smieties un rakstīt īsziņas, iziet pusizrādē no zāles un ierakstīt i-netā sūdīgu atsauksmi. bet, ja jau pats teātra direktors lūdz to nedarīt, tad.. zin' kaut kā roka neceļas..

vispār interesanta tā teātru publika! daži tādi, kas iet atpūsties, paskatīties ko vieglu un labu, atslēgties, nedomāt, pakaifot un pasmelties iedvesmu dažādiem jokiem, kurus kādā veiksmīgā situācijā izspļaut, atsaucoties uz 'to-riktīgi-labo-izrādi-tev-jāredz'! forši. tad ir tie, kas iet un sēž tanī zāles pustumsā ar saspringtām sejām, cenšoties saprast ne tikai to, kas jāsaprot, bet vēl arī kaut kādus mistiskus zemūdens akmeņus un simbolus, atsaucoties uz visādiem tur Freidiem, Bodrijāriem, bībeles tekstiem, spējot tik ķert alūzijas, reminiscences, koherences, diskursus u.c. nāvējošus svešvārdus. teātris - tā ir māksla, tur ir jābūt, tas ir jāredz, tā ir dzīves esence un vienmēr, es saku, vienmēr teātrī tiek pateikts kas jēdzienisks! vismaz tā runā. kreizī. un tad ir tādi, kas ir wanabe tauta. nu, tipa tie, kas ar vienu kāju tam visam it kā sēž aizkulisēs. tie, kas knapi kaut ko ir pārspļāvuši pār lūpu savā profesijā, bet labprāt mauc pa divi deviņi, kas izrādē ir bijis galīgi garām. starp tiem esmu arī es, jā :] nu, un pārējie ir izņēmumi. wow, ku jūsu daudz!

bet vispār kaut kā dīvaini. pēdējā laikā, šķiet, visiem labpatīk skaļi paust viedokli par to, ka mēs cits pār citu visu laiku cenšamies valdīt. būt tādi lokālie dieviņi. padomdevēji un viedie. senseji! tie, kas izvadīs cauri šim grūtajam brīdim, lai kādā laimes brīdī notriektu otru vēl vairāk uz ceļiem. jo, pag.. kad tu esi laimīgs, tev mani nevajag? tēma ta forša, bet biš novāciet tak to filosofisko piena plēvi nost! es esmu mirstīgais, man, lūdzu, mirstīgo lietas.

pagājšnedēļ man uz kurpes uzkaksēja balodis (jā, es viņiem joprojām esmu dzīvais mērķis), šonedēļ man uz degungala uzmetusies pumpa. nu tik būs laime, nu tik mani mīlēs. hā. nekas, pavisam drīz naktis būs tumši, tumši zilas un siltas. lūk, tā.

ras.