pagājšnedēļ sanāca pabūt rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuvē. tik dikti sanāca tur pabūt, ka bija iespēja aptaustīt pat Raiņa pierakstu blociņu, kurā viņš datēja dažādus mistiskus izdevumus / ienākumus / parādniekus, vēl aptaustīju viņa vēstules Aspazijai un viņa peldbiksītes. rokraksts Rainim riebīgs, un pat viņa šortjiki man viņu mīlēt neiemācīja, taču sieviete viņam bija lieliska, tā man šķiet joprojām. viņa tam rakstīja mīlestības vēstules, turklāt mazāk kā viņš viņai, un prata ar to sasodīto vīrieti apieties. man tiešām tāda aizdoma, ka viņš varētu būt bijis viens no tiem, kurus drīkst saukt par sasodītiem, jā. vēl krātuvē bija visādi Annas Brigaderes u.c. dižgaru pričendāļi, un tur drusku pārņēma tāda sajūta, ka ir tāds punkts un vieta Rīgā, kur laikmeti saplūst vienā putrā, turklāt darbinieces tur viennozīmīgi atgādina elfus, jā, par spīti tam, ka es tādiem īsti neticu. burvīgi!
un tad te ir Tomass Manss, Niks Keivs, Knuts Hamsuns, es pati un visam pāri dialogs ar Blaumani. ir burbuļaina sajūta, vēl tikai gribas mazliet vairāk krāsu aiz loga, un tad jau būs labi, tad būs!
man ir jauna, zaļa klade, vesela kaudze ar nedalasītiem e-pastiem un galvā iesprūdusi dziesma par gribēšanu, pie joda! mentālais pavasaris mūždien atnāk ašāk kā drīkst, turklāt liek man gribēt mesties tajās rokās, kurās jau..
es redzēju Liepājas teātra variantu 'Adventam Silmačos' - skatuves risinājums manai gaumei ļoti tīkams. mani gan mazliet vienmēr kacina režisoru pārmudrīšanās ar dažādām fīčām, kuras skatītājs-mirstīgais uztvert īsti nespēj, taču.. ko tur daudz. patika tas, ka vismaz daļēji radošā komanda bija spējusi atiet no 'Skroderdienu' uzvedumu štampiem, kas mūsu tautai ir ieēdušies pat mugurkaula smadzenēs.
es redzēju 'Pierādījumu' Nacionālajā teātrī, par kuru jau rakstīju iepriekš, joprojām domāju, ka izrāde bija laba. Kažociņa kā kulaks uz acs - jājājā, ir jāmāk redzēt, kurai lomai attiecīgais aktieris der.
es redzēju 'Nelegālo' Goda teātrī! un saku no sirds - ja ieskrējiens izrādei šķita mazliet saraustīts (visdrīzāk gan lugā rakstīto, gan manu personisko paģiru dēļ, he), tad vienā brīdī man patiešām likās, ka es runāju aci pret aci ar Gati Maliku par dzīvi, sapņiem, cerībām un rensteli, kurā nākas attapties. reizēm, ne vienmēr :] patika, jā, patiesi.
es redzēju 'Jēkabu' Dirty Deal teātrī, kuru grib ņemt nost no repertuāra, jo aktualitātes šai izrādei neesot, bet, vecīt, ir gan! man patīk monoizrādes, kas attaisnojas, man patīk, ja ir ne tikai sociālais, bet arī personīgais pamats visam apakšā. forši.
es redzēju The Chemical Brothers koncertfilmu 'Don't think' un vienkārši kaifoju, vēl un vēlreiz skaidrāk apjaušot, ka es reiz TIEŠĀM viņus redzēšu dzīvajā. lai piedod visi tie, kam tas netīk - i don't give a fuck.
es redzēju 'Ideālo zagli' Nacionālajā teātrī.. un joprojām nesaprotu, priekš kam? jā, pāris domas glītas un skaistas (2. cēlienā), bet.. vienkārši gribas smagi nopūsties un aizmirst, klusiņām jūtot līdzi aktieriem.
tā, lūk!
ras.
p.s. šodien spēlēju klavieres un domāju par franču valodu, līdz izdomāju, ka man par šīm abām prasmēm jābeidz kautrēties, jo tās abas taču ir so hot and sexy, kā mēs pavisam nesen uzzinājām.
